Ir skaisti, taču tas vairs nav brīnums. Līdzīgi arī turki – no baisā nezināmā viņas apziņā pārtapuši par veselīgai sabiedrības eksistencei svarīgu tradīciju iedzīvinātājiem. Kopš Laima ir turka Ahmeda Kota sieva, viņa bieži gatavo turku tēju un kafiju. Viena tāda tikko iznākusi arī grāmatas formātā. Mana turku kafija ir Turcijas kultūrā un tradīcijās smelto iespaidu apkopojums, ko izdevis apgāds Dienas grāmata.Kā jūs aprakstītu labi pagatavotu turku kafiju?Pēc tā, ka gribas vēl! Vispār turku kafijai ir trīs veidi: bez cukura, vidēja un ar cukuru. Galvenais jau ir tā ņemšanās ap kafiju un tas mazais mirklītis, dzerot to. Taisot kādam kafiju, tu velti šim cilvēkam uzmanību. Kas jums iemācīja?Ahmeds pagatavoja, un tad es sapratu, ka ļoti būtiskas ir proporcijas. (Laima savā virtuvītē demonstrē kafijas gatavošanu divām personām.) Tātad džezvā (speciāls trauks, kas kalts no alvas un kapara – L. K.) uz katru krūzīti jāieber pa vienai latviešu saldumkarotei kafijas, savukārt cukuru ber ar turku, pēc izmēra mazāku saldumkarotīti – arī pa vienai uz katru krūzīti. Tieši tik daudz, cik dzersim, ielej ūdeni. Visu samaisa, lai neveidotos gaisa burbuļi. Džezvu – šī ir lielāka, mājās mums ir dažāda izmēra – liek uz plīts. (Trauks silst.) Kādreiz mans tētis arī gatavoja, viņš teica: "Turku kapeja!" Viņš savā mūžā nebija redzējis to turku kafiju, bet zināja, ka tai jābūt stiprai – klāt pielēja spirtu. Es arī nezināju, klausīju tēvu. Kāpēc viņš gatavoja tieši turku kafiju, nevis, piemēram, īru vai kādu citu, – Dievs to zina. Man liekas, viņš nevienu turku dzīvē nebija pazinis.
Ahmeds 40 gadus apmeklē kādu slavenu restorānu, kurā gatavo izteiktus Stambulas ēdienus. Ahmeds pazīst tā saimniekus. Aizveda arī mani. Saldajā palūdzu turku kafiju un pēc tam teicu, ka gribu, lai man šī restorāna pavārs izstāsta, kādas ir proporcijas. Pienāca liela auguma skaists turks baltā uzsvārcī un angļu valodā man visu izskaidroja. Vēlāk izrādījās, ka viņš ir kādas latviešu sievietes vīrs.
(Sāk vārīties) Tā, sākumā paņemu tikai putiņas. Tūliņ uznāks vēl. Nedrīkst apkārt skatīties – jāuzmanās, lai kafija nepārskrien. Nu redz, pieleju vēl klāt – tādā tievā strūkliņā, lai nenomāktu putiņas. Uzlaidīšu vēl trešo reizi, un tad gan būs viss. Nu re! Vajadzēja vēl Ahmedam iebērt vienu tējkarotīti. Es viņam aiznesīšu vienu, labi? (Ahmeds atsakās, tāpēc dzer arī Laima.)
Vārīšanas veids padara kafiju citādu. Tas ir tāpat kā ar sievieti: ja viņa nonāk labos apstākļos, uzplaukst viņas labās īpašības. Ja visi teiks, ka tu esi darba zirgs, ragana, sieviete tāda arī kļūs.
Kāpēc grāmatu nosaucāt Mana turku kafija?
Sākumā Dacei Sparānei (Dienas grāmatas redaktore – L. K.) biju ļoti sparīgi ieteikusi, ka grāmatu varētu saukt Kāpēc nav jābaidās no turkiem. Viņa saka: "Kāpēc rakstīt to, kā nav? Varbūt nemaz nebaidās." Es pretī: "Nē, visa Eiropa baidās!" Galu galā izlēmām par labu Manai turku kafijai, jo katrs jau to kafiju gatavo citādi. Šo grāmatu nerakstīju kā tūrisma ceļvedi, bet drīzāk kā ceļvedi turku tautas izzināšanā.
Ko vīrs saka par jūsu redzējumu?
Es viņam esmu stāstījusi, kā es to redzu, un viņu pārsteidz, ka esmu atradusi arī antropoloģiskus skaidrojumus. Bieži vien šīm tradīcijām, ko turki praktizē šodien, ir ļoti sena pirmsmonoteisma vēsture. Varbūt tradīcijas maina formu, bet saturs paliek viens, un tas ir: lai abiem cilvēku dzimumiem būtu harmoniska dzīve. Viņi neliek kļūt vīriešiem par sievietēm, un sievietēm nav jākļūst par vīriešiem.
Pati esmu pētījusi, ka Turcijas kultūra balstās uz nomadu jeb klejotāju cilšu kultūru, Osmaņu impērijas kultūru un islāma tradīciju. Tas viss kopumā spēcīgi nodrošina sabiedrības saglabāšanu.
Esat teikusi, ka, iepazīstot turkus, jums nācās lauzt savus rietumnieciskos aizspriedumus pret šo tautu. Kādi bija priekšstati?
Kad manas draudzenes brauca atpūsties uz Turciju, man bija bailes. Aizbraukusi uz kādu literāru pasākumu, runājos, piemēram, ar vāciešiem, un viņi tā bažīgi grozīja galvas: "Nu, turki…" Tas taču ir melns, bīstams un briesmīgs un zog baltās sievietes! Uz Turciju nebraucu pat kā tūriste atpūsties. Pēc visa tā, ko biju dzirdējusi, domāju, ka turienes ceļi ir apmēram kā mans zemesceļš uz Tirzu, autobusi gāžas, terors un šausmas. Kad pirms diviem gadiem ieraudzīju realitāti, man nāca raudiens, ka esmu muļķota. Aizbraucu uz 16 miljonu iedzīvotāju megapoli Stambulu un ieraudzīju, kā viņi ceļ mājas, kādi ir viņu ceļi no jebkuras pilsētas uz jebkuru mazāku pilsētiņu. Man ir kauns par savu eiropeisko augstprātību. Viņu ekonomiskais līmenis tieši pēdējos divdesmit gados ir ļoti mainījies, savukārt mēs joprojām kratāmies pa tiem pašiem vecajiem ceļiem. Žēl.
Arī par tradīcijām… Piemēram, sieviete sēž mājās. Beidzot gribētu sievietēm teikt: "Ja jūs zinātu, cik brīnišķīgi ir veidot šo drošības pasauli ap savu ģimeni, un tās ir mājas!" Varbūt Latvijā es arī tā ļoti gribēju, bet dzīves apstākļi neļauj. Vakardien Rīgā bijām uz kino un pirms tam aizgājām uz zupu restorānu Tikai karotes. Man kliegt un bļaut gribējās par tur redzēto. Tur strādā jaunas sievietes: virtuvē varbūt divas – ne vairāk –, pie kases pieņem pasūtījumus viena jauna studente, kura vēl arī aiznes ēdienu. Turcijā būtu trīs cilvēki, kas pieņem pasūtījumus, trīs, kas aiznes, – vīrieši. Un viņi spēj nopelnīt. Šeit redzu, ka tiek iznīcināta vīrišķā puse un sievietes velk. Viņi tiek apzināti iznīcināti. Jūs gribat teikt, ka tas ir labāk, ka viņa strādā? Par cik lielu naudu? Man bija žēl to meiteņu. Gribēju teikt: "Nevajag man to zupu, labāk pasēdiet brīdi un atpūtieties."
Tirdzniecības centrā Alfa, izejot cauri visai ēdienu ejai, secināju, ka strādā tikai sievietes. Kebabu nekad mūžā vīrietis turks neuzdrošināsies ļaut gatavot sievietei! Strādāt ar gaļu, ar šiem doneriem – tas ir vīrieša darbs, viņa goda apliecinājums. Latvijā sievietes tiek apkrautas ar darbiem, un pēc tam var meklēt harmoniju, bet tās nekad nebūs, ja nebūs līdzvērtīga, spēcīga vīrieša. Ja vīrietis ir nolikts bez darba, bez iespējas uzturēt savu ģimeni. Turcijā tā nav. Arī motivācija, kāpēc vajag naudu. Viņš taču to pelna savai ģimenei! Vīrieša virsuzdevums ir ģimene, pēcnācēji – šis bioloģiskais princips, kas patiesībā darbojas mūsu zemapziņā.
Tātad varētu teikt, ka arī jūsu grāmatai ir savs virsuzdevums?
Es kļūstu par to, kas saka: "Eu, atceramies, mums pašiem ir kristietības tradīcija!" Ja mūsu baznīcas būtu tik pilnas kā mošejas, mums ne no viena nebūtu jābaidās. Lūdzu, kur tad ir tas stingrais Eiropas mugurkauls, pozīcija, kas norādītu viņu vietu un mūsu vietu? Kad braucam uz dienvidiem vai austrumiem, ko mēs darām? Uzvelkam garos svārkus, apsienam lakatus un respektējam viņu likumus. Lūdzu, respektējiet arī mūsu likumus, taču šī liberālā pielīferēšanās kādam spēkam veido Eiropas Savienību par mirstošu civilizāciju. Paši savām rociņām iznīcina un pēc tam vēl kliedz uz tiem, kuri ir saglabājuši savas tradīcijas.
Ja kariķētu Kristu, es arī apvainotos. Tas ir muļķīgi, bērnišķīgi un stulbi. Paldies Dievam, Turcija ir pietiekami eiropeizēta, un par pēdējo filmu, kas aizskar Muhamedu, viņi pateica, ka tā var rīkoties tikai kāds ļoti gudrs cilvēks, kas viņiem samaksājis, ļauna prāta vadīts.
Ko, dzīvojot Turcijā, esat uzzinājusi par sevi?
Nu kā… Agrāk Latvijā biju feministu rindās pirmajā piecniekā! Lai Dievs pasarga. Un viņš mani pasargāja, dodot iespēju apprecēties ar turku. Es jūtos kā sultāniete. Harmoniju var atgūt tad, ja ir līdzsvars, cieņa pret vīrieti, kuram es patiešām sevi varu uzticēt. Tas pat nav izskaidrojams.
Esat daudz pētījusi turkus, bet vai paši turki izrāda interesi par jums – no kurienes nākat un tā tālāk?
Visi Ahmeda draugi un kolēģi ir ļoti labvēlīgi, jo viņi jūt manu labo attieksmi. Es gribu būt laimīga sieviete savā mazajā dzīvē, un es tāda esmu. Man nemaz nav būtiski pacelt lielus karogus: visi pazīstiet mani, esmu tāda un šāda.
Kaut gan… Šogad mēs organizējām Latvijas dzimšanas dienas svinības. Galu galā salasījāmies divdesmit piecas latviešu sievietes. Esam pārcēlušies uz Anadolu Hisari Āzijā. Es ļoti gribēju, lai svētkos skan zurna un bablu bungas, un Ahmeds to noorganizēja. Taisījām cerību koku, sējām tajā sarkanbaltsarkanas lentītes, dejojām. Žurnālistiem, kas bija ieradušies, tā arī pateicu, ka mēs te dzīvojam mierīgu sievietes dzīvi, bet patiesībā jūtamies kā sultānietes. Esam draudzīgas un diezgan aktīvas.
Kas ir tās lietas, kas jums atgādina par Latviju? Redzu, pirkstā ir Nameja gredzens.
Jā. Es Ahmedam saku, ka viņam arī vajadzētu. Daudziem turku vīriešiem šādi gredzeni ir, jo viņi ir precējušies ar latvietēm. Kad izlasīju, ka būs filma par Nameju, nodomāju: ahā, ļoti labi! Pašiem ir jāceļ pašapziņas sajūta gaisā.
Stāstījāt, ka, skatoties filmu Sapņu komanda 1935, kāda asariņa arī notecējusi.
Jā, jo zināju šo stāstu no tiem laikiem, kad rakstīju grāmatu par Emīliju Benjamiņu un pētīju vecās avīzes. Es zināju, kā šis notikums bija atspoguļots tā laika Latvijas presē. Dažas detaļas tik skaisti un precīzi parādītas, nu kaut vai tās tautiskās vilnas zeķes vienam no basketbolistiem. Pat Ahmeds sāka smaidīt, jo viņam arī tādas mājās ir. Vienam no sportistiem 1935. vai 1936. gada bildē patiešām tādas zeķes bija. Nujā, bet kas notiek pēc tam… Stambula man ir iemācījusi priecāties par pašreizējo mirkli. Par to, kas noticis šajos divos pēdējos gados, pateicos Dievam katru dienu.
Kā sadzīvojat, būdami divi rakstnieki?
Ļoti labi. Nav tā, ka man katru vakaru obligāti būtu jāgatavo ēst. Kādreiz vīrs atnāk vakarā mājās, un es saku: "O, tu zini, šovakar mums ir šis teksts!" To var saprast tikai kolēģis, kurš zina, ko nozīmē, ka visu dienu esi sēdējis pie trim vārdiem un atradis īsto. Acis mirdz! Tas saldā ēdiena vietā. Pēc tam varam aiziet paēst arī kaut kur citur.
Tagad, kad mācos turku valodu, es veidoju arī jaunvārdus. Turki ļoti daudz lieto arābu vārdus, bet es izdomāju turciskos: pircējs, pārdevējs un vēl citus. Ahmeds teica, kas ar šiem vārdiem iešot uz valodas komisiju.
Kāds romāns arī taps?
Vai tad laimīgie raksta grāmatas?
Cerams, jā.
Laiks man ir, un tagad, kad esam pārcēlušies uz Āzijas daļu, no trešā stāva mums paveras skats uz Eiropu – Bosforu. Ļoti skaisti. Visi saka: "Laima, tev te vajadzētu rakstāmgaldu!" Saku: "Ne, ne, ne. Man, lūdzu, tukšu sienu, jo citādi tu tik sēdi un skaties uz kuģiem." Kas tikai pa to Bosforu ir peldējis! Argonauti… Kādu nakti pamostos, uzeju augšā un dzeru kafiju. Tās gaismas, mirguļojošā Stambula, apakšā Bosfors. Redzu, kuģis aizpeld bez gaismām. Tas izskatās tik mistiski un skaisti. Atnāk Ahmeds, jautā – kāpēc neguļu, kas noticis. "Bet tu padomājies arī – te Jāsons peldēja pēc zelta aunādas…" viņam saku. Apskatījos visu par zelta aunādu. Man ļoti patīk tādas lietas. Bet rakstīt, par to es noteikti nerakstīšu.