Kāpēc dāvināt garas rozes pārdevējai?

Priedem dzīvi var sakārtot. Putniņam dzīvi var sakārtot. Gulbim dzīvi nevar sakārtot – literatūrzinātniece, Latvijas Universitātes profesore Ieva Kalniņa aplūko dramaturga Harija Gulbja lugu noskaņu salīdzinājumā ar laikabiedriem – dramaturgu Paulu Putniņu un Gunāru Priedi. Harijs Gulbis 2016. gadā nosvinēja 90 gadu dzimšanas dienu un pats var piedzīvot interesi par savām lugām.

Kā lai pastāsta 1. kursa studentam, kurš rudenī sāks studēt, kas padomju laikā bija dramaturgs? Varbūt kaut kas līdzīgs Porziņģim šodienas realitātē? Dramaturgi bija elki, viņus loloja, amatierteātri pēc izrādēm cienāja ar gardākajiem pīrādziņiem, viņiem adīja un dāvināja zeķes un cimdus. Kāpēc? Tāpēc, ka 60.–80. gadu lugās tauta ieraudzīja sevi, rada atbalsi savai dzīvei. Jā, patiesībā viņi bija īsti "influenceri" ar tūkstošiem sekotāju visos Latvijas teātros.

"Harija Gulbja lugās darbojas tikai latvieši," uzsver Ieva Kalniņa, jo viņš gribēja rakstīt par saviem cilvēkiem, kurus labi pazīst. Protams, arī lai izvairītos no cenzūras modrās acs, kura vēl 80. gados īpaši starpnacionālo attiecību tēmu ziņā bijusi ļoti modra. Tādējādi, piemēram, lugā Alberts (1986), kur darbība notiek komunālajā dzīvoklī, dramaturgs rāda patiesībā deformētu realitāti. "Ka komunālajā dzīvoklī visi ir latvieši, – tā vienkārši nevarēja būt."

Jūnija beigās apgādā Mansards iznāca Harija Gulbja Rakstu 2. sējums, kurā apkopotas dramaturga XX gs. 70.–90. gados rakstītās lugas: Un visi nāks pie manis... (1971), Cīrulīši (1974), Kamīnā klusu dzied vējš (1976), Alberts (1982), Olivers (1983), Uz Liepsalām ejot (1995) un Vēverīši (1999) – lugu, kuru Latvijas kritika stipri "apknābāja" kā "viendimensionālu" (Normunds Naumanis) un konjunktūrisku, bet trimdas publika pieņēma ar dziļu izpratni. Nodaļā Stāsta Harijs Gulbis lasāmas dramaturga atmiņas Kara dienās un nedienās un līdz šim nepublicētas piezīmes par Cīrulīšu, Olivera un citu lugu tapšanu. Ievas Kalniņas komentāros aplūkoti lugu iestudējumi un laikabiedru liecības. Grāmatā publicētajās fotogrāfijās iemūžināti Harija Gulbja lugu iestudējumi gan Latvijā, gan trimdā. Nacionālā teātra repertuārā šobrīd režisora Edmunda Freiberga režijā ir skatāmas Harija Gulbja lugas Olivers (1985) un Cīrulīši (1975). 2016. gadā Valmieras drāmas teātrī jaunākās paaudzes režisors Jānis Znotiņš iestudēja Gulbja lugu Medību pils (1967).

Interesanti, ka Harija Gulbja lugas atzinīgi, kā tīru mantu bez padomju ideoloģijas nodevām novērtējis pat tāds ass intelektuālis kā Anšlavs Eglītis, likumsakarīgi viņa rokrakstu salīdzinot nevis ar Čehova stīgu, bet lugā ierakstīto ģimenes ķildu un atsaluma dēļ – vairāk ar Tenesija Viljamsa, Edvarda Olbija un Ingmara Bergmana darbiem.

2001. gadā režisors Lauris Gundars Jaunajā Rīgas teātrī iestudēja Gunāra Priedes lugu Jaunākā brāļa vasara. Tas profesionālajā teātrī bija pirmais mākslinieciski nopietnais mēģinājums padomju ērā tapušu kanonisku lugu izlasīt ar svaigu savā laikā balstītu skatu. Vēlāk virkni Priedes lugu Valmierā un Liepājā iestudēja režisors Mārtiņš Eihe. Pēdējos gados padomju dramaturģijas iestudējumu teātrī rodas arvien vairāk. Visus vairs pat godīgi nevar uzskaitīt. Tai pievēršas gan vidējās paaudzes režisori, kā piemēru var minēt režisores Ināras Sluckas stilīgo Pētera Pētersona Man trīsdesmit gadu lasījumu, gan režisori, kuri lugu sarakstīšanas brīdī vēl nebija pat dzimuši, kā piemēram, Toms Treinis, smalkjūtīgi un dziļi savam diplomdarbam atklājot Priedes lugu Zilā.

Cik dzīvotspējīgas šodienas teātrī ir 60.–80. gados tapušās lugas, kā tās neizlasīt pārāk burtiski un labticīgi un kā savukārt neignorēt lieku aizspriedumu pēc, – ir diskutējams un pieredzē pārbaudāms jautājums.

Vaicāta, kā viņas sastādītie Harija Gulbja Raksti korespondē ar teātra zinātnieces Ievas Strukas milzu veikumu – Gunāra Priedes Rakstiem, Ieva Kalniņa nopūšas. Pirmā lielākā atšķirība ir tā, ka Priede visu – dienasgrāmatas, programmiņas, recenzijas u. c. – saglabājis, Gulbis – visu sadedzinājis.

Vai, jūsuprāt, mūsdienu teātrī ir pamats runāt par padomju laika latviešu dramaturģijas renesansi? Varbūt tikai sakritība?

Vai es nosauktu par renesansi? Laikam ne, bet tas, ka par šī laika dramaturģiju ir arvien lielāka interese, tam gan piekrītu. Ir vairāki iestudējumi dažādos teātros. Harijam Gulbim pēdējā laikā ir iestudētas trīs lugas. Zāle Cīrulīšos ir pilna, un, ja paskatāmies tvitera komentāros, lielākā daļa raksta – baidījos iet, bet esmu apmierināta, ka aizgāju. Ir iestudētas arī Gunāra Priedes lugas.

Kādi, jūsuprāt, ir šīs intereses iemesli? Pietiekama laika distance, kas ļauj  lugas lasīt no jauna bez jebkādiem aizspriedumiem?

Iemesli ir vairāki. Jaunie režisori nav izauguši ar Priedi un Paulu Putniņu. Viņu lugu iestudējumi pēdējo reizi ir redzēti labākajā gadījumā 80. gados. Varbūt, ka pat tie nav redzēti. Viņiem droši vien ir interese par materiālu, kurš nav pazīstams. Savukārt vecākajai paaudzei gribas aiziet paskatīties to, ko viņi jaunībā ir pieredzējuši.

Nostalģija?

Jā. Vēl viens iemesls arvien lielākai interesei par padomju laika lugām, dažādā aspektā – gan politiskā, gan cilvēciskā, ir tas, ka tajās ierauga kādas domas, kas sabalsojas ar mūsdienām. Neviens jau negrib iestudēt tikai par pagātni. Šīs aktuālās domas tiek izteiktas ar formu, kādu neviens mūsdienu dramaturgs nevar uzrakstīt, jo katrs savu laiku rāda ar paņēmieniem, kāds atbilst tam laikam. Ja runājam par Medību pili, tad tādas cilvēku attiecības, kur cilvēki raksta vēstules, mūsdienās ir pilnīgi kaut kas neiedomājams. Tāpat laikā – vēstuļu saturs ir tāds, kuru var saprast arī mūsdienu jaunieši. Protams, viņi runās īsāk, bet jūtas jau ir līdzīgas.