Lietuviešu dzejnieks, literatūrpētnieks un publicists Toms Venclova (Tomas Venclova) dzimis 1937. gada 11. septembrī. Studējis lietuviešu filoloģiju Viļņas universitātē. Ap 1960. gadu kļuvis par klaji opozicionāru figūru pastāvošajam režīmam, sadūries ar regulārām publicēšanās grūtībām. Vairākus gadus nodzīvojis Krievijā, iepazinies ar B. Pasternaku, A. Ahmatovu tuvu sadraudzējies ar J. Brodski, A. Kušneru, N. Gorbaņevsku.
Pasniedzis ārzemju literatūru Lietuvas augstskolās. J. Lotmana aicināts, bijis vieslektors Tartu universitātē. 1972. gadā beidzot tiek atļauts iznākt viņa pirmajam dzejoļu krājumam Valodas zīme (Kalbos ženklas).
1977. gadā Venclova emigrē uz ASV. Pēc dažiem gadiem kļūst par krievu un poļu literatūras pasniedzēju Jeilas universitātē, kuras profesors emeritus viņš ir vēl šobaltdien, strukturālisma skolas pārstāvis. Krievu dzejas pētniecībā globāli nozīmīga ir viņa krieviski sarakstītā grāmata Nenoturīgais līdzsvars: astoņi krievu dzejas teksti (Неустойчивое равновесие: восемь русских поэтических текстов – par Puškina, Ņekrasova, Feta, V. Ivanova, Pasternaka, Cvetajevas, Ahmatovas un Brodska dzeju). Polonistu grāmatplauktā angliski rakstītā monogrāfija Aleksandrs Vats: svētbilžu grāvēja dzīve un māksla (Aleksander Wat: Life and Art of an Iconoclast).
Dzeju Venclova raksta maz, 60 literārās darbības gadu laikā tapuši vien seši neliela apjoma krājumi, kopumā vien pāris simti dzejoļu, kas periodiski tiek apkopoti izlasēs, tomēr ar to ir pieticis, lai viņš saņemtu virkni ievērojamu prēmiju ne vien Lietuvā, bet arī Polijā, Slovēnijā, Ķīnā, Krievijā, Vācijā. Dzejas grāmatas iznākušas vismaz 10 valodās, daudzās valodās tulkots arī Venclovas Viļņas ceļvedis, tāpat kopā ar poļu klasiķi Česlavu Milošu sarakstītais Dialogs par Viļņu, populāri ir arī viņa eseju un publicistikas krājumi – Polijā vien viņam iznākušas 12 grāmatas. Par ikonisku faktu kļuvis tas, ka Nobela prēmijas laureāts Josifs Brodskis Venclovam veltījis veselus divus dzejoļu ciklus – Lietuviešu divertismentu (7 dzejoļi) un Lietuviešu noktirni (21 dzejolis), J. Brodskis arī atdzejojis Venclovas dzeju krieviski, Č. Milošs – poliski.
Latviski Tomu Venclovu pirmais atdzejoja Hermanis Marģers Majevskis (žurnālā Avots 1991, 11/12), pēc tam viņš kļuva par vienu no Pētera Brūvera favorītiem – sekoja vairākas publikācijas Literatūrā un Mākslā”, Karogā, Lunā un citur. Dažus dzejoļus no Venclovas pēdējo gadu dzejas tulkojis Jānis Elsbergs. Apgāda Neputns samta sērijā iecerēta T. Venclovas dzejas izlase latviski.