Jūtos kā sultāniete. Intervija ar rakstnieci Laimu Kotu

Neizpratu, vienīgi esmu izlaidis vārdus "par daudz".

Varbūt. Tikai šajā gadījumā, spriežot pēc satura, tas maz ko dos finansiāli, proti, ir maz cerību, ka to grāmatu, kuras dēļ viss šis ļembasts, tiešām arī labi pirks.

Bet kāpēc vispār jāpieņem, ka " ka daļa no sievietes laimes ir viņas vīrietis?" Laime ir cilvēkā pašā. Un kas ir sievietē, tas ir arī ap viņu. Kā spogulī. Ja tā var rakstīt par Latvijas vīriešiem, tad jājautā, kas ir tajā sievietē, kas tā redz pasauli ap sevi? Maini sevi, nomazgā visus tos s..., kas ir uz Taviem dvēseles spoguļiem- acīm, lai netraucē redzēt- un pasaule ap Tevi mainīsies :)

No kurienes Jums radušās tādas aizdomas, ka uzskatām šo visu par vēršanos pret kādu personiski? It nemaz. Diskursā pietrūkst vairāku būtisku detaļu, lai to varētu uzskatīt par personisku vēršanos pret kādu. Savukārt, it īpaši tāpēc, ka Muktupāvela ir "publiska persona" un, kas no tā izriet, viņa pati mūs ir informējusi par daudzām savām privātās dzīves detaļām publiski, es tomēr nevairītos saskatīt atšķirību starp, piekritīšu, pelnītu un konstruktīvu kritiku un elementāra sarūgtinājuma paušanu. Uzskatu, ka šajā gadījumā redzams otrais. Kur es Jums pilnībā piekrītu - es arī esmu tikai par vidējā latviešu vīrieša vispārējo attiecību prasmju līmeņa celšanu, tomēr, manuprāt, kaut mazliet orientējoties cilvēku vispār un vīriešu atsevišķi psiholoģijā, jāzina, kādi paņēmieni šeit ir visefektīgākie. Katrā ziņā paziņojums: "Redziet, kādi jūs ņergas! Mums, latviešu sievietēm, nekas cits neatliek kā izvēlēties cittautiešus" nebūt nav tas piemērotākais vispārējā līmeņa uzlabošanai, jo tas nav konstrukīvs un rada tikai aizvainojuma un noniecinājuma sajūtu bez kādas izejas. Turklāt Jūs tā skaisti atstājāt bez ievērības manu piebildi par "vidējo pelēko turku vīrieti", kas, lai gan neesmu par turku kultūru diezcik labi informēta, noteikti pastāv. Tāpat kā visās citās valstīs - Jūs taču piekritīsiet, ka ir atšķirība starp vācu filozofu, mūziķi vai dzejnieku un vidējo "Bauarbeiter" ar alus vēderu. Es drīzāk nosliektos domāt šajā virzienā - visās zemēs un tautās sabiedrībā ir šie dažādie līmeņi. Laimai Muktupāvelai uzsmaidīja laime sastapt un veiksmīgi izveidot attiecības ar savai emocionālajam, intelektuālajam utt. līmenim piemērotu vīrieti tieši Turcijā. Lai tā būtu, ar ko mēs viņu arī apsveicam! Bet loģiski nepareizi ir no šī visa izdarīt secinājumu, ka Latvijā viņai tas neizdevās tāpēc, ka Latvijā vienkārši tādu vīriešu nav. Ir, un citas sievietes, piemēram, filozofijas, filoloģijas u.c. doktores to pašu sev ir atradušas tepat Latvijā. To noliegt būtu neprāts. P.S. Rakstniece Laima Muktupāvela nekad nav paudusi manas domas - ne savā iepriekšējā - feministiskajā - dzīves posmā, ne tagad. Ar visu to, ka viņa ir publiska persona.

Bezcerīgi. te jau neviens nevēršas ne pret vienu personiski, tāpēc nevajadzētu to tā uztvert. kritizēt var un vajag, ir jau arī ko kritizēt. bet ne jau tāpēc, lai kāds aizvainotos, kas ir vēl viena mums visiem diezgan raksturīga īpašība. ja es saku, ka man nepatīk viduvējais pelēkais latvietis, tas nenozīmē, ka man nepatīk savi tautieši. tas nozīmē, ka es gribu no sirds, lai mani tautieši ir labāki nekā viduvējā pelēcība. no egoisma un pašapmierinātības var tikt ārā, ja apzināmies, kur atrodamies un uz kurieni tiecamies. te neder vadmotīvs - mūsu un labs, kaut arī štruntīgas kvalitātes. runa nav par to, ka Laima ir baigi labā. es saprotu, ka viņa grib, lai būtu labāk. jā, man arī liekas, ka viņa drusku pietēlo, bet viņa ir rakstniece, publiska persona un viņa tāpēc pauž kko vairāk nekā tikai personiskas domas.

Nu, un, ja no tiem latviešu bierniem un lipstiem nav nekādas jēgas un arī "skaistus, veselīgus bērnus" nedabūt, tad man jājautā, no kurienes Jūs divas tādas ar Laimu radušās, vai Jums gadījumā arī nav latviešu tēvi un vectēvi? Man, piemēram, ir. Īsti cilvēki, par kuriem var daudz laba un ne tik laba pateikt - kā par mums visiem, kad iepazīst pavisam tuvu - , un manī ir iedzimis kaut kas no viņiem. Nevar taču būt, ka es tāda skaista, laba, gudra, laimi nesoša, laimi alkstoša esmu no kādas citas planētas nolaidusies uz šīs zemes. Un vismaz man ir nācies dzīvē sastapt fantastiskus latviešu vīriešus, kuri ir pratuši būt maigi, gādīgi, uzmanīgi un mīloši (un atkal, lūdzu, tikai nepārprast, šīs nav manas intīmās dzīves atklāsmes, jo runa ir arī par tuviem, gadu gados iepazītiem radiem un draugiem, kuri ir citu sieviešu vīri), tāpēc es nekad neteikšu, ka no tiem nožēlojamiem latviešu bāleliņiem neko jau arī nevar gribēt. Var jau uzskatīt, ka man vienkārši ir neticami paveicies. Un tūlīt jau atkal kāds aizvilcies iegaudosies, ka man skauž Laimas turks. Lai! Man tiešām nav žēl, ka viņai pie viņa labi klājas - mēs labprāt ticēsim viņai tāpat, arī bez obligātās "vidējā latviešu vīrieša" aplikšanas. Nedomāju, ka arī "vidējais turku vīrietis" ir kaut kāds visu sievietes ilgu piepildījums.

Ne man Lipsts ko devis, ne Bierns piegādājis, es kā Antiņš. I. Ziedonis saka: Antiņš paliek, vienīgais. Arī, kad princese ieķīlāta- investīciju bankā!

Katru, ja gribat,dēvējiet to par defektu, vēl var padarīt par efektu. Ja es, piemēram, solu, tad ir, bet justos apbēdināts, ja visu izšķirtu viens štrunta linduciņš. Smiļģis reiz sacījis: Ja man jāizvēlas satrp degšnu un trūdēšanu, izvēlos pirmo. Tad paliksim pie iekarsības- abpusējas!?

man domāt esam iekarsīgi visi. ja kāds nav, tad tam ir defekts. noteicošais - iekarsumu vadīt. :) un ko gan nozīmē palikt tukšā šinī tukšo solījumu laikmetā? manā saimē mēs cenšamies būt uzmanīgas neņemt visu, kas prasās ņemams, lai neieplēš lindrakus.

Taupies, mammīt, būs labi.. Man stobrs kā Aurorai, blietē pa Ziemas pilīm kā naftalīns pa kodēm. Visas krīt augšpēdus un tarčokā kājeles tirina. Tu gan pa mazbērniem un pa dvēseli vairāk domā.Nu ja abas tās būšanas ira.

Bet varbūt, ka labāk ir "sultā-niste"?

Es ne mirkli nedomāju, kā Laima kaut ko citādāk varēja teikt, jo vārds, acīmredzot, radās sarunā, nevis tikai ilgi domāts, kas un kā. Žurnāliste ielika virsrakstā un tas aizķēra uzmanību neierastības dēļ. Beidzot sapratu, kāpēc- vienalga sultāne, sultāniene vai sultāniete- tas ir paradoks, jo šādas parādības- šādi nosauktas sievietes taču nav. Runā par sultānu sievām, dzīvesbiedrēm nevis sultānienēm :) Bet rakstniecei tas piestāv un iederas un, protams, var tik veidots un izprasts kā vien tīk :)

Varbūt tajā vārdiņā "sultāniete" ir arī Laimas Muktupāvelas noslēpuma atminējums? Ziniet, ir tāda arhaiska forma - nevis "kaimiņiene", bet "kaimiņiete". Šķiet, cēlusies Ziemeļvidzemē. Proti, mūsu Laima patiesībā arī ir tāda kaimiņiete sultāniete... P.S. Man "sultāniene" tīri labi patīk - skaisti un arhaiski, jo tas arī ir arhaiski. Mūsdienās šim vārdam diez vai kaut kas atbilst realitātē, tāpēc tā senlaicīgā forma labi skan. Carei varbūt arī nav ne vainas, bet tad būs problēma ar citu senu krievu titulu - kņazs, kņaze, kņaziene. Ar kņazu viss skaidrs, bet kņaze ir kņaza meita, kamēr kņaziene - kņaza sieva. Ja mēs carieni noīsinām par cari, zūd šī analoģija. Ir gan nācies lasīt latviešu tulkojumos, ka cara meitas sauc par carevnām. Lūk, tās tad arī varētu pārdēvēt par carēm, kamēr cariene lai paliek kā cara sievas tituls.

Pareizi arī ir teikt "karale", nevis "karaliene", jo ir taču "karalis", un "care", nevis "cariene", jo ir "cars", un "hercoge", nevis "hercogiene", jo ir "hercogs". Šīs filoloģiskās fineses šādi varētu turpināt vēl ir ilgi ar "grāfēm" un tamlīdzīgām "baronēm".