Iznācis žurnāla Latvju Teksti jaunākais numurs

Satori.lv galīgi aptracis: kļuvis par grafomānes Košeļevas personīgo blogu. Bet kārtējā viņas vienveidīgajā apziņas plūsmā ir šāda doma, ne jau nu viņas oriģinālā, bet, manuprāt, patiesa: "Ja grāmata mūs neapveltī ar dūres sitienu pa galvu, kālab tādu vispār lasīt?" Tomēr no personīgās u.c. pieredzes varu teikt, ka latvju lasītājs un vēl jo vairāk "autoritātes" no šādiem sitieniem bēg kā no mēra: viņiem tikai košeļevas da zebrus padod.

Izlasīju arī Ignata stāstu "Liekais svars". Ko lai saka... Lasās labi. Kā jau sen konstatēju komentārā Satori.lv, kas tika izdzēsts, savā krājuma "Bez jakas" bezjēgas jēgas spožumā autors ir sasniedzis piesātinājumu, tas ir lielisks, bet vairāk tur neko jaunu pateikt neizdosies, stāsts ""Trīsdesmit" jau bija izsīkums atkārtojumā, ko laikam ir sapratis pats autors un meklē citus ceļus. "Liekā svara" ceļš ir labs ar to, ka ir cits un nav tas pats, tomēr krājuma "Bez jakas" garša (tā būtu galvenā, ja ne vienīgā to tekstu kvalitāte, mans favorīts ir "Malka" ar nepārspējamu jēgas nulli) man patika labāk. Šajā stāstā vērojams proviniciālisms, kura dēļ īpaši nevelk ķerties pie viņa romāna: autors dikti ekspluatē savu personisko šauro profesionālo pieredzi, tomēr tā nudien nav ne tik interesanta, lai par to vēstītu, nedz arī citiem tik nepazīstama, lai tajā vēstījumā būtu kas jauns. Arī sieviešu cīņa par formu nav nekas diži oriģināls, neko jaunu un aizraujošu par to neuzzināju. Arī priekšnieces attieksme pret padoto un padotās mēģinājumi kompensēties, domās vērtējot priekšnieces fiziskos trūkums, galīgi nekāds psihoreālisma atklājums. Un atšķirībā no "Bez jakas" perfekti fotogrāfiskās bezkaislības, šajā darbība ir groteski sabiezināta, jau literāra, nevis reāla. Un tās latvju attiecību peripetijas, mīlas un šķiršanās, kāzas un spītēšanās - nu, ir okei, tomēr stāstiņš-viendienītis: noklausies Prozas lasījumos, pasmaidi un aizmirsti, pārlasīt nav ko. Atšķirībā no, teiksim, Ignata "Smēķētāji mirst jauni" un "Tev būs nokaut" - paēdu ne vienu vien reizi, ar kaifu. Salīdzinājumā ar Žoludes nevainojamo štampiņu, tomēr šis IR krietni oriģinālāks un drusku tomēr paliek prātā. Varbūt tāpēc, ka amerikāņu filmām nav skaita, bet latviešu filmas visas zinu, tāpēc par šo, dikti latvisko, zinu droši, ka šādu filmu neesmu redzējis, bet par Žoludes pašnāvnieku klubiņu neesmu pārliecināts.:)

Izlasīju Žoludes "Rakstnieku namu". Pīļdīķa kalambūrs virsrakstā a priori noskaņoja skeptiski, bet stāsts jau no paša sākuma lasījās pārsteidzoši raiti, izrādījās daudz labāks par cerēto. Ļoti laba lasāmviela, gaidot, kamēr mazgā mašīnu. Varētu teikt, rakstīts ar trenētu roku, katrs tā vis neuzrakstīs. Kādas vēl uzslavas? Tekstā ir pat pa rozīnītei, kas latvju atzītajiem nemēdz gadīties. Patika tāds sīkumiņš kā "apkurlinošs", bet reālu kaifu sniedza šādas pērlītes: "- Uzmetums... - Es arī..." un "...vienkārši biju, biju vienu no nedaudzajām pēdējām reizēm, kamēr vēl bija iespējams būt." Vēl viena pērle būtu bijusi: "Pietiktu ar vienu teikumu, lai es pateiktu, ko tu man nozīmē. Bet neesmu spējis atrast nevienu" un te - stop! super!, bet diemžēl autore sasniegto nokauj, noziedzīgi turpinot: "teikumu, kas to izteiktu." Čuš... Kas nepatika? No detaļām - tipiski žoludiskie uzbāzīgie seksa iepinumi vulgārā valodā, kas, jācer, uz erotiku vis nepretendē, bet arī kā tīri informatīvi ir nedabiski un samocīti, mākslīgā "uzdrīkstēšanās". No kopējā: pats stāstiņš ir tipisks štamps par mūžseno pašnāvnieku klubiņa tēmu, personāžs ir tipisks (amīšu) komercrakstieķelis, caurcaurēm iepriekšparedzamais sižets neizbēgami atrisinās klišejiskā mīlas trīsstūrī, stāsts ir kaili literāra nodrāztu tēmu un veiklu vārdu rotaļa bez kādas oriģinālas (un vispār) domas, bez jelkādas emociju ticamības un līdzpārdzīvoojuma, lēta izklaidīte pa diagonāli - cik viegli un raiti lasās, tikpat viegli un momentāli izkūp, neatstājot nekādas pēdas. Kerolaina, Džūdija - kas es lasīju par viņām pašnāvnieku klubiņā? Šodien automazgātavā? Vai pirms desmit gadiem? Vai bērnībā? Vienreiz, vai jau ne reizi vien? Vai varbūt filmu skatījos? Kāda starpība, gan jau drīz atkal nākamais "profesionālis" par viņām uzrakstīs...

Ceru gan, ka mans pacienc pajokoja. Diez vai viņš mums varētu draudēt tikšanās nopietnā literārā žurnālā.