Brāļu karš
Pirms iepazīstināt arī Latvijas pilsoņus ar laureātu sarakstu nāksies tomēr vēl reizi atgādināt, ka situācija ar šo prestižo apbalvojumu nudien atgādina operetisku vodeviļu. Jo Oskara krievu analogam ir dubultnieks - balva Zelta ērglis, kuru piešķir… cita Krievijas Kinoakadēmija. Abi - uzvaras dieviete un apzeltītais putns - jau gadiem ilgi atrodas greizsirdīgas konkurences apstākļos, turklāt nupat sāncensība ieguvusi sirreāli ģimenisku nokrāsu - Zelta ērgļa "saimnieks" ir Kinosavienības priekšsēdētājs Ņikita Mihalkovs, Nīkes - viņa brālis kinorežisors Androns Končalovskis, kurš patiešām deklarējis, ka "Zelta ērglis nav vis kādas mistiskas alternatīvas Kinoakadēmijas balva, bet visiem zināma "savējo loka" prestižs suvenīrs" (abi radinieki turklāt konkurē arī katrs ar "savu" kinofestivālu - Ņikita direktorē Maskavas Starptautisko festivālu, Androns - līdzīgu alternatīvu Pēterburgā). Konflikta saknes stiepjas tālajos perestroikas gados, kad PSRS Kinematogrāfistu savienībā notika šķelšanās un tās biedri sadalījās tolaik progresīvajos "mihalkovistos" un "pārējos". Tagad situācija kardināli mainījusies - Mihalkovs ar mūžīgā kinocara ambīcijām un atklāto atbalstu Putina režīmam nu ir "tumšais spēks", bet kritiķu un ievērojamākās daļas jauno kinematogrāfistu atbalstītā "otra akadēmija" - Nīkes saimniece - soļo kinoprogresa priekšgalā.
Nespēj vienoties
Varētu loģiski jautāt - kāda mums daļa par krievu "kinošņiku" ietekmes sfēru dalīšanas rotaļām? Diemžēl diezgan tieša. Pirmkārt, arī Latvijā dažādu paaudžu un kinodomāšanas kinematogrāfisti nespēj vienoties reāli darbīgā apvienībā, lai kā kopīgs spēks kaut vai lobētu nozares intereses un finansējuma palielināšanu visās iespējamās "varas struktūrās", kas īpaši komiski ir apstākļos, kad katram režisoram Latvijā "pieder" sava studija un katrs cenšas pakampt savu "mazo naudiņu", lai kā nebūt izdzīvotu.
Otrkārt, un tas ir bēdīgākais, valsts kinostruktūru fragmentācijas apstākļos, kad visi sacenšas ar visiem, bieži vien trūkst vienotas informācijas bāzes par to, kas īsti ir tas vērtīgākais, kas tapis Krievijā kinojomā (līdzīgi recidīvi vērojami arī Latvijā, kad reālo LV tapušo filmu skaitu publika uzzina tikai Lielā Kristapa festivālā - un izrādās, LV tapušo filmu, sevišķi mazās formas darbu, ir daudz, tikai tās neviens nav redzējis). Protams, mēs zinām par valsts atbalstītajām dažām lielajām spēlfilmām, bet…
No šī fakta izriet arī visskumjākā ziņa "skatītājam parastajam". Galvenās Nīkes balvas (labākā režija, filma, scenārijs, vīriešu loma) ieguva Aleksandra Sokurova un Jurija Arabova (scenārijs) filosofiskā līdzība par Gētes leģendārā darba motīviem - filma Fausts. Antons Adasinskis saņēma balvu par labāko vīriešu lomu Faustā, taču Nīki nācās dalīt uz pusēm ar Maksimu Suhanovu metropolīta Aleksija lomā - aktieri no otras Nīkes balvu līderes Alekseja Proškina vēsturiskās filmas Orda. Ordā tēlojošā Roza Hairuļina tika novērtēta ar Nīki kā spēcīgākā aktrise. Otrā plāna aktieri laureāti ir Tatjana Drubiča (loma Renātas Ļitvinovas filmā - dzejolī par nāves tēmu Ritas pēdējā pasaka), bet izcilais aktieris Andrejs Paņins saņēma Nīki pēc nāves - par lomu Aleksandra Proškina filmā Grēku izpirkšana (marta sākumā aktieris miris mīklainos apstākļos). Fausts kopumā ieguva četras Nīkes, Orda - septiņas, tomēr ne galvenās. Gada atklājuma Nīke tika jaunajam režisoram Aleksejam Andrianovam par fantasmagorisko, aizraujošo staļinlaiku trilleri Spiegs. Labākā NVS un Baltijas valstu filma, nīkesprāt, ir Ukrainā tapusī Kiras Muratovas traģikomēdija Mūžīgā atgriešanās ar Renātu Ļitvinovu galvenajā lomā. Labākā dokumentālā filma - kinokritiķes Ļubovas Arkusas debijas filma Antons ir tepat blakus, kas cilvēciskā nepastarpinātībā pēta ar autismu sirgstoša zēna likteni Krievijā. Nīkes speciālā balva Gods un nopelni tika piešķirta radošam duetam - ievērojamajai aktrisei Innai Čurikovai un viņas dzīves un darba partnerim kinorežisoram Gļebam Panfilovam. Otra speciālbalva - nesen aizsaulē aizgājušā kinoklasiķa Alekseja Germana vārdā nosauktā Par nopelniem tēvzemes kinematogrāfā - arī tika radošam duetam - režisoram Vadimam Abdrašitovam un scenāristam Aleksandram Mindadzem.
Lēta komercprodukcija
Un tagad jautājums - kuras no filmām - 2012. gada Nīkes laureātēm - ir tikušas izrādītas Latvijas kinoteātros? Atbilde ir - neviena! Toties lēta krievu komercprodukcija gan knaši nonāk uz LV kinoteātru ekrāniem - tipa, Ko noklusē sievietes vai Par ko runā vīrieši… Manuprāt, īsti normāli tas nav. Ne tāpēc, ka Krievijas kinoizklaidi būtu izkonkurējusi analoga Holivudas popkornprodukcija un patriotiskie spēki var gavilēt - redz, esam atsvabinājušies no krievu informatīvās telpas ietekmes vismaz kinojomā. Runa ir par ko citu - Latvijas kinoskatītājs tiek turēts pa gabalu no patiesi labām filmām, kuru izcelsmes valsts ir bijusī PSRS. Jo mēs jau neredzam ne tikai krievu, bet arī ukraiņu, igauņu, gruzīnu, kazahu (un tā tālāk) sasniegumus kinojomā.