Tā būs sava veida laika mašīna, kas mūs aizvedīs atpakaļ pagātnē, – Rīgas Kino muzejs atgādina par angļu rakstnieka Herberta Džordža Velsa radīto brīnumu un piedāvā projektu Kino trofejas, kas būs atskats uz kino izrādīšanu un skatīšanos Latvijā pēc Otrā pasaules kara. No 24. līdz 30. aprīlim kino Splendid Palace būs skatāmas filmas, kuras tā repertuārā bijušas pagājušā gadsimta 40. un 50. gados. "Laikmeta liecība – kurā atspoguļosies gan skatītāju visiemīļotākās filmas, gan to gadu ideoloģija, jo tāds bija laiks un tādas bija filmas," akcentē muzeja kuratore Zane Balčus. Tās būs aptuveni 15 kinolentes, kas tapušas bijušajās PSRS republikās, Vācijā, Francijā, Itālijā un citur, – starp tām arī tā sauktās trofeju filmas. Ar šādu nosaukumu tika klasificētas lentes, kuras tika atvestas kā trofejas no Rietumeiropas, karam beidzoties, un nonāca padomju kinonomas sistēmā.
Nolaupītā sapņu meitene
No 23. aprīļa līdz 2015. gada 12. septembrim Rīgas Kino muzejā būs iekārtota izstāde par kinoteātru repertuāru 40./50. gados Latvijā un skatītāju atmiņām par kino apmeklēšanu. Sarunās ar viņiem izkristalizējušās vairākas filmas līderes – viena no tādām neapšaubāmi ir bijusi trofeja – vācu filma Mana sapņu meitene (1944), kas stāsta par revijas zvaigznes un inženiera mīlestību un kas aprīlī vēlreiz atgriezīsies uz Splendid Palace ekrāna. "Tas ir Holivudas tradīcijās veidots mūzikls, kurā galvenajā lomā ir Marika Reka – daudzu tā laika meiteņu ideāls," norāda Zanes Balčus kolēģe Līva Pētersone. Daudzi cilvēki, ar kuriem viņas satikušās, uzsvēruši, ka četrdesmitajos gados kino piedāvājis pilnīgi citu pasauli. Skatoties filmas, varēja aizmirsties un aizbēgt no realitātes.
"Tas bija ūnikums!" atceras tulkotāja Ziedone Sērmūkša, "tas bija vienkārši neaprakstāmi, jo, saprotiet, mūs atgrieza tajā līmenī, kurā bērnam vai pusaudzim bija jābūt, jo pa kara laiku mēs visi bijām kļuvuši par vecīšiem un vecenītēm." Kā viens no spilgtākajiem piedzīvojumiem viņas atmiņā palikusi amerikāņu filma Vaterlo tilts (1940) ar Vivjenu Lī un Robertu Teiloru galvenajās lomās: "Tas Teilors, tas skaistais Teilors!" Par šo kinolenti cilvēki runājuši visur – pieturā, tramvajā, veikalā, skolā. Viņi dungojuši melodijas un spēlējuši tās uz klavierēm. "Vēl tagad liela daļa skatītāju filmās skanējušās dziesmas var nodziedāt vai noskaitīt kā pantiņu – viss palicis atmiņā," stāsta Zane Balčus.
Dievīgās muļķības
Starp rīdzinieku iecienītākajām filmām bijuši arī neskaitāmie Tarzāni ar leģendāro peldētāju un pieckārtējo olimpisko čempionu Džoniju Veismilleru, kuru visā krāšņumā demonstrēja kinoteātris Lāčplēsis. "Kādas tur bija rindas!" atceras fotogrāfs Laimonis Stīpnieks. Kuratore piebilst, ka filmas par Tarzānu, kā arī Vaterlo tilts būs jāpagaida – šīs kinolentes Rīgas Kino muzejā būs iespējams noskatīties oktobrī. "Mēs rādīsim filmu Džungļi sauc," par eksotiska akcenta klātbūtni arī aprīļa filmu programmā saka Zane Balčus. Savukārt visiecienītākā padomju filma bijusi muzikālā kinolente Teiksma par Sibīrijas zemi (1947). Uz iekļūšanu populārāko darbu pirmajā piecniekā droši varēja pretendēt arī angļu filma Bagdādes zaglis (1940) ar tiem laikiem ļoti iespaidīgiem specefektiem. Turklāt katram skatītājam ir bijis arī kāds personīgais favorīts. Tulkotāja Ziedone Sērmūkša atsauc atmiņā vācu filmu Septiņi nelaimes gadi (1940), kurā spēlē Hanss Mozers un Teo Lingens: "Tādu fantāziju, izgudrot tādas muļķības! Bet dievīgi, ja?" Uz Rīgas kinoekrāniem tajā laikā mirdzēja arī aktrise un dziedātāja Zāra Leandere tādās filmās kā Dziesma tuksnesī (1939) un Ceļš uz ešafotu (1941), kas iekļauta Kino muzeja izveidotajā filmu programmā.
Maksa par bailēm
Fotogrāfs Laimonis Stīpnieks stāsta, ka kinoteātrī Daile ir rādītas filmas "ar padomju cilvēkam nezināmiem, bet pēkšņi pavīdējušiem aktieriem", starp viņiem bijis Īvs Montāns. Uz kino Splendid Palace ekrāna tiks demonstrēta dokumentālā filma par viņa koncertturneju Padomju Savienībā, bet viņa aktierisko talantu varēs novērtēt filmā Maksa par bailēm (1953), kuras režisors ir Anrī Žoržs Kluzo. "Franču Alfreds Hičkoks, kurš ir tikpat spēcīgs spriedzes radīšanas meistars," salīdzina Līva Pētersone, kuras vārdus apstiprina Kannu kinofestivālā saņemtais Zelta palmas zars. Zane Balčus piebilst, ka tajos laikos kinoteātru vadītāji, noteiktu plānu izpildes motivēti, it īpaši reģionos, esot bijuši diezgan elastīgi un domājuši par saviem skatītājiem. Vēl viena franču kinozvaigzne, kas tajā laikā kļuva pieejama Latvijas skatītājiem, bijis Žerārs Filips, kurš neatstāja vienaldzīgu nevienu. "Kāds kungs mums uzdāvināja plakātus," stāsta kuratore, rādot franču rakstnieka Stendāla romāna Sarkanais un melnais (1954) ekranizācijas plakātu, uz kura ar roku uzrakstīta piebilde, ka jaunatnei līdz 16 gadiem ieeja aizliegta. Pēc filmu izrādīšanas beigām vietējā kinoteātrī Rūjienā viņš plakātus noņēmis un glabājis pie sevis vairāk nekā piecdesmit gadu.
Ārzemju filmu nonākšana uz ekrāniem bija atkarīga no tā, vai tās radītāji ir draudzīgi Padomju Savienībai vai ne. "Daudzi kā murgu atceras daudzās ķīniešu filmas, kas nevienam nepatika," piemēru min Zane Balčus, taču cilvēki spējuši atlasīt graudus no pelavām. Gluži kā 40. un 50. gados pirms katras kinolentes tiks rādīts desmit minūšu ilgs kinožurnāls Padomju Latvija. "It īpaši ārpus Rīgas tas bija nozīmīgs informācijas avots," teic Zane Balčus. Lai arī tajos visos ir jūtama propagandas klātbūtne, tomēr cilvēki pratuši skatīties un vērtējuši, kas notiek apkārt.
Lai atgrieztos pagātnē, pārsvarā viss izrādītais materiāls būs 35 mm filmu kopijās. "Ne tikai saturiski, bet arī tehniski tā būs tā laika rekonstrukcija – ko un kā rādīja," teic Līva Pētersone. Latviešu aktrise Baiba Indriksone atceras, ka viņas vecmāmiņa strādājusi Grand kino un viņa ar brāli piepelnījusies, pārnēsājot filmu ruļļus no viena teātra uz citu. Tajā laikā Rīgā un Jūrmalā bijuši 24 kinoteātri, kuru atrašanās vietas varēs ieraudzīt izstādē, kas parādīs, ka kino apmeklēšana pēckara Latvijā bijis populārs brīvā laika pavadīšanas veids.
Filmu programma Kino trofejas
Kino Splendid Palace no 24. līdz 30. aprīlim
Izstāde Kino trofejas
Rīgas Kino muzejā no 23. aprīļa līdz 2015. gada 12. septembrim
Raksts tapis sadarbībā ar nodibinājumu Rīga 2014