Pēc gadumijas tēvzemei pāri vēlās apjomīgs cunami – kā gan kāds varēja tik traki izmantot Rūdolfu Blaumani, tā atveidu ieceļot TV Popielas konferansjē kārtā? Man gan drīzāk gribas vaicāt – kāpēc gan lai tas gadītos citādi pie ļaudīm, kuri no skolas sola izcilu rakstnieku un dramaturgu padara par lelli nedzīvu priekšstatu ilustrācijai? Iznākums likumsakarīgs – Blaumanis taču ir tāds mūžam ūsās smaidošs dzīvesziņas padomdevējiņš, kurš nu tikai nonācis jaunajā TV vidē. Acīmredzami koncerta veidotāji gribējuši padarīt Blaumani dzīvu iepretim tradicionāli divdabīgām izjūtām, kādas pret viņa personu ir ikvienā latvietī, – Blaumanis ir jāciena, bet tas ir tikai pagarlaicīgs rituāls, kura izciešanas laikā var vien pabrīnīties, kāpēc tāds didaktikas meistars, kāds Blaumanis esot, piemēram, Indrānos, ir ceļams dižgaru kārtā.
Mīlestība, smiekli un darbs
Šāds domu gājiens gan itin kā kontrastē ar kultūras dzīves aktualitātēm – liels ļaužu pulks 150 gadu pēc Blaumaņa dzimšanas pulcējas saietos un festivālos, lai uzrādītu, ka šis rakstnieks ir "izvedis latviešu prozu un drāmu no etnogrāfiskā aploka"*. Nenoliedzami varu pievienoties – proza un drāma ir izvesta, bet vai mēs paši esam Blaumaņa devumam līdzi "izvedušies"? Tiešām atbilde ir pozitīva? Bet vai mēs spētu iedomāties, ka minētajam TV pasākumam līdzīgs varētu risināties Norvēģijas TV ar Ibsena atveidu konferansjē lomā? Blaumani taču vēlamies pielīdzināt arī Čehovam – kas ir gluži objektīvi –, bet vai par šo autoru kāds spētu izsludināt bērnu zīmējumu konkursu, kura tēma būtu trīs "brīnumzālītes", kas sastopamas A. Čehova darbos. Tās esot "mīlestība, smiekli un darbs"... Par Blaumani tas gan ir pašsaprotami – tāds konkurss ir.
Par kādu mīlestību šeit runa? Par Raudupieties mīlestību? Vai pieminēsim to vispārējo mīlestību pret nosisto bārabērnu, kāda rodama stāstā Nezāle? Vai atcerēsimies kāda vectēva mīlestību pret savu septiņgadīgo mazdēlu, kuru tas pārdesmit kilometru attālākā mājā nav pat nekad centies apciemot, jo dēls taču izvēlējās dzīvot, kā sirds, nevis patriarhs liek, liedzot precēt sievieti, kuru pat redzējis nekad nav. Miniet, par kuru Blaumaņa lugu runa. Pārmetīsim Edžiņam akmeni nemīlošā vectēva logā? Nē, varbūt šeit runa par mīlestību un smiekliem reizē, kad atceramies kādu sērijveida aprēķina laulību entuziasti, kura, slēpjoties no apkārtējo nosodījuma, gatava vēl arī pati divus pārus mācītāja vietā salaulāt. Šo lugu mēs zinām visi, un tā ir dziesmuspēle. Kaut itin skaidri apzināmies, ka muzikāla izrāde ar situāciju komēdijas elementiem nebūt nenozīmē automātisku komismu, Blaumaņa gadījumā nešaubīgi tas esot uztverams kā neizdibināmie "mīlestības līkloči", kuriem neizbēgami seko mīlīga smiešanās. Noteikti jāmin, ka tajā Blaumaņa pasaulē visi staigā nātnās drēbēs, jo kalpi tak. Un tas taču pēc formulas ir apzinīgs darbs, kas allaž cienījams kā mūsu tautas eksistences pamats un raksturotājs. Šādas Blaumaņa skapītī trīs brīnumzālītes stāvot...
Laukā no etnogrāfijas aploka
Es kategoriski nevēlos ieskatīt Blaumani par seklu un virspusēju didaktiķi, kura "padomiņš" uz kalpu dzīves priekšstatiem balstīts. Spēju viņa daiļrades patieso pārlaicīgumu argumentēt arī ar profesionāliem rīkiem, tomēr šai brīdī būtiskāk šķiet uzrādīt mūsu "nātnās" pasaules uztveres fenomenu un tā principiāli destruktīvo ietekmi uz nacionālo kultūru.
Kaut Blaumaņa stāstu un lugu pasaule ir savstarpēji ciešā vienībā, dramaturģija ir uzskatāmāks piemērs – ikviens latvietis savā dzīves laikā lielākoties nonāk saskarē tieši ar viņa lugu interpretācijām. Neapstrīdami šīs lugas ir bijušas "oriģināldramaturģija" – stāsti par mums, kas spēlējami mums pašiem, aktuāli teksti. Šo faktu ignorējot, mēs spītīgi vērojam lugas norises kā kaut kad sen notikušas, kad viss bija nātns no galvas līdz kājām. Un šim nātnumam šodien diez kāpēc jāliecina par mūsu tautas īpašajiem tikumiem. Bet tieši šis nātnums aizsedz mūsu skatu, lai sekotu Blaumanim tai gājienā laukā no "etnogrāfiskā aploka". Mēs joprojām Blaumaņa lugās labprātāk redzam gluži citus ļaudis – tēlus, kuri atbilst mūsu vēlmēm pēc ideāla, nevis tos, kuri dzīvoja Blaumaņa reālajā pasaulē un kuru dzīve viņam sāpēja. Tieksme komplimentāri attiekties pret saviem senčiem braši palīdz mums itin kā gluži ģenētiski saņemt šos jaukos, izdomātos tikumiņus. Tas savukārt itin kā atvieglo izdzīvošanu mūsu nebūt ne rožainajā pasaulē. Bet vai neadekvāta uzvedība patiesi palīdz izdzīvot? To neņemtos apgalvot neviens, tomēr uz Blaumaņa pasauli mēs lūkojamies tieši tā. Par ķecerību šai labi eļļotajā mehānismā, piemēram, būtu jāuzskata acīmredzamā patiesība, ka 1991. gadā mēs šeit – Latvijas valsts teritorijā – bijām nonākuši gluži tādās pašās mantas un dvēseles attiecībās, kādas tās bija Blaumaņa dzīves laikā: iesākās jauna bezzemnieku, sistēmas kalpu cīņa par... par ko gan? Par ideāliem? Kādiem? Vai tas pats Indrāns labāk neieredzēja nedzīvos ošus un upīti gravā, ne sava mūža tuvākā cilvēka vajadzību pēc acu gaismas? Vai tā pati Antonija neapjauta, kādos melos iestigusi, kad spiesta izziņot savu jauno precību izvēli paģirainu kaimiņu ielenkumā? Vēlamās idilles dēļ mēs gadu desmitiem esam drošu roku pārcēluši Silmaču stāsta fināla ainu no tautiski baisā Jāņu rīta, kā to uzsvēris Blaumanis, uz teiksmaini vienojošo Līgo vakaru: mūsu pašu veidotā Literatūra | Aktuāli mīļstāsta priekšplānā jau atkal "nātnums"... Un šie nav vienīgie piemēri. Patiesais Blaumanis nekādi nav iesprostojams komplimentārā smīnīgā ūsaiņa tēlā ar trim brīnumzālītēm plauktiņā, kā mums jau no bērna kājas tiek apgalvots.
Spēju sadzirdēt kategoriskas norādes: "Blaumanim advokāts nav vajadzīgs!" Piekrītu, un par visiem simts. Par spīti apgalvojumam, ka šī dramaturģija ir "... augstvērtīga un dažādi interpretējama, pakļaujama gan tradicionāli psiholoģiskam, gan simboliskam, postdramatiskam vai citādi ekstrēmam lasījumam"*, Blaumaņa teksti ir izdzīvojuši, noturoties ar sava īstenā patiesuma intonāciju. Bet šai jubilejas reizē jānovēl, lai, sākot ar 151. Blaumaņa dzimšanas gadu, mēs visi vienoti kaut uz brīdi piemirstu par jebkādiem "hipertekstiem" un "brīnumzālītēm", bet ielūkotos Blaumaņa lugās ar viņa paša acīm un jūtīgo dvēseli. Tas nepieciešams mūsu pašu nacionālās redzes skaidrībai, kas reizē ļaus saskatīt arī to, ka Blaumanis ir "konkurētspējīgs" bez īpašām pierādīšanas kampaņām un bez jelkādām atlaidēm laika perspektīvas kontekstā.
* Starptautiskās zinātniskās konferences Rūdolfs Blaumanis un 19./20. gs. mijas kultūras revolūcija Eiropā. Proza, drāma un teātris tekstā un kontekstā (14.–16. marts) materiāli.