"Es braucu tieši tik ātri, cik mans oranžais džipiņš ļāva, un labprāt būtu braucis vēl ātrāk, neraugoties uz to, ka saule vēl tikai rietēja, bet bēres bija nākamajā rītā," ar braucienu uz Latgali sākas ceļojums pa tikko klajā laistā jaunā autora Svena Kuzmina (1985) stāstu krājuma Pilsētas šamaņi lapaspusēm (izdevniecība Dienas grāmata). Šī nav pirmā grāmata, kuru viņš ir uzrakstījis. "Un nav arī otrā," akcentē autors, kurš kavējies ar savu darbu oficiālo izdošanu.
"Es ļoti veiksmīgi izvairījos no pāragras debijas, kas bieži vien notiek ar jaunajiem literātiem," sarunā ar Dienu atklāj Svens Kuzmins, kurš nopietnai rakstīšanai pievērsies jau piecpadsmit sešpadsmit gadu vecumā. "Es jutu, ka vajag labāk, ka vajag novest līdz kaut kādam līmenim, kas šķiet apmierinošs man pašam, nevis potenciālajam lasītājam, par kuru es tāpat neko nezinu," atzīst autors, kurš savus stāstus ilglaicīgi pulējis un uzlabojis, pirms nolēmis izdot.
Nesteidzīga esība
Svens Kuzmins ir mākslinieks, aktieris, rakstnieks un publicists. Pirms kāda laika videointervijā kultūras portālam Satori par savu etīžu teātra Nerten kolēģi dzejnieku Tomu Treibergu viņš sacīja: "Savā dziļākajā būtībā Toms ir mūziķis." Pāradresēju šo pašu jautājumu Svenam Kuzminam, kurš izpaužas tik daudzās mākslas jomās. "Savā dziļākajā būtībā es neesmu nekas," viņš saka un tūlīt pat arī paskaidro: "Manā dziļākajā būtībā ir miers un klusums – rāma un nesteidzīga esība."
Uzslāņojumu Svena Kuzmina dziļākajai būtībai veido viņa radošās izpausmes. Vai dzīve piespiež? "Pats es spiežu," atbild autors. "Tas ir sarežģīts uzdevums – dzīvot atbilstoši savām vēlmēm un iecerēm. Māksla, teātris, literatūra – es zinu, ka man tas ir vajadzīgs, ka es bez tā nevaru iztikt. Varu, bet tad tikpat labi es varu arī nedzīvot," uzsver Svens Kuzmins, kuram sava domāšanas procesa izteikšanai ir iespēja izvēlēties vispiemērotākos izteiksmes līdzekļus.
Katru no Pilsētas šamaņu stāstiem papildina viņa radītās ilustrācijas. Šāda parādība ir kļuvusi par īstu retumu Latvijā izdotajā pieaugušo daiļliteratūrā. "Man gribētos redzēt vairāk grāmatu, kurās teksts sadzīvo kopā ar attēliem, jo mūsdienās tīri tehnoloģiski nav neviena iemesla, lai to nedarītu," norāda autors, kurš ir ieguvis bakalaura grādu Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās mākslas nodaļas Grafikas apakšnozarē un turpinājis studijas maģistrantūrā.
Pretēji stereotipam
Izdevniecības Dienas grāmata interneta vietnē publicētajā sarunā Svens Kuzmins atklāj, ka viņa iecienītāko autoru vidū ir Viljams Folkners, Venedikts Jerofejevs, Hanters Tomsons, Ļevs Tolstojs un Lorenss Stērns. "Tā ir tikai maza daļa, jo visus rakstniekus nav iespējams uzskaitīt," piebilst stāstu krājuma Pilsētas šamaņi autors, kura grāmatas lapaspusēs tiek piesaukts vācu rakstnieka Hermaņa Heses vārds un viņa meistardarbs Stikla pērlīšu spēle (1943).
Svena Kuzmina stāstā Piena un banānu maģija viņa varone Agnija plēš vācu rakstnieka slavenā romāna lapas strēmelītēs ("rūpīgi, citu aiz citas") un sablendē kokteilī, ko viņa gatavo savam priekšniekam Jensonam. "Smiesieties, bet esmu to izmēģinājis," atzīstas Svens Kuzmins, kurš sīki jo sīki ir attēlojis kokteiļa tapšanas procesu. Neaizmirstiet pievienot zemenes! "Man šķiet, ka būtu šausmīgi stulbi – uzrakstīt un pēc tam to pašam neuztaisīt."
Apjautājos viņam par vietējiem rakstniekiem. "No latviešu autoriem man ļoti patīk Anšlavs Eglītis," stāsta Svens Kuzmins un raksturo kopējo situāciju: "Mēdz teikt, ka latviešu literatūra ir sentimentāla un balstīta uz individuālo sāpi." Vai piekrītat? "Nedrīkstu tam piekrist, jo es tajā piedalos un daru tieši pretēji šim stereotipam," viņš atklāj un uzskata, ka spriest par latviešu literatūru pēc atsevišķiem populāru rakstnieku darbiem nav gluži godīgi pret citu autoru daiļradi.