Vietējie jau nebrauc kudiš riņķī uz Positivus – par vairāk nekā trīs stundas ilgo ceļu no Rojas līdz Salacgrīvai saka kinomākslinieks, režisors un festivāla RojaL kinoprezidents Jurģis Krāsons un akcentē, ka pasākumu daudzums vasarā ir atkarīgs no skatpunkta. No Rīgas raugoties, to ir ļoti daudz, bet no Rojas – šķiet pavisam citādi.
Peldējums skaidros ūdeņos
Jurģi Krāsonu satiekam Rojā, uz kuriem viņš devies uzreiz pēc Aleksandra Vasiļjeva izstādes No kara uz mieru iekārtošanas Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā. Pazīstamais modes vēsturnieks viņam devis rīcības brīvību – tas ir pats labākais, "nevis ja kāds klīst pa vidu un sakuļ ūdeni – tas paliek duļķains". Rīcības brīvību piedāvā arī RojaL. "Es tagad mierīgi varu taisīt festivālu, jo kā kinomākslinieks patlaban nevienam neesmu vajadzīgs," atzīst Jurģis Krāsons, jo tagad netiekot uzņemtas filmas ar īpašām uzbūvēm, stilistiku vai citu gadsimtu, "faktiski visi skraida pa rajončiku trepju telpām, krata kameru – baigie larsi fon trīri 20 gadu pēc tam, kad Dogma jau sen ir nosprāgusi, – un kaut kā mēģina izlāpīties, lai tas viss beigās izskatītos pēc filmas".
Mākslinieks, protams, nedaudz mānās par darba trūkumu kino lauciņā, jo pašlaik viņš beidz darbu pie animācijas filmas Seja – "stāsta par to, ko darīt, ja tu pazaudē sevi pats savās acīs un pats sev šķieti nevērtīgs". Jurģis Krāsons, kura režisētā animācijas filma Norīt krupi pirms vairākiem gadiem startēja arī nozīmīgā Kannu kinofestivāla konkursā, patiešām ir pateicīgs latviešu tautai, kas maksā nodokļus, jo bez tiem kino vispār nekas nenotiktu: "Labi, ka valsts kaut ko subsidē, jo pretējā gadījumā tās īstās lietas, kas nav pārdodamas, nekad netiktu uztaisītas, vai arī kāds to izdarītu, nomirdams badā." Ar Jurģa Krāsona iepriekšējiem darbiem var paspēt iepazīties RojaL pirmajā dienā – izstādē Mākslas filma, kurā viņš ļauj ieskatīties spēlfilmas tapšanā, demonstrējot skices, kadrējumus, tehniskos zīmējumus no tādiem darbiem kā Ķīlnieks, Picas, Golfa straume zem ledus kalna, Medības un citiem.
Sāpīgais pieaugšanas process
"Pēc tam mēs liekam ārā Kelliju," – amerikāņu gleznotājs piedāvās īpašas meistarklases – ekskursijas bērniem, kurās, protams, varēs doties arī pieaugušie, jo šajā festivālā, "ja dara ar smaidu, var darīt jebko", turklāt aizmirstot par uzvalkiem un vakarkleitām, kuras var izrādīt citos pasākumos (sveiciens Jaunajam vilnim!). RojaL laikā nav vērts iespringt! – vēsta festivāla sauklis. Oficiālajā programmā ietilpst gan sauļošanās dienas pirmajā pusē, gan kino baudīšana vakarā. "Latvieši ir aizmirsuši priecāties par dzīvi, priecāties cits par citu, bērnībā katru vīkendu sētā tika izlikts lielais galds, sēdēja veči un sievas, kādam tika svinēta jubileja, kādam kas cits, bet tagad katrs sēž savā kastītē, izbāž degunu, kaut ko palūr un tūlīt to arī apraksta," salīdzina Jurģis Krāsons. Kaut gan par ko tvītot festivālā noteikti būs.
"Mēs dabīgā veidā augam lielāki," – jauno režisoru īsfilmu konkursā šogad piedalīsies ne tikai latvieši, bet arī lietuvieši un igauņi. Gluži kā iepriekšējos gados, pēc katras filmas noskatīšanās sekos tiešā saruna – autora un skatītāju klātbūtnē žūrija izanalizēs tikko redzēto. Tās priekšsēdētājs ir slavenā režisora Vernera Hercoga filmu mākslinieks Ulrihs Bergfelders, režisors Juris Pakalniņš, kurš "mums ir visasākais nazītis un ļoti skaidri izsaka savu viedokli", un jaunpienācējs – montāžas režisors Kaspars Kallass. Iepriekšējā reizē jaunie režisori tikuši vērtēti ļoti skarbi. "Droši vien bija par ko," uzskata Jurģis Krāsons, "parasti mācību iestādēs ir savi mīluļi un nemīluļi, bet šeit žūrija skatās tīru mantu – viņiem nav priekšzināšanu, vai tas ir labsirdīgs režisors vai bandīts." Varbūt šādu skarbu izvērtējumu vajadzētu ieviest arī mācību iestādēs?
Tramplīns jaunajiem un vietējiem
"Es nemēģinu ar vienu festivālu atrisināt visu mācību iestāžu problēmas!" saka kinomākslinieks. Turklāt pašā studiju sākumā viņi jau neko nefilmē, jo finanses sit pa kabatu ne vien visos vējos rūdītajiem kinocilvēkiem, bet arī tiem, kuri tikai vēl sapņo par kuģošanu, stāvot krastā: "Tas ir tas pats, kas gleznotājam iedot krāsas uz diplomdarbu!" Pat diplomdarbam jaunajiem režisoriem tiek iedots tik daudz, ar ko – varbūt! – pietiek degvielai, bet nekam vairāk. "Mēs esam monstroza nācija kinojomā," par finansējuma un galarezultāta attiecībām saka Jurģis Krāsons, kurš priecājas, ka RojaL ir kļuvis par tramplīnu labākajiem. Uz festivālu brauc vietējie producenti, lai "pačekotu lietas" un skenētu talantus.
"Es ceru, ka atbrauks arī puikas," par festivāla atklāšanas filmas Picas (režisore Laila Pakalniņa) galveno varoņu atveidotājiem saka RojaL kinoprezidents, kurš uzskata, ka latviešu kinoļaudīm neesot īsti kur satikties – ne tikai citam ar citu, bet arī ar savu skatītāju. "Man ļoti patika, kā pagājušajā gadā režisors Jevgeņijs Paškevičs ar kādu kundzīti uz ielas sarunājās par kino." Tas ir mantojums – par vietējo zināšanām kultūrā saka Jurģis Krāsons, jo savulaik kolhoza priekšsēdētājs Miķelis Lisments daudz ieguldījis tās attīstībā. "Varbūt tāpēc mums ir vieglāk rādīt cita veida kino?" Pavisam nesen uz festivāla viļņa Rojas Kultūras centrs ir iegādājies aparatūru – un tie nav nekādi mazie tūkstoši –, lai varētu rādīt kino ne tikai RojaL laikā.
Pavasara un citas ceļazīmes
Festivāls šogad koncentrējies uz Amerikas klasiku – tajā tiks demonstrēta gan Frānsisa Forda Kopolas 1983. gada filma Dārdošā zivs/Rumble Fish par ūdenī dzīvojošo mugurkaulnieku krāsaino akcentu cilvēka melnbaltajā dzīvē, gan arī Orsona Velsa 1947. gada lente Lēdija no Šanhajas, kurā galveno lomu atveidojusi režisora toreizējā sieva Rita Heivorte, – filmas sarežģītais liktenis radīja pamatīgas sūces viņu laulības kuģī. "Kino atlasīts tāds gaumīgs," – Jurģis Krāsons ir pateicīgs savai komandai, kas palīdzējusi izvēlēties repertuāru, ko šogad celt galdā festivāla apmeklētājiem. "Jūra desertā!" – zilganzaļš želejveidīgs paralēlskaldnis ar mazām zivtiņām uz balta šķīvja tiek servēts arī festivāla plakātā. Jaunākajiem skatītājiem tiks piedāvāta vecā labā animācija – Volta Disneja Bembijs. "Es pats kopā ar bērniem skatos Cartoon Network – riebjas, ka vardarbības līmenis pārsniedz kaut kādas saprāta robežas, es nezinu, kādu viņi gatavo nākamo paaudzi. No pieauguša cilvēka viedokļa es saprotu visus tos jokus, bet vai piecgadīgs bērns tos tver? Stipri šaubos! Viņš pēc tam iet un mēģina iespert savai māsai," novērojumos dalās J. Krāsons.
RojaL noslēgumā uz lielā ekrāna pludmalē tiks piedāvāta arī latviešu klasika – režisora Vara Braslas Rojas pusē uzņemtā filma Pavasara ceļazīmes (1978), kurā galveno vīriešu lomu spēlē Andris Bērziņš. "Dažas nedēļas, kas pavadītas piejūras atpūtas namā, ir mainījušas Lienes dzīvi. Pēc iepazīšanās ar jauno "mežoņu" kompāniju viņa iemīlas Artūrā," – filma atgādinās par sāļā gaisa bīstamo ietekmi uz cilvēku likteņiem. "Cik es saprotu, otrais plāns tika "ievākts" tepat," par Pavasara ceļazīmju aktieru ansambli piebilst Jurģis Krāsons un cer, ka ar viņiem būs iespējams satikties šīs filmas izrādīšanas vakarā, kas noslēgsies ar pasaules klasiku – 1926. gada filmu Ģenerālis/ The General. Viens no tās režisoriem un galvenās lomas atveidotājs ir komiķis Basters Kītons – Čārlija Čaplina laikabiedrs, kurš mēmā kino ringā vienmēr ir bijis līdzvērtīgs viņa pretinieks. "Dažs saka, ka vēl jaudīgāks," par Kītonu piebilst Jurģis Krāsons, ar vārdu kā boksa cimdu iebraucot Čaplinam sejā.
Festivāls RojaL
Līdz 27. jūlijam www.rojal.lv