Rakstiņš par filmu Divas dienas Parīzē neizbēgami ir jāsāk ar stāstu par Žilī Delpī (39). Un tas būtu tikai godīgi, jo bez šīs blondās, trauslās būtnes, francūzietes, šī filma vienkārši nebūtu iespējama. Delpī ir ne tikai filmas aktrise, kas būtu tikai loģiski, bet arī scenāriste, režisore, komponiste, līdzproducente — vārdu sakot — sieviete orķestris, kuras pērn tapusī melodrāma Divas dienas Parīzē atnesa aktrisei (un tā tālāk) krietnu atzinības devu.
Pavisam personiski
Divas dienas Parīzē nenoliedzami ir ļoti personisks un autobiogrāfisks stāsts. Par ko? Diviem mīļākajiem: pāri — francūzieti Marionu (Delpī) un amerikāni Džeku (Goldbergs), kuri laimīgi — mierā, saskaņā un mīlestībā — pavadījuši kopā divus gadus. Vai uz Venēciju viņi devušies krīzes vai romantikas mudināti — tā arī paliek aiz kadra, jo stāsts par Marionu un Džeku aizsākās jau, viņiem atgriežoties no grimstošās pilsētas. Pirms izlidošanas uz ASV, kur dzīvo šis pāris, ir vēl divas dienas, ko Mariona ar draugu nolēmusi pavadīt dzimtajā Parīzē pie mammas un tēta.
Stāstam par amerikāni Parīzē ir senas tradīcijas (eksistē pat slavena 50.gadu filma ar šādu nosaukumu), arī Džeks līdz matu galiem ir "amerikānis Parīzē", kurš, par spīti kopdzīvei ar francūzieti, joprojām ir gaismas gadu attālumā no spējas sajust Parīzes garšu un šarmu. Kaut varbūt pie vainas ir nevis Džeka "kantainums" — patoloģiskais bailīgums un atteikšanās līst gan metro (teroristi!), gan panikas lēkme, ieraugot pelējumu (indīga sēne!) uz tualetes sienas mīļotās bērnības namā, bet gan neglābjamais "jūtu atdzišanas" fakts, kas jaušams abu starpā. Tik traki jau nav, viņi abi cenšas: viena — nopērkot ne tā izmēra prezervatīvus (Francijas īpašais mazais izmērs — īgņojas Džeks), otrs — ar lielu piespiešanos ēdot svētku maltīti — īpaši šmorētu trusi, vēl vairāk — truša galvu ar izvelbtām acīm, ko laipni servē Marionas tētis. Marionas vecāki ir krāšņi tipāži — zīmīgi, ka šajās lomās Delpī filmējusi pati savus vecākus — profesionālus franču aktierus Mariju Pillē un Albēru Delpī. Un tā nebūt nav vienīgā autobiogrāfiskā sakritība starp ekrāna Marionu un reālo Žilī Delpī. Filmas Marionai ir kāds īpašs redzes defekts, viņa redz pasauli bez dziļuma un kā caur mušu izraibinātu stiklu, arī pati Delpī kopš bērnības cieš no līdzīga redzes defekta. Šķiet, ar to lietisko pierādījumu ir gana, lai saprastu, ka filma Divas dienas Parīzē tā autorei Žilī Delpī ir ļoti personisks projekts, pat neiedziļinoties niansēs, vai reālās Delpī dzīvē tiešām eksistējis arī kāds džeks, kuram ar Parīzi attiecības īsti nav izveidojušās.
Katram pa filmai
Eksistē banāls un arī gana cinisks izteikums — ikviens var būt vienas filmas režisors. Pietiek atcerēties savu nelaimīgo mīlestību vai kādu citu bēdu stāstu, lai taptu sižets filmai. Vai Delpī vēlme stāstīt tik personiskus stāstus (turklāt norises komentējot arī aizkadrā) ir šāds "vienas vienīgās" filmas sindroms? Ja šī filma tiešām būtu ASV dzīvojošās franču aktrises pirmā izpausme citā žanrā, tādas aizdomas ne ar koku nevarētu aizdzīt. Taču Delpī ķešā ir pat Oskara nominācija, turklāt kā scenāristei — pirms dažiem gadiem kopā ar aktieri Ītenu Hauku viņi tika nominēti kā filmas Pirms saulrieta/ Before Sunset (2004) scenārija autori. Starp citu, tā ir brīnišķīga filma — par divu, "vēlo trīsdesmitgadnieku", izbijušu iemīlējušos nejaušu tikšanos Parīzē. Iespējams, atmiņā uzplaiksnīs vēl senāks stāsts — pavisam jaunie Delpī un Hauks citā trauslā un romantiskā melodrāmā — Pirms saullēkta/Before Sunrise (1995) — stāstā par divu jauniešu nejaušu mīlestību vienas nakts īsumā. Savā ziņā arī jaunā Delpī filma ir šīs tradīcijas — vīrietis un sieviete Parīzē — tēmas turpinājums. Arī stilistikas turpinājums — negaidiet no filmas specefektus, bet gan sarunas — asprātīgas, kodīgas, pieglaudīgas, sabozušās. Vārdu sakot, plašu cilvēcisko komunikāciju spektru.
Un, iespējams, amerikāņu režisors Ričards Linklaters, kurš taisījis gan Saulrietu, gan Saullēktu, varētu Delpī pārmest pārlieku ietekmēšanos, ja vien... savā vienkāršībā viņas filma nebūtu tik atbruņojoši simpātiska un sievišķīga. Bez pārspīlējumiem, bez pārmērībām — stāsts par vīrieti un sievieti jūtu atdzišanas periodā. Parīzē.
Uz Ameriku!
Starp citu, Delpī tik tiešām ir unikāla būtne, debitējusi tīņa vecumā pie atzītiem franču režisoriem (Godāra, Tavernjē u.c.), viņai nebija gana ar Francijas slavu — Delpī rāvās uz Ameriku. Būtu pārspīlēts, apgalvojot, ka ASV viņu uzņēma ar atplestām rokām, līdz A klases Holivudas filmām aktrise tā arī netika (iespējams, necentās), taču filmējās daudz un arī studēja režiju Ņujorkas Tiša skolā (tajā pašā, ko pabeidzis Gatis Šmits). Tā kā Delpī debija režijā šoreiz tiešām nav garlaikotas aktrises niekošanās ar pašas nelaimīgu mīlestību, bet gan diplomētas režisores apzināts solis. Un kas teicis, ka pieredze (dzīves un Delpī gadījumā ar viņai tik mīļo filmu Pirms saullēkta un Pirms saulrieta) nevar būt radošas iedvesmas avots?
Divas dienas Parīzē***
Melodrāma. ASV. Rež. Ž.Delpī. Galvenajās lomās Ž.Delpī un A.Goldbergs