Nedēļas sākumā, 29. augustā, bija Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) 97. gadadiena. Pašiem sev un sabiedrībai sarūpētā dāvana, pie kuras strādāts vairāku gadu garumā, ir jaunā pamatekspozīcija Grāmata Latvijā.
Ekspozīciju veidojusi starpdisciplināra komanda: idejas autors ir LNB direktors Andris Vilks, projektu vada Inga Surgunte. Kuratori – vēsturnieks Gustavs Strenga, muzeoloģijas speciāliste Maija Uzula-Petrovska un rakstnieks Pauls Bankovskis. Ekspozīcijas tapšanā ir piedalījušies LNB grāmatu vēstures eksperti Ināra Klekere, Lilija Limane, Viesturs Zanders un citi vadošie Latvijas grāmatniecības vēstures eksperti. Ekspozīcijas moderno un izaicinošo vizuālo tēlu ir veidojis arhitektu birojs Gaiss sadarbībā ar grafikas dizaina biroju Associates, Partners et Sons. Ekspozīcijā būs redzamas ne tikai grāmatas, bet arī īpaši tai veidoti mākslas objekti, kuru autori ir Andris Breže, Reinis Pētersons un Valdis Villerušs. Ekspozīcijā skatāmi vairāk nekā 100 grāmatu oriģinālu no viduslaikiem līdz mūsdienām. Tā aplūkojama bez maksas un paredzēta visplašākajai auditorijai.
Ekspozīcija Grāmata Latvijā nebeigsies ar tagadni, bet abstrakti tēlainu norādi, ka, autoruprāt, ar grāmatas ideju nekas slikts nenotiks. "Lai kādas bijušas pārmaiņas – mehāniskā iespiešana vai digitalizācija – un licies, tas nu ir pasaules gals un ar grāmatu būs cauri, mums nepatīk tā domāt un uzskatām, ka, visticamāk, grāmatas ideja dzīvos, pat ja mēs nevaram pareģot, kāda grāmata izskatīsies pēc 200–300 gadiem," saka viens no izstādes kuratoriem Pauls Bankovskis.
Andra Brežes fināla instalācijā grāmatu pāris lido mūsu katra privātā kosmosa/iztēles melnajā izplatījumā. Prom no vitrīnām un bažām, ka cilvēki grāmatas lasa mazāk. Grāmatas nemirst. Autori liek tēlainu bezgalības zīmi.
KDi izstaigāja jauno ekspozīciju kopā ar kuratoriem.
Pauls Bankovskis: Lasa vairāk nekā jebkad
Uzdevums bijis ārkārtīgi sarežģīts. "Bija ļoti svarīgi atlasīt to, kas patiešām ir pats, pats galvenais, kam ir nozīme grāmatu radīšanas, iespiešanas, izplatīšanas jomā kopumā un konkrēti – latviešu grāmatu vēsturē," stāsta Bankovskis.
Ekspozīcijas rāmi veido hronoloģiskā daļa – laika vektors, kas pa perimetru iet apkārt visai telpai no pašiem pirmsākumiem līdz nākotnei. To vairākās vietās "sacērt" lūzuma punkti, kas ir bijuši ārkārtīgi nozīmīgi grāmatu vēsturē un kas ir mainījuši vai nu to, kā grāmatas tiek radītas, vai ieradumus, kā tās tiek izplatītas un lietotas. "Viens tāds punkts ir brīdis, kad notiek pāreja no grāmatām, kas ir pārrakstītas ar roku, uz grāmatām, kas tiek pavairotas iespiežot. Tas uzreiz ļauj pavairot, daudz plašāk izplatīt, vairāk lasīt. Nākamais lēciens – kad grāmatas sāk iespiest mehanizēti. Tās var iespiest masu tirāžā, var lasīt tikai izklaidei. Pēdējais lūzuma punkts ir elektroniskās grāmatas parādīšanās, lasīt un rakstīt prasmes ekspansija vispār, kas šobrīd ir sasniegusi tādus apjomus, kādi pasaulē nekad nav bijuši," skaidro kurators. Tam ir divi iemesli – pieaudzis pasaules iedzīvotāju skaits, un lasa ikviens, kurš izmanto mobilo tālruni un lieto elektronisko pastu. "Tas viss atstāj pēdas grāmatās un kā mēs tās lietojam un uztveram. Grāmata vienmēr ir bijusi fiziski taustāms objekts Piepeši tā ir atbrīvojusies no fiziskā veidola, kurš ir bijis lielāko daļu grāmatu vēstures," šodienas realitāti ieskicē Pauls Bankovskis.
Receptes un garamantas
Ekspozīciju veido tematiskas salas: Maņas, Vara un Gars. "Lielākoties grāmatas vēsturē tā ir bijusi fizisks objekts. Redzama, taustāma, saožama, sagaršojama, sadzirdama. Grāmata čab, ja tu to šķirsti. Tā rada iespaidu uz fizisko pasauli. Lasot pavārgrāmatu, tev saskrien siekalas mutē," Bankovskis raksturo sadaļu Maņas, kas veltīta fiziskās un grāmatu pasaules mijiedarbībai.
Sadaļā Vara aplūkotas cilvēka un grāmatas attiecības varas kontekstā. "Mūžīgie centieni grāmatas izmantot kā varas instrumentu – mērķu sasniegšanai vai pretinieku apkarošanai –, iespiežot konkrēta satura grāmatas vai arī konkrēta satura grāmatas iznīcinot un aizliedzot. No otras puses – tās ir attiecības, kurās grāmatai ir vara pār cilvēku," kurators iezīmē konceptu.
Trešajā daļā Gars Bankovskis aicina aizdomāties, ka grāmatā tikpat svarīga kā fiziskais veidols ir tās nemateriālā dimensija. Vienalga, vai tā būtu daiļliteratūra, dramatisks teksts, dzejas krājums, instrukcija vai pavārgrāmata." Tajā brīdī, kad cilvēks grāmatu sāk lasīt, tas nav tikai ar fiziskām maņām tverams process, kaut kas notiek arī cilvēka galvā. Tā var būt gan reliģiska atklāsme, emocionāls pārdzīvojums, tās var būt kaut kādas fantāzijas ainas. Kaut vai, lasot izklaidējošu daiļliteratūras grāmatu, to, kas ir uzrakstīts, cilvēks jau tiešā veidā nedabū – viņš ir spiests pats iztēloties, kāds izskatās ļaundaris un kādā krāsā ir viņa auto. Arī tas ir garīgs process, lai kā mums liktos, ka tā ir tikai tīrā izklaide," Bankovskis paskaidro sīkāk.
Sadaļa Gars veltīta netveramām lietām, sākot no reliģiska satura grāmatām un beidzot ar laicīgo garīgumu. Piemēram, Krišjāņa Barona veikums – viņš pats savu fenomenālo darbu nodēvēja par garamantu vākšanu. "Tās nav reliģiskas grāmatas, bet tās ir vajadzīgas nācijas pašapziņai," uzsver kurators. Kā vēl vienu spilgtu piemēru par grāmatām kā garīgu procesu un nepieciešamību rakstnieks min Dzejas dienas padomju laikos, "kad cilvēki kā uzburti pirka populārāko dzejnieku dzejas krājumus un tie iznāca desmitiem tūkstošu tirāžās, un Dzejas dienas bija pasākums, uz kuru šķita bezmaz pienākums doties, – arī to nevar uzskatīt par īsti racionālu fiziskās pasaules izpausmi. Nē, tas ir garīgs process, pēc kura cilvēki bija sajutuši nepieciešamību".
Pauls Bankovskis iztēlojas, ka apmeklētāji, izstaigājot ekspozīciju, varētu piedzīvot līdzīgu procesu kā viņš pats. Viens līmenis – tas, ko tu jau zināji, otrs – ko uzzināji, trešais – ko esi atklājis un secinājis. "Man personīgi visinteresantākais bija vienā brīdī saprast, ka ir diezgan netverams pazīmju kopums, pēc kura mēs spējam pateikt, ka šis objekts, lūk, ir grāmata, bet tas tur blakus ir kaut kas pilnīgi cits un nav grāmata. Vai tā būtu rakstīta ar roku uz pergamenta vai satīta rullī, vai iesieta koka vākos, drukāta ar burtiņiem vai iespiesta tipogrāfijā, proza, dzeja, traktora labošanas rokasgrāmata, elektroniskā grāmata, kas vispār nav tverama, bet bieži vien pārsūtāma e-pastā, mēs tik un tā pēc kādām noslēpumainām pazīmēm saprotam – šī, lūk, ir grāmata, bet tas fails, ko nosūtījām e-pastā iepriekš, kurā bija iekšā kaut kādas saspiestas bildītes, – tā nav nekāda grāmata. Tas tikai rāda, cik grāmatas ideja ir ārkārtīgi spēcīga," kurators dalās piedzīvotajā.
Vaicāts, kādas ir senākās atmiņas par grāmatas varu savā dzīvē, Pauls Bankovskis aizdomājas. Nav jau tādas gatavas leģendas. Skaidrs, ka pirmās nozīmīgās grāmatas ir vairākas. "Vienalga drusku sanāktu mānīties, jo dažādā vecumā es droši vien nosauktu dažādas grāmatas." Tomēr vienu epizodi viņš KDi izstāsta.
"Es domāju, ka mans pirmais spēcīgais iespaids par grāmatām ir maldīgs," stāsta Bankovskis. Kāpēc? Tēvs no vecākā brāļa mantotās pasaku grāmatiņas iesējis cietos vākos pa sešām septiņām kopā, "līdz ar to pasakai par Sniegbaltīti varēja sekot latviešu tautas pasaka par zvēriem un abriņu, pēc Zīļuka nākt Āzijas pasakas utt. Lasīt es vēl nepratu, bet skatījos šīs it kā vienas grāmatas vākos, kur pasakas bija apkopotas visdīvainākajās kombinācijās."
Gustavs Strenga: Lielais prieks – bijām radoši
Vispirms Gustavs Strenga precizē savu identitāti: "Šajā [grāmatniecības] nozarē esmu jaunienācējs. Neesmu klasisks grāmatu pētnieks un zinātnieks un negribu arī tāds kļūt. Mani interesē grāmata vairāk no emocionālās, sociālās un politiskās puses."
Pirms diviem gadiem, sākot ar LNB direktoru runāt par koncepciju, abi ir vienojušies, ka ekspozīciju veidos tā, lai parādītos grāmatas mijiedarbība ar lasītāju. Svarīgāka par kailu akadēmismu un faktiem būs sajūta un pierādījumi par atgriezenisko saiti. "Tas ir būtiskākais mūsu ekspozīcijas jauninājums, ka uz grāmatu skatāmies ne tikai vēsturiskajā kontekstā – tajā un tajā gadā ir iespiesta šī un šī grāmata –, bet paskatāmies, ko tas nozīmē noteiktā situācijā. Ko šī grāmata ir nozīmējusi, kāda veida stāsti nāk šai grāmatai līdzi. Kas ir tas, kas to ir padarījis īpašu. Ne tikai pati grāmata kā objekts, bet ko tā ir nozīmējusi cilvēkiem, kuri grāmatu noteiktā laika posmā ir lasījuši, un ko tas nozīmē mums šodien," stāsta Gustavs Strenga.
Vairāk būs grāmatas pieredzes, mazāk – izstāstīti kādi pagātnes stāsti. Piemēram, kurators min grāmatu ar ļoti interesantu likteni – vienu no baznīctēva Svētā Augustīna darbu sējumiem: "Grāmata ir iespiesta XVI gadsimta vidū Bāzelē Šveicē, tad XVI gadsimtā tā nonāk Krakovā, kur vietējais bīskaps to iegādājas savai bibliotēkai, pēc tam šī grāmata nonāk jezuītu kolēģijā Varšavā; XIX gadsimtā notiek kārtējā poļu sacelšanās – grāmata tiek nosūtīta kā kara laupījums uz Rīgas pareizticīgo garīgo semināru, un tad, kad seminārs 1920. gadā tiek likvidēts, šī grāmata nonāk Valsts bibliotēkā, šodienas Latvijas Nacionālajā bibliotēkā."
Gustavs Strenga aicina pievērst uzmanību vairākiem personiskiem stāstiem. Piemēram, būs eksponēta grāmata, kurā redzams, kā to, atzīmējot sev svarīgas vietas, ir lasījis Imants Ziedonis. Vai – kā Boriss Bērziņš iedvesmojies no Dīrera darbu reprodukcijām, albumā piezīmējot klāt savas interpretācijas. "Būs dažādi elementi, kuru nebūtu klasiskā grāmatu izstādē, kā to ir sapratuši iepriekšējās paaudzes kolēģi. Mēs no tā atšķiramies. Tas bija liels prieks, ka mēs bijām ļoti radoši," gandarījumu neslēpj kurators.
"Mēs negribējām runāt par grāmatām, kuras ir katra cilvēka grāmatplauktā," uzsver Gustavs Strenga. Nevienā mājas bibliotēkas grāmatplauktā noteikti nebūs atrodams pats senākais eksponāts – lapa no X gadsimta izdevuma.
"Šī grāmata šeit nonāca, iespējams, XIII gadsimtā, jo uz Livoniju sūtīja liturģiskos manuskriptus, lai šeit arī varētu noturēt baznīcas dievkalpojumus," vēsturnieks iezīmē vēsturisko kontekstu.
Kāds ir viņa personīgais stāsts par grāmatas varu pār sevi?
"Man varēja lasīt priekšā… tēvs, muminus… " līdzīgi kā Pauls Bankovskis, aizdomājas arī Gustavs Strenga. "Man bija vairākas bilžu grāmatas, kurās bija attēli un šo priekšmetu nosaukumi vāciski, angliski un franciski. Protams, es no sākuma nepratu lasīt, bet, kad iemācījos, tā bija viena no manām mīļākajām bilžu grāmatām. Pirmo grāmatu, kuru es apzinīgi izlasīju, īsti neatceros. Lai arī cik jocīgi tas būtu, no agrīna padsmitnieka grāmatām uz mani ļoti lielu iespaidu ir atstājusi Zentas Ērgles grāmata Mūsu sētas bērni. Lai gan es neesmu tā paaudze. Lasīju grāmatu, kad Padomju Savienība jau bija sabrukusi, un šie stāsti par sētu, bērniem un štābiņiem bija ļoti tuvi."
Maija Uzula-Petrovska: Auditorijas advokāts
"Gustavs Strenga – intelektuāls spīdeklis un vēstures pārzinātājs, Pauls – arī ļoti erudīts," kolēģus cildina Maija Uzula-Petrovska, viņa arī teātra kritiķe. Savu misiju ekspozīcijas izveidē viņa raksturo kā būšanu auditorijas advokāta lomā. "Mans uzdevums ir iedot saitīti, lai arī cilvēkam, kurš nav grāmatniecības eksperts, lai arī viņam būtu šeit ko darīt. Vienlaikus – lai mēs būtu saglabājuši akadēmisko pusi. Ja tā ir vienīgā pastāvīgā ekspozīcija, kas tiek veltīta Latvijas grāmatniecībai, – tas ir ļoti svarīgi. Tajā pašā laikā – lai nenobītos ienākt ģimene ar bērniem vai spurains pusaudzis. Pat ja viņam liekas, ka viņam nav nekādas pieredzes ar grāmatām, mums ir pieturas punkti, kas liek aizdomāties, ka varbūt pastarpinātā veidā svarīgais tomēr nāk no grāmatām," stāsta Maija Uzula- Petrovska.
Citviet muzejos un izstādēs ārzemēs viņa ievērojusi, ka interaktivitāte jau kļūst pašmērķīga: "Tu tikai kaut ko virini un virini, un beigās tev jau ir vienalga, kas tur iekšā, izpildi tikai kaut kādas mērkaķizētas kustības." Šeit tā nebūšot. Katra sadaļas Maņas darbība ir mērķtiecīga. Te var paklausīties senu dziesmas paraugu, paralēli skatoties notīs, pārlaist pirkstu pāri Braila rakstam, salikt savu recepšu grāmatu un daudz ko citu. Savukārt sadaļā Vara var piedzīvot, ko nozīmē cenzūra. "Saturs ir karalis," uzsver arī studijas WRAP pārstāvji, kas ekspozīcijā veidojuši 34 stendus ar digitalizētu saturu.
Domājot par ģimeņu auditoriju, izveidots ceļvedis grāmatiņas veidolā. "Ik pa desmit soļiem var izstaigāt ekspozīciju, katrā vietā darot kādu uzdevumu. Bērns var to [ceļvedi] apdzīvot. Viņš iemācās, kas ir grāmata, tās priekšrocības, un tiek mudināts iet tālāk plašajā pasaulē un atklāt jaunas grāmatas. Gribētos domāt, ka ne didaktiski," stāsta Maija Uzula-Petrovska.
Kuratoru sapnis par atgriezenisko saiti koši ir īstenojies 11 minūšu garajā video – intervijās, kurās visdažādākie cilvēki (pieteikušies pēc aicinājuma) stāsta par sev nozīmīgām grāmatām. Izrādās, ka dziļi un personīgi var skart gan Kiplinga Džungļu grāmata, gan Koelju Alķīmiķis, gan Harija Ozola dzeja, gan – Donalda Reifīlda pētījums Antons Čehovs. Dzīve. Kāda meitene stāsta, ka izlasījusi vilcienā nejauši līdzpaņemto Koelju Alķīmiķi un viņai burtiski atvērušās acis: "C’mon! Esi drosmīgs, seko saviem sapņiem!" Viņa sapratusi, ka līdz šim tikai centusies būt cītīga skolniece un uzminēt citu vēlmes, bet nekad nav ieklausījusies pati sevī. Laikmetīgi atspirdzinoša ir citas skolnieces obligātās literatūras interpretācija: "Straumēnos ir ļoti skaista ideja par to, ka skaistums, laime, bagātība ir vienkāršībā, harmonijā ar dabu un dabas ritmiem. Šī ideja sasaucās ar manu dziļāko būtību un ļāva man izmainīt dzīvi. Es pievērsos minimālismam, atbrīvoju savu telpu, pievērsos vegānismam un sāku šķirot atkritumus."
Kura ir Maijas Uzulas-Petrovskas liktenīgā grāmata? Izrādās, no ģimenes grāmatu plaukta pusaudzes gados paņemtā praktiskā literatūra Meitenes, grāmata jums!. Čaklā pioniere Taņa, kura prata četros veidos uzfrišināt savu skolas formas kleitu, arī Maiju esot iedvesmojusi līdzīgai jaunradei. "Cik tas var būt interesanti, ka kaut kāda padomju grāmata ar noteiktu ideoloģiju attīstīja manu radošumu."