Režisores Ievas Ozoliņas pirmā pilnmetrāžas dokumentālā filma Mans tēvs baņķieris tiek pieteikta kā "aizraujošs trilleris", kas aizsākas ar vēsturisku ieskatu 90. gados, kad viņas tēvs Boriss Osipovs – bankrotējušās TOP bankas prezidents – pazūd bez vēsts. Vairāk nekā pēc 15 gadiem no Interpola pienāk vēsts, ka psihiatriskajā slimnīcā Malaizijā ir uzradies cilvēks ar Borisa Osipova personas datiem. "Uzreiz bija skaidrs, ka man ar šo informāciju kaut kas ir jādara kā māksliniecei," savas izjūtas atklāj režisore. Tajā laikā viņa jau bija pabeigusi Latvijas Mākslas akadēmijas Keramikas nodaļu, taču mālā šo stāstu neizstāstīsi. Ko darīt?
Ieva Ozoliņa atzīst, ka viņai ir bijušas saspringtas attiecības ar tēvu. "Man bija kauns no viņa, jo manu kursabiedru vecāki tirgoja sīpolus, lai vispār varētu izdzīvot," piemēru min režisore. Viņa toreiz mācījusies Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, kas pēc "parastās briesmīgās padomju pamatskolas" bijusi kā svaiga gaisa vēsma. Pēc Latvijas Republikas neatkarības atgūšanas viņas tēvs meties biznesā, divu gadu laikā kļuvis par miljonāru un neglābjami mainījies. "Jo vairāk viņam piederēja, jo garlaicīgāks viņš kļuva," teic Ieva Ozoliņa, kurai ir bijis svarīgi atklāt tēvu no jauna. Vai tiešām viņam gribējās to aveņkrāsas uzvalku ar tām briesmīgajām kurpēm?
Pazudis pārmaiņu laikā
Žurnālā Rīgas Laiks Ieva Ozoliņa izlasījusi brīnišķīgu teikumu – ja tu kaut ko nesaproti, taisi par to filmu. Viņa iestājusies Latvijas Kultūras akadēmijas kinorežijas maģistrantūrā, kur studējusi kopā ar Kristu Burāni, Renāru Vimbu, Lauri Ābeli. Pēc absolvēšanas Ieva Ozoliņa vēlējusies izstāstīt stāstu par cilvēku, kurš pazaudējis sevi pārmaiņu laikos, taču paralēli mācībām norisinājusies spraiga cīņa starp topošo režisori un viņas ģimeni, kura sākumā nav bijusi gatava runāt par tēvu: "Šī tēma bija kā skelets skapī."
Ieva Ozoliņa atceras, ka sēdējusi pie Pētera Krilova un klāstījusi viņam, ka uzņems filmu par vientuļu pensionāri, kura atrod skolas somu. Pēc pasniedzēja sejas izteiksmes ātri vien piedāvājusi citu variantu: "Man ir otrs stāsts." Šo projektu pārņēmusi filmu studija Mistrus Media, kura palīdzējusi iegūt finansējumu. "Sākumā bija sajūta, ka tevi no visām pusēm spārda ar kājām un prasa: "Kas tas būs? Ko mēs redzēsim?""
Par operatoru viņa izvēlējusies Aleksandru Grebņevu, kurš ir uzņēmis savulaik skandālu izraisījušo režisora Andra Gaujas dokumentālo filmu Ģimenes lietas. "Viņš bija labs trāpījums," uzskata Ieva Ozoliņa, kura kameras vīru salīdzina ar azartisku un veiklu sportistu. "Galvenais, ka Saša prot sadraudzēties ar cilvēkiem," piebilst režisore.
Vārda smagā nasta
Režisore ir savākusi arhīva materiālus un intervējusi vairākus ģimenes locekļus. "Viņi ir kā grieķu koris, kurš ik pa laikam piedzied," raksturo Ieva Ozoliņa. Tas ir viņš/tas nav viņš! Tev vajag braukt/tev nevajag braukt! Režisore izlēmusi ieklausīties pirmajos un aizlidojusi uz Malaiziju. Visi iztēlē radītie priekšstati par šo vietu sašķīduši pret realitāti. "Es nekad neesmu redzējis šo sievieti," dokumentālās filmas Mans tēvs baņķieris treilerī apgalvo glīti iededzis vīrietis, kurā grūti atpazīt iepriekš demonstrētajās fotogrāfijās un videofragmentos iemūžināto Ievas Ozoliņas tēvu. Viņš izskatījies krietni labāk nekā 65 gadus veci vīrieši Latvijā.
"Es viņu nekad nebiju redzējusi bez bārdas," savu apjukumu skaidro režisore, kura šajā ceļojumā devusies ar pamatīgām bailēm no nezināmā. Malaizijā sastaptais vīrietis sevi saucis par Stīvenu. "Vārds Boriss tētim nekad nav paticis, jo ir saistīts ar traģiskiem notikumiem ģimenes vēsturē," stāsta Ieva Ozoliņa, kuras vecvectēvs bijis kaukāzietis un dzīvojis Kabardā-Balkārijā. Savas politiskās darbības dēļ viņš ticis apcietināts, viņa jaunāko dēlu nodūruši krogā, un visa ģimene bijusi spiesta pamest mājas un bēgt no Ziemeļkaukāza. Jaunākajam dēlam bijis vārds Boriss, kuram par godu režisores tēvs ticis pie savējā: "Tētim riebās, ka ar šo vārdu viņš nes ģimenes sāpi."
Makšķerēšana svešumā
Ieva Ozoliņa ilgi nav zinājusi, ko darīt ar uzfilmēto materiālu; TOP bankas bijušie darbinieki nav vēlējušies iesaistīties. "Nekad man vairs nezvaniet!" – viņa saņēmusi vienu atteikumu pēc otra, mēģinājums filmēt slepeni cietis neveiksmi. Vienā brīdī režisore izdomājusi pievērsties tēva personībai, atsaucoties uz 90. gadu pesteļu kantoru bumu. Aizgājusi pie fenotipologa, lai noteiktu viņa raksturu pēc ārējā izskata. "Jā, viņam ir krimināls zods. Jums arī – starp citu," citē Ieva Ozoliņa, kura tālāk devusies pie grafologa. Durvis atvēris tievs, bāls gara auguma onkulītis un noslēpumaini teicis: "Kušs!" Iepriekšējā vakarā viņa mājā lauzies gars un ieplēsis loga rūti.
Pirmo un vienīgo sūtījumu no tēva Ieva Ozoliņa saņēmusi 1997. gadā, kad ģimeni jau bija sasniegušas baumas, ka viņš varētu nebūt starp dzīvajiem. "Sniegotā rītā es gāju uz pārtikas bāzi, lai kaut ko nopirktu, un ieraudzīju pastkastītē vēstuli no Singapūras," atceras režisore, kura tūlīt pat pazinusi rokrakstu. Pirms neilga laika negaidīti bija uzradusies tēva jaunā sieva Daiga un pateikusi viņa telefona numura pirmos ciparus, uz papīra bija uzrakstīti pēdējie. "Mana māsa Elīna žetonu vakarā aizgāja līdz telefonbūdai un viņu sazvanīja: "Čau, tēt! Kā tev iet? Ko tu dari? – Es makšķerēju."" Viņi abi raudājuši, līdz beidzies telefona kartes limits. Tā bijusi viņu pēdējā saruna.
Smadzenes un drosme
Vai tēvam patiktu šī filma? "Es domāju – jā, jo es tajā skaidroju, kā neatkarību atguvušajā Latvijā varēja rasties situācija, ka bija tik daudz banku un tik daudz cilvēku, kuri nesa tām savus pēdējos līdzekļus un ticēja šai piramīdas sistēmai," bilst Ieva Ozoliņa. Viņa domā, ka tās pamatā nav bijusi vēlme krāpt, bet gan "muhļīties" jeb no nākamā īslaicīgi plaukstošā projekta piesegt iepriekšējo un kulties uz priekšu. "Tam bija vajadzīgas smadzenes un drosme," uzsver režisore, kura vēl joprojām ar šausmām atceras pie radiatoriem pieslēgtos un nogalinātos biznesmeņus, kuri toreiz tikuši rādīti televīzijā, un atgādina par lauvas tiesas izsitējiem reketieriem.
Lai iegūtu tā laika kopainu, Ieva Ozoliņa izlasījusi visus trīs Lato Lapsas darba Mūsu vēsture. 1985–2005 sējumus, daudz avīžrakstu un uzklausījusi dažādus stāstus. TOP bankas sekretāre Dace viņai atklājusi: "Es gaidīju, ka Boriss piezvanīs un teiks: "Nāc, mazais, uz darbu, mums ir jauns uzņēmums!" Bet viņš nezvanīja." Tēvs bijis prom uz neatgriešanos. Sekretāre meklējusi darbu, bet citur maksājuši vien piecus procentus no viņas iepriekšējās algas bankā. Bijis jāmācās dzīvot no jauna. "Arī man bija jāmācās dzīvot no jauna," saka Ieva Ozoliņa, kuras pirmais darbs bijis dvieļu un manikīra salvetīšu mazgāšana un gludināšana frizētavā Dzintreks.
Deviņdesmito relikts
Viens no Ievas Ozoliņas filmas Mans tēvs baņķieris varoņiem ir čigāns Janka, kuru viņa bija filmējusi savam pirmajam kursa darbam Latvijas Kultūras akadēmijā. "Īsta pērle!" iesaucas režisore. Viņš dzīvojis kaimiņos un bijis labs tēva draugs, kurš devis vērtīgus padomus un vienu reizi pat palīdzējis atgūt tēvam nozagto melno korveti. Ieva Ozoliņa stāsta, ka čigānam ir bijis spieķis ar iestrādātu šaujamo. "Kad tētis pazuda, es zināju: ja man kaut kas draudēs, viņš atvērs logu un izšaus," saka režisore, kura ar Janku ātri vien atradusi kopēju valodu. Nekad neaizmirsti – tavs tēvs ir ļoti īpašs cilvēks, viņš nepārstājis atgādināt.
"Viņš bija pilnīgs 90. gadu relikts," Janku raksturo Ieva Ozoliņa. Čigānam bijusi Behtereva slimība, kuras dēļ viņš nevarējis sēdēt. Jankam pie sāniem gulējis milzīgs vilku suns un gaisā smaržojušas rozes. "Mēs ēdām speķi, dzērām šņabīti un skaļi sarunājāmies, jo viņam bija problēmas ar dzirdi," vissīkākās detaļas atceras režisore. Čigāns bijis ģērbies necilā treniņtērpā, taču kaklā uzkārta ķēde, kura izteikusi visu. Pēc Jankas nāves daļa no viņa mantām tikusi paņemta, daļa – izmesta ārā. "Naktī es aizgāju līdz konteineriem un izvilku kasetes ar viņa paša sarakstītajām dvēseliski skaistajām dziesmām," stāsta Ieva Ozoliņa. Viņa tās iekļāvusi filmā par tēvu.
Sāpju atskaites punkts
"Visas lietas, kuras es biju sakrājusi pa šiem gadiem, es "izbliezu" šajā filmā, tagad man nekā nav, ir jāsāk viss no nulles," atklāj Ieva Ozoliņa, kura vienā mirklī nodomājusi – vairs nekāda dokumentālā kino! –, taču dažādi dzīvesstāsti paši viņai gāžas virsū. Savam nākamajam darbam režisore ir nolūkojusi kādu matemātikas doktorantūras studentu, kurš nevar sakārtot attiecības ar māti. Patlaban režisores plānos ir turpināt mācības Dānijā. Ikdienā Ieva Ozoliņa strādā ar bērniem un pasniedz veidošanu Žila Verna Rīgas Franču skolā, Latvijas Starptautiskajā skolā Piņķos, Rīgas Starptautiskajā skolā Ķīpsalā un ik pa laikam iesaistās dažādos projektos.
Pagājušajā vasarā viņa ir pieteikusies strādāt par gidi Stūra mājā, bijušajā Valsts drošības komitejas jeb čekas ēkā Rīgā. Režisore atceras, ka atnākusi kāda kundze, ar asarām acīs kamerā nolikusi puķes un aizgājusi. Astoņpadsmit gadu vecumā pie šīs sievietes ielauzušies čekisti, aiz matiem vilkuši pa ielu un iebāzuši aiz restēm. "Man mājās ir mēnesi vecs bērns," – tikai nemitīga atkārtošana jaunajai sievietei ļāvusi atgriezties pie mazuļa un aizbēgt uz laukiem, taču daudzi stāsti beigušies traģiski. "Es sapratu, ka, uzņemot filmu, varu kļūt pārjūtīga," atklāj režisore, kurai uzturēšanās šīs mājas sienās palīdzējusi atrast nepieciešamos atskaites punktus.
Mans tēvs baņķieris
Dokumentālā filma. Latvija. 2015
Režisore Ieva Ozoliņa
Pirmizrāde kinoteātrī Splendid Palace 4.V plkst. 19