Proti, komēdijas un action filmas pēc vizualizācijai visērtāk adaptējamās — komiksu — literatūras izejvielas. Par pēdējo gadu veiksmīgākā producenta Džada Apatova ideoloģiju — tā dēvēto romantisko komēdiju tuvināt reālajai dzīvei — varētu rakstīt kāliem. Skaidrs ir viens — pateicoties tieši Apatovam ar visu viņa kaislību uz narkotiski-ginekoloģiski-seksuālo tematiku (Ananasu ekspresis, Drusku stāvoklī, arī Zaks un Miri taisa porno), "parastais skatītājs" tiek pieradināts pie t.s. jocīgajām filmām (kurās smieklu objekts var būt da jebkas, vecmāmiņas nāvi ieskaitot) un, iespējams, "pavelkas" arī uz tādām dīvainām komēdijām drāmām kā, teiksim, art-house nišas vērtības Vudija Allena Vikija Kristīna Barselona vai Mārtina Makdonas Reiz Brigē, kas ir mākslas produkti. 2008.gadā klajā nākuši tādi oriģināli kinokomiksi kā ironijas pilnais antimilitārais farss Dzelzs vīrs, reālistiski drūmais tuvās nākotnes paredzējums Tumsas bruņinieks, kas centrā izvirza ideju par psihiski nestabila anarhista nokļūšanu pie varas un viņa sarīkotu teroru, kura priekšā ikviens ir teju bezspēcīgs (interesanti, ka galvenās idejas ziņā Tumsas bruņinieks sabalsojas ar Olivera Stouna dokumentālo fikciju W — filmu, kurā ASV vēl pie varas esošais prezidents Bušs rādīts kā komisks, tomēr arhibīstams politisks personāžs), tūdaļ startēs dark/noir jeb melnā komiksa klasiķa Frenka Millera (Grēku pilsēta, 300 spartieši) jaunākais projekts Atriebēji ar kaudzi zvaigžņu plus Skārletu Johansoni piedevās. Īpašu uzmanību saista arī fakts, ka ilgi briedinātais megaprojekts, faktiski 2007./2008.gada filma — Toma Krūza vainagotā Valkīra (Rīgā — februārī) — arī ir pārdzīvojusi "komiksizācijas" fāzi, ar ko, jācer, veiksmīgi būs ticis galā filmas režisors Braiens Zingers, intriģējošo X-cilvēku kinoversijas autors. VĒSTURES REVĪZIJA. Tieši Valkīra kā vēsturiska dēku filma pieaugušajiem (stāsts par gandrīz veiksmīgu atentāta mēģinājumu pret Hitleru), šķiet, ir tas posms, kas apvieno plašu masu publiku ar otru kinotendenci — it kā visiem šķietami zināmās nesenās (XX/XXI gs.) vēstures notikumu jaunām, radikālām interpretācijām, ar ko tagad nodarbojas gan atzīti kino veterāni (par šīs tendences aizsācēju konceptuāli var nosaukt Klintu Īstvudu ar 2007.gada diloģiju Vēstules no Ivodzimas/Mūsu tēvu karogi, kas uz Otrā pasaules kara epizodi palūkojās no abām — amerikāņu un japāņu — pusēm). Zīmīgi, ka ražīgais Īstvuds vēstures revīziju, gan krietni intīmākā mērogā, turpina abās savās 2008.gada drāmās — Apmainītais/Chageling un Gran Torino). Nesenās pagātnes hrestomātiskie notikumi un personības iegūst jaunu traktējumu, varētu pat teikt — citus cilvēciskus vaibstus, kuri, protams, atšķiras no standartizētās jeb oficiālās versijas. Te virkne lielisku darbu. No dokkino klasiķa Erola Morisa dažādos festivālos augstu vērtētās "amerikāņu cietumu demokrātijas" nesaudzīga atmaskojuma filmā Standarta operatīvās procedūras, Itālijas nacionālā hita Mateo Garones nopietnās politiskās mafijsāgas Gomorra, Stīvena Soderberga epohālās tautas varoņa, revolūcijas mocekļa heroizācijas Če un vāciešu Oskaram pieteiktās izcilās filmas, starp citu, arī nacionālā komerchita Bādera-Meinhofa komplekss (stāsts par vācu terorismu 70.gados), līdz publikas izklaidei domātām krāšņām kostīmdrāmām (Otra Boleinu meita un Hercogiene), kas gluži citā gaismā traktē ļoti konkrētus aktuālus vēsturiskus un/vai sociālus fenomenus — teiksim, sieviešu cīņu par savām tiesībām kā minētajās divās filmās. ***Gada labākās filmas Karlosa Reigadasa Klusā gaisma — kinomaģijas esence, filma — mācību grāmata Pola Tomasa Andersona Līs asinis — gada pārlieci–nošākais eposs par apsēstības (jebkuras — reliģiskas, politiskas, intīmas...) lāstu Brāļu Koenu Kur sirmgal-vjiem nav vietas...— filma kā eksistenciāli nolemta antihumāna ainava, kurā nāve ir absurds. Antonioni tradīcija dzīvo! Mārtina Makdonas Reiz Brigē — maza komēdija par traģisku (slepkavu) vientulību, kliedzošākais piemērs, kā mazai valstiņai — tipa Latvijai — vajadzētu strādāt ar kinodramaturģiju un filmai paredzētiem līdzekļiem Roja Andersona Tu, kas dzīvo — pilnīgi ģeniāls absurds par dzīvi kapitālisma paradīzē — provinciālajā Stokholmā, filma gandrīz bez vārdiem Tima Bērtona Svīnijs Tods — līdz nemaņai estetizēts amorālisms. Plus bonusā trīs ģeniāli un šokējoši krievu kino paraugi — Germana juniora Papīra zaldāts, Alekseja Balabanova Morfijs, Kirila Serebreņņikova Jurģu diena
Latviešu neiespējamās misijas
Latvijas kinodzīvē, manuprāt, svarīgākais notikums bija arvien skaidrāk
iezīmējusies tāda kā protesta tendence, ka uz valsts piešķirtajiem
kinoindustrijai jau tā nožēlojamajiem līdzekļiem un neskaidro sadales
procedūru nav ko paļauties. Proti — aizejošajā gadā tapušas privātas
filmas, kurās valsts atbalsts bijis tik niecīgs, ka nav pieminēšanas
vērts. Piemēram, Jāņa Norda spēlfilma Amatieris un Brigitas Eglītes
sarūpētā dāvana Latvijai valsts svētkos (arī spēlfilma Vienīgā
fotogrāfija) ir tikai pirmās "alternatīvā" jeb no valsts kinoklerku
kaprīzēm neatkarīgā kino bezdelīgas, kuras, jācer, ekonomiskā krīze
nenomērdēs badā. Arī Edvīna Šnores Padomju stāsts/The Soviet Story, ar
ko valsts tagad tik ļoti ideoloģiski lielās, ir drīzāk privāta
entuziasta sarūpēts produkts, pamatā tapināts par Eiroparlamenta
komisiju naudu.
Pēc eiforijas ap Rīgas sargu Latvijas mērogiem milzīgo skatītāju skaitu
nāca klāt arī veselīgā apjauta, ka māksliniecisko kvalitāšu ziņā
pieticīgā filma — nacionālais blokbāsters Rīgas sargi — bija ideāls tā
dēvātā producentu kino komercprojekts, no kura, cepuri nost, tika
izspiests maksimums (ieskaitot uzbūvēto, tūrismam un kinovajadzībām
domāto infrastruktūru Slampē, presē skaļi iztaurēto pieteikumu Oskaram
un DVD par 11 latiem "katrā Rimi").
Jēgas un nozīmes ziņā gan spēcīgākas kvalitātes uzrādīja cits
"blokbāsters" — ja parēķinātu, cik simtiem tūkstošu pasaulē uz ekrāniem
un TV redzējuši Edvīna Šnores dramaturģiski veikli strukturēto un
montāžiski tik pārliecinošo dokumentālo aģitācijas filmu The Soviet
Story, domāju, 200 tūkstoši skatītāju tāds nieks vien liktos. Taču
Rīgas sargi apliecināja galveno "neiespējamo misiju" — latviešiem
gribas redzēt savu kino!