Juris Civjans. Kazanova un ginekologs

Savā ziņā Civjans - ar savu strikto nostāju, kas viņam ir un kas nav interesanti, saistoši vai piepūles vērts - ir apskaužami brīvs cilvēks. Uzskatos, izteikumos, viedokļos - arī izpētes objekta brīvībā. Jau trešo gadu Juris Civjans stādā pie virtuālā projekta www.cinemetrics.lv, kuram finansējums ir ASV grants. Savulaik Civjans bija tas jauneklis, kurš laiku pa laikam lasīja lekcijas leģendārajos Valentīnas Freimanes kinolektorijos. Tagad paralēli savam izpētes darbam iesaistījies neformālas palīdzības akcijā Arsenālam, vēstot par mēmo kino. Kā tev šķiet, kāda ir Arsenāla vieta Latvijā? Tikko runāju ar Elvitu Ruku, Arsenāla galvu, kas sacīja, ka festivāls maina savu imidžu un iet tautā. Viņai nepatīkot pārgudras sarunas, kas dominējušas Arsenālā Augusta Sukuta laikā, un viņa pazīstot daudzus cilvēkus, kas nav ne reizi iegājuši Arsenāla filmās, jo tas esot bijis saistīts ar elitāro intelektuālo gaisotni. Dominē uzskats, ka Arsenālam ir jāmainās, tālab ir iesaistīta Liepāja, kur arī rādīs filmas. Sen jau esot bijis laiks mainīt Arsenālu, laist to tautā... Izskatās, ka jauna komanda grasās ieņemt Baltijas pērles nišu. Redzi, kas ar Arsenālu ir noticis, - tas tika dibināts 1986.gadā kā nebijušo, neredzēto filmu festivāls - sākotnēji gan tās bija kino dienas. Tas bija romantikas laikmets. Tad Austrumi vel bija maz zināma zeme, daudzus interesēja baltais plankums uz kino pasaules kartes. Lai atklātu jaunas filmas Krievijā, Kazahstānā u.c., Arsenāls sūtīja uz turieni cilvēkus, vāca filmas. Tolaik uz Rīgu brauca skatīties un meklēt neredzētas filmas. Tas bija festivāls, kas tēmēts uz atklājumiem. Tad pakāpeniski šī ambīcija pazuda, pasaules ziņkārība arī, un festivāls pakāpeniski kļuva par "festivālu festivālu". Proti, aizsūti savus cilvēkus uz pieciem pasaules festivāliem, paskaties, kas notiek, ko rāda, kas pašam patīk, un tad šīs filmas atvelc uz Rīgu. Tādu festivālu pasaulē ir daudz, tas nenozīmē, ka Arsenāls ir slikts, tas vienkārši nozīmē to, ka tas vairs nav unikāls. Pārvērtība jau notikusi agrāk, vēl Sukuta ērā, Elvita Ruka vienīgi piešķīrusi tam programmas formu. Vai tu uzskati, ka ar idejiskā tēva Augusta Sukuta aiziešanu nekas būtiski Arsenālā nemainīsies? Kinozinātnieks Naums Kleimans reiz teica, ka Augustam vislabāk padodas faierverki. Taisnība - viņš ir cilvēks - faierverks. Sukuts vienmēr bijis spēles cilvēks, viena cilvēka teātris. Es nedodu ne pieci, ka Sukuts nesēž aizkulisēs un tūlīt neuzradīsies... Mēs jau pagaidām nezinām, kas būs mainījies. Elvita, kas Augusta vietā vada Arsenālu, man patīk, arī visas tās jaunkundzes, kas ir festivāla komandā. Vai dullības nepiešķīra šim festivālam - jā, protams, lokālas nozīmes notikumam, kā teici, jo šādu festivālu pasaulē ir milzīgs daudzums - to īpašo auru un oriģinalitāti - Arsenāla identitāti? Dullības vai nu ir, vai nu nav dotas, tās nevar pārmantot. Rīga palikusi bez faierverka, tas apmeties Spānijā. Tā gadās, faierverki ceļo.... Labi, runāsim par filmām - tev tik tuvo mēmo kino, kas Arsenālā pieteikts kā zīmīga tēma. Par laiku, kad kino bija mēms, un laiku, kad tas atvadījās no mēmuma - XX gs. 20.gadu beigās. Festivālu atklāj Salome, sekos šedevrs Saullēkts u.c. Salome ir tapusi 20.gadu sākumā, un Sunrise (Saullēkts) ir viena no labākajām mēmajām filmām, kas taisīta tad, kad skaņa jau sāka konkurēt ar mēmo kino - 1927.gadā. Studijas tad veidoja gan skaņu, gan mēmās filmas paralēli... Tolaik vēl bija ilūzija, ka skaņa ir tāda pārejoša vērtība, tālab uz Holivudu aicināja strādāt režisorus, kas varētu spilgti nodemonstrēt, ar ko mēmā filma ir pārāka par skaņas filmu. Viens no tādiem uzaicinātajiem bija vācu režisors Frīdrihs Vilhelms Mūrnavs, kura Vācijā tapušie darbi Holivudā tika uzskatīti teju par kinomākslas etalonu. Mūrnavam vēl 20.gadu otrā pusē bija daudzi sekotāji arī Amerikā, viņu cienīja pat tāda amerikāņu kino kvintesence kā Džons Fords. Bija studija Fox, Viljams Fokss, kas paziņoja - "man tā skaņa neliekas perspektīva". Viņš kļūdījās kā biznesmenis, taču nekļūdījās kā konkrētas filmas (Sunrise) producents. Fokss paziņoja, lai (konkurenti) Warner taisa savas lētās operetes, cilvēki paskatīsies un atgriezīsies pie klasiskām vērtībām! Un, lai pierādīto klasisko vērtību potenciālu, viņš no Vācijas uzaicināja Mūrnavu - "mākslas kino" režisoru. Viņam bija nedzirdēti nosacījumi - milzīgs budžets, vislabākā tehnika... Amerikāņi bija tikai aktieri un operatori, visi pārējie - Eiropas komanda. Atbraucis Mūrnavs saprata, ka viņam ir doti unikāli apstākļi, lai ierādītu skaņu filmai "tās īsto ietu". Radās filma, kur kameras kustībai, dekorācijām un režijai ir tikpat liels svars kā abām zvaigznēm (O"Braienam un Geinorei), kas tur piedalās. Tapa neparasta, var teikt, vizuāli perfekta filma. Taču, kamēr filmu taisīja, pat vecais Fokss bija sapratis, ka bez skaņas kino vairs neiztiks... Tad radās Movietone - tā bija skaņu ierakstu sistēma, bet viņš teica - nekādas runāšanas - filmā būs tikai mūzika un trokšņi. Un Sunrise iznāca jau ar skaņu celiņu, ar mūzikas ierakstu, bez runāšanas. Tas, ka šo filmu Rīgā rādīs ar ērģeļu pavadījumu, ar dzīvo mūziku, vēsturiski nav pareizi, bet kas par to. Oriģinālmūziku es zinu, tā bija uzrakstīta, lai kaut kas no ekrāna skanētu, uz ātru roku, turklāt pēc šodienas tehniskā standarta ieraksts ir štruntīgs. Dzīva mūzika to uzlabos. Kā kinovēsturnieki skatās uz modi demonstrēt mēmās filmas ar dzīvo orķestri, ar apskaņošanu? Pozitīvi. Kinovēsturnieki to vien dara, kā šādas filmas skatās. Šādai tradīcijai ir jau vairāki gadu desmiti, to pasāka darīt veco filmu cienītāji, bet tagad tā ir iepatikusies arī mūziķiem. Ir mūziķi un pat orķestri, kam mēmo filmu pavadījums ir kļuvis par specialitāti gluži kā mēmā kino laikmetā - braukā apkārt ar filmām (citi pat ar viduvējas kvalitātes DVD, lai radītu vizuālo fonu mūzikai). Rīgā to dara nopietni un labi. Atceros pirms daudziem gadiem mēmās filmas Žannas d"Arkas ciešanas izrādi Jāņa sētā ar Kulakova orķestra pavadījumu - naktī. Sukuta rokraksts. Salome ir tik bezkaunīgi kičīga, ka šķiet pat mūsdienīga... Salome tiešām ir interesanta filma, kas radīta "bez īsta režisora", lai netraucētu zvaigznei Allai Nazimovai. Viņa 20.gados bija Holivudas iekšējā alternatīva - drusku perversa, drusku piparota, drusku dekadenta - viņai nebija pretenziju uz morāli. Tāds bija Nazimovas imidžs, un, tā kā viņa bija krieviete, Holivuda to akceptēja. Viņa taisīja filmas, kur kostīms un dekorācija, un stilizēta aktierspēle bija svarīgāka par sižetu. Tas bija izņēmums Holivudā, bet viņa atļāvās - viņai bija villa, viņa bija zvaigzne, viņa nopelnīja pietiekami, lai atļautos tādu dekadenci kā Salomi. Protams, Nazimova izvēlējās Oskaru Vaildu ar viņa homoseksualitātes auru un viņa pirmo jau skandalozo lugu Salome. Iznāca unikāla, estētiski pārdroša Salome. Arī šīs filmas izrādīšanu pavadīs dzīvais orķestris.... Būs arī viena pusmēmā filma, kur gan runā, bet kur vārdiem ir mazāks svars nekā Šostakoviča mūzikai - tā ir Kozinceva un Trauberga pirmā skaņu filma Viena (Odna). Ļoti iesaku... Ko kino zaudēja, zaudējot mēmumu? Tas zaudēja dūšu, bet tikai uz mirkli. Tie, kuriem kino valoda, visa kino mēmā izteiksmes gamma bija rokā, sākumā gandrīz krita panikā. Redzi - 20.gados valdīja atziņa, ka režisori, piemēram, Mūrnavs vai Čaplins, ir pierādījuši, ka kino mēmums nav tā trūkums, bet gan spēks. Un pēkšņi to spēku viņiem ņem nost. Pasaules gals. Kā mēs labi zinām, režisori izkļuva no situācijas sveikā. Zaudētājos esam tikai mēs paši, jo, lai šodien saprastu to dienu mēmo filmu spēku, mums jāmācās viņu valoda no jauna. Pateicoties DVD izdošanai, mēmās filmas ir iespējams noskatīties, ja ir interese. Cik no pasaulē tapušajām mēmajām filmām ārzemēs procentuāli ir izdotas DVD? Tas ir niecīgs skaits, viens matiņš no frizūras, bet jāatceras, ka no visām mēmajām filmām, kas tapušas, ir saglabājušies 10%. Ja vērtējam pēc šī skaitļa, tas vairs nav matiņš, bet jau šķipsna. Un tā šķipsna paliek arvien biezāka. Savus DVD sāk izdot kino muzeji Eiropā - Vīnes, Vācijas, arī Dānijas kino muzeji, kuriem peļņa nav primārais. Ko teiks mūsdienu skatītājs, kas pirmo reizi redzēs filmu, kur cilvēkiem kustas mute, bet ne vārda nedzird? Varam tikai minēt. Atceries tās rindas no mana tēva (Gabriels Civjans, rakstnieks Gunārs Cīrulis - D.R.) iemīļotās dziesmas: "Kapteins uzsēžas uz grunts, nospļaujas un saka štrunts." Mēmais kino ir stiprs ar to, ka tam pašam ir nospļauties uz mūsdienu skatītājiem. Pasaulē pietiek cilvēku, kas labprāt skatās mēmās filmas, un vervēt jaunus pielūdzējus tiem nevajag. Itālijā, piemēram, eksistē Pordenones mēmo filmu festivāls, kas risinās katru gadu un kurā rāda tikai mēmās filmas. Ir restaurēto filmu festivāls Boloņā, arī tas ir tikai veco filmu festivāls, kas rāda restaurētās filmas, tur var būt arī relatīvi nesenas, pat 70.gadu filmas. Kāds ir tavs akadēmiskais izpētes loks? Tas ir mēmais kino, kas vairāk ir mans jājamzirdziņš, nevis loks. Pasniedzu gan mēmā, gan skaņu kinovēsturi, arī teoriju - mēs, pasniedzēji Čikāgas universitātē, maināmies, lai neapniktu. Tagad rakstīšu grāmatu par montāžu, esmu izveidojis saitu www.cinemetrics.lv. Apskaties, ja iznāk laika. Mēs mērām filmas, pētām montāžu. Tā "lv" astīte norāda, ka vebsaits pierakstīts tepat Latvijā, bet lapai pārsvarā ir starptautiskie "klienti". Ko nozīmē izmērīt filmu un kas tie ir par klientiem, kuru grib, lai viņus mēra? Kinozinātne nav fizika vai bioloģija, bet savā ziņā tai piemīt kaut kas no zinātnes. Tā ir diezgan sazarota. Viena, varbūt vislielākā grupa cilvēku ir tā, kam kino interesē vairāk par visu pārējo. Viņi mīl kino, mīl runāt par to, mīl skatīties filmas, pērk diskus, pēta youtube, brauc uz festivāliem - tā ir spēcīga armija - sinefili, kinomīļi. Ir lietišķā kinozinātne - pētnieki, kas skatās uz filmām kā uz līdzekli, kas palīdz apzināt kaut ko citu - sabiedrību, tikumus, svešas kultūras, vēsturi, mentalitāti u.c. Bet eksistē arī tas, ko citās nozarēs dēvē par fundamentālo zinātni. Tā pēta filmas nevis aiz mīlestības pret tām un nevis kaut kā cita dēļ, bet aiz intereses - kas tas ir, kā funkcionē, no kā veidojas. Paskaties apkārt! Visi to tik dara, kā runā nevis par lielām lietām, bet par mikrolietām. Lielo lietu laikmets bija XX gadsimts, kosmosa un dažādu revolūciju ēra, tas nu ir garām. Kas nonāk uzmanības centrā mūsu gadsimtā? Pasaules sīkākie noslēpumi. Bioloģijā - gēnu sastāvdaļa, fizikā jau trešo dienu Šveicē drāž protonus vienu pret otro, lai paskatītos, vai pastāv kaut kas, kas ir mazāks par mazo. Cinemetrics.lv ir līdzīga ierīce. Tev kā kinokritiķim kino sastāv no filmām, bet, ja tev prasītu, no kā sastāv filmas, tu droši vien norādītu uz kadru. Tā ir pareiza, lietišķa pieeja, jo kadrs nozīmē un izsaka kaut ko saprotamu, svarīgu. Bet fundamentālā kinozinātne pie kadra atsakās apstāties. Tā kadru šķeļ. Mūs interesē acīm nesaredzamais - kas notiek starp kadriem, interesē tas bezgalīgi īsais mirklis, kad viena ekrāna bilde nomaina citu. Bez īpašas ierīces saredzēt šo mirkli nevar, mēs ar kādu datorzinātnieku no Mērsraga izgudrojām ierīci, kas ļauj dziļumā ieskatīties. Ar to mans darbs atšķiras no lietišķa kinozinātnieka darba - man ir nepieciešams speciālais instruments. Ar ko fundamentālais kinozinātnieks atšķiras no sinefila - cilvēka, kas vienkārši mīl kino? Kur slēpjas atšķirība starp Kazanovu un ginekologu? Viens aizraujas ar "ārieni", otrs ir informēts par "mehānismu". Gribi dzirdēt kādu anekdoti par ginekologu, kas palīdzēs saprast... Negribu. Vai pētniekam ir iespējas pārvērsties par sinefilu? Protams, viņš pabeidz darbu un dodas uz Coca-Cola Plaza. Es gribēju redzēt filmu Meklēšanā (Wanted), bet palaidu garām. Paspēju redzēt štruntīgo Betmenu. Vienīgais, nevaru ciest popkornu. Tas tagad ir ievazāts arī Rīgā. Vai tevi interesē Latvijā tapušās filmas? Vispirms mani interesē Latvijā taisīta filma, kas tapa 1913.gadā: Ebreju kursistes traģēdija, ko rādīs Arsenālā. Ebreju sižets, patapināts no Šoloma Aleihema, arī par prostitūcijas tēmu. Filmā redzi Rīgu, bet jātic, ka tā nav Rīga, bet gan Krievijas pilsētiņa. Ja filmas varone grib tajā dzīvot, viņai ir jādabū dzeltenā biļete kā prostitūtai. Tolaik prostitūcija Krievijā bija legāla, bija arī likums, ka ebreji nedrīkstēja dzīvot lielpilsētās. Pārkāpt šo likumu varēja tie, kuri izlikās vai kļuva par prostitūtām. Būtībā tā ir 1913.gadā tapusi amatieru filma - simpātiska, bezpalīdzīga. Tā ir Arsenāla piedāvājumā. Vai pasaules griezumā šai filmai ir kāda nozīme? Starp citu, 1913.gads ir īpašs laiks, pirms pasaules kara, kad dzima avangarda māksla. Tas ir fantastisks gads! Brīnumu gads! Festivālā Pordenonē reiz veselu nedēļu rādīja filmas, kas tapušas 1913.gadā. Kāpēc pēkšņi viens gads ir tāds, un tad - karš. Ja esi piedzimis Rīgā, ir jāiet skatīties Ebreju kursistes traģēdija, redzēsi pilsētu, kāda tā sen vairs nav. Gar Dieva ausi iet tramvaji, cilvēki uz galvas pārnēsā mēbeles - interesē sižets vai nē, nav būtiski. Tas ir jāredz! Cik ilgi tu jau strādā Čikāgā? Divpadsmit gadus, neuzskatu, ka es esmu aizbraucis no Latvijas. Nu jau esmu te bez izbraukšanas nodzīvojis gandrīz gadu - man ir gada atvaļinājums, Amerikas grants šī vebsaita attīstīšanai. Man te nav obligāti jābūt, bet es esmu. Vidēji ASV esmu kādus deviņus mēnešus, esmu Latvijas pilsonis un pat varētu balsot, ja gribētu. Vai Čikāgas universitātē kinovēstures kurss ir pieprasīts, kas to ņem? Tie noteikti nav ne aktieri, ne režisori - tos es savulaik esmu mācījis Kalifornijā. Vairs nestrādāju kinoskolā. Čikāgas universitāte ir unikāla vieta - retā pasaulē, kur gatavo kino pētniekus. Tās ir kino un mediju studijas. Šī universitāte ir starpdisciplināra un ļoti liberāla, ļaujot studentiem, kas mācās, teiksim, medicīnu, socioloģiju vai filoloģiju, uzzināt vairāk par kino. Kinovēsture mums ir stiprā puse - ir tādi, kuri aizstāv grādu kinovēsturē, nereti arī vēl otrā disciplīnā, un ir interesenti, kas vienkārši grib izzināt kino. Tā nav pašreklāma, es zinu, mēs Amerikā esam vislabākā mediju studiju programma. Esam pieci pasniedzēji, bez manis viena vāciete, divi amerikāņi un viens anglis. Kas tevi interesē, ko ignorē? Es pasniedzu kinovēsturi tikai līdz 60.gadam. Kāpēc ne tālāk? Es esmu piedzimis 1950.gadā, mēs katrs definējam, kas ir kinovēsture, izejot no pašu priekšstata par to. Mēs visi kinovēsturi sākam skaitīt apmēram no 1895.gada, taču man ar savu dzimšanas gadu šķiet, ka tā beidzas tad, kad man sākās kino tagadne. 60.gados es sāku iet uz kino - tā vairs nav nekāda vēsture, bet mana personīgā pieredze. Ja tu sāktu pasniegt, tava robeža būtu cita... Varu iedomāties vēl kādu, kas varētu šo laiku pavilkt līdz teju XX gs. beigām. Tas nozīmē, ka mūsdienu kino process nav akadēmiskās uzmanības lokā? Nebūt nē. Viens ir ideoloģiskais leņķis, no kura var apskatīt mūsdienu procesu. Taču ir arī pasniedzēji, kas mīl pasniegt mūsdienu kino, īpaši to mīl darīt tie, kuri specializējas TV. Mums, paldies Dievam, tādu nav. Viņu tipiskais uzdevums studentiem - skaties tādu un tādu TV programmu, sēriju - rīt apspriedīsim. Kino nevar pasniegt bez konkrētas, šauras pieejas.