"Strādāt pie jauna filmas materiāla man nozīmē doties laika, telpas un nepiedzīvotu notikumu ceļojumā, ikreiz atklājot jaunu patiesību par īstenību. Ekrāns šajā gadījumā ir izziņas projekcija, kuru mēs - filmas veidotāji - izspēlējam kopā ar skatītāju," atklāj filmas režisore, kura 2012. gadā saņēmusi Lielo Kristapu par dokumentālo filmu Versija Vera. Viņas jaunākā darba pirmizrāde notiks 6. martā kino Splendid Palace.
Lasīšana starp rindiņām
Galveno lomu Ilonas Brūveres dokumentālajā spēlē Tapieris atveido aktieris Jakovs Rafalsons, kurš Oskaru Stroku spēlē arī Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra izrādē Tango meždu strok/Tango ar Stroku. "Viņš ir neiedomājami līdzīgs mūziķim," par savu izvēli saka režisore, par ko varēs pārliecināties arī filmas skatīšanās laikā, "mums ir viena dubultekspozīcija, kurā viņus abus var redzēt blakus." Šīs filmas aktieru ansamblī ir iesaistīti arī tādi aktieri kā Gints Grāvelis, kurš atveido Oskaru Stroku jaunībā, un Andris Bulis oficianta lomā - ar viņiem mūziķim ir bijušas īpašas attiecības, jo viņi vienmēr var uzklāt galdu vai ieliet kādu dzērienu, kā arī aizdot naudu. Tieši no Rīgas oficiantiem Oskars Stroks to aizņemas, lai atvērtu savu restorānu, taču naudu oficiantiem neatdot un tiek iesēdināts cietumā.
Dokumentālā spēle Tapieris seko Oskara Stroka veiksmēm un neveiksmēm, netieši balstoties uz Latvijas Valsts arhīva materiāliem, kas glabā ļoti pragmatiskus faktus. Tajā ir lasāmi dokumenti, kuros no mūziķa tiek pieprasīts atdot parādus vai kuros viņš lūdz tos samazināt, ir pieejama liecība par to, ka ūtrupē tiek izsolīta visa viņa mantība: notis, čemodāns un modinātājpulkstenis, kā arī izziņas no dažādām dzīvesvietām un pases ar neskaitāmiem zīmogiem - Polija, Vācija, Francija - uz Parīzi viņu aizved kādas provinciālas meitenes kaprīze, kas, kā jebkura iegriba, tikpat ātri izdziest, cik pēkšņi tā radusies. "Tas viss ir ļoti cilvēcīgi, mēs netaisām no viņa varoni, jo tas būtu ļoti garlaicīgi," uzsver Ilona Brūvere, kuras portretfilmas izceļas ar spilgtu tēlainību un individuālu pieeju filmu varoņiem.
Ģimenes lieta
"Oskaram Strokam patīk dzīvot šiki," iespējams, vienu no galvenajiem daudzo piedzīvojumu iemesliem min Ilona Brūvere un piebilst, ja uz viņas filmas galveno varoni paraudzītos no mūsdienu pozīcijām, viņu varētu dēvēt par avantūristu, taču dzīve un apstākļi viņu piespiež būt tādam, kāds viņš ir. "Viņš varētu sēdēt mazā aliņā un raudāt, bet ir cilvēki, kuri nespēj būt pieticīgi, viņam gribas ne tikai dzīvot, bet viņam gribas dzīvot labi," režisore raksturo mūziķi, kura mūzu Luīzi šajā dokumentālajā spēlē atveido aktrise Marija Bērziņa. "Tajā pašā laikā viņa ir Oskara Stroka sieva, kuru viņš, protams, krāpj," piebilst režisore, taču, ja sieviete vēlas saglabāt ģimeni, viņa par tādām lietām satraukties nedrīkst.
Kā liecina zīmogi mūziķa pasēs, viņa dzīves līkloči viņu aizved ne tikai uz Eiropu, bet arī uz tādām valstīm kā Japāna un Ķīna. Oskara Stroka brālis pagājušā gadsimta sākumā ir emigrējis uz Uzlecošās saules zemi un kļuvis par impresāriju vienā no lielākajām koncertzālēm. Avsejs Stroks uzaicina brāli ciemos un piedāvā iespēju uzstāties. Tomēr izrādās, ka viņš, pieradis klausīties simfonisko mūziku, par sava brāļa tango tikai pasmejas. Protams, Ošers uz viņu apvainojas un caur Ķīnu dodas atpakaļ uz Eiropu. Režisore akcentē, ka Oskara Stroka dzīve ir kā pierādījums mākslinieka grūtajam liktenim. "Es nezinu, vai kāds to gribētu izvēlēties labprātīgi," uzskata pati režisore.
Pēdējie akordi
Dokumentālā spēle Tapieris ir stāsts par mūziķi, kurš cīnās par savu dzīvi laikā, kad pasauli pāršalc Lielā depresija - ekonomiskā krīze, kas skar ne tikai Oskaru Stroku. Viņa mūžīgie parādi un neveiksmīgā uzņēmējdarbība ar nemitīgajiem centieniem atrisināt finansiālās problēmas sasaucas ar mūsdienu realitāti. "It īpaši Latvijā, kas ir nabadzīga un sociāli nestabila valsts," uz filmā skartās tēmas aktuālitāti norāda Ilona Brūvere un piebilst, ka par to ir jārunā, jo citādi šeit nekas nemainīsies. Tāpat kā Oskars Stroks pagājušā gadsimta 30. gados atstāj dzimteni, lai dotos plašajā pasaulē pelnīt naudu iztikai, tā arī šodien ir daudz cilvēku Latvijā, kuri ir spiesti atstāt savas mājas.
Šajā dokumentālajā spēlē par tango karali skan tikai divas Oskara Stroka kompozīcijas pilnā apmērā - viena no tām ir skaņdarbs Gar jūras zeltmirdzošo krastu, kas vecākās paaudzes cilvēku godos pie galda skan kā nezināma autora pierakstīta dziesma, kā arī Mēness rapsodija, kas runā par mīlestību un aizmirstību, ar kuru noslēdzas filma.