Tas ir — pirmā filma, ko viņi tandēmā uzņēmuši pēc XXI gadsimta kinematogrāfa pirmā "oficiālā šedevra" kārtā ieceltās triloģijas "Matrix". Diemžēl, visas pasaules kinomaniaku un arī gluži nopietnu kulturologu (ieskaitot franču domātāju Bodrijāru vai itāļu profesoru romānistu Umberto Eko, kas filmai "Matrix" par godu 2005.gadā Vācijā rīkoja starptautisku zinātnisku konferenci par virtuālās realitātes totālu kundzību) ilgi lolotās cerības sašķīdīs kā ziepju burbulis, jo Lerijs un Endijs Vačovski ir uzņēmuši tikai un vienīgi krāšņu filmu neprasīgu pusaudžu auditorijai. Visi daudzsološie reklāmsaukļi, ka, lūk, brāļi Vačovski "Ašajā braucējā" "no jauna izgudro kinematogrāfu", ir meli — tā ir satura ziņā arhiprimitīva filmiņa, kura gan velkas divas stundas un 15 minūtes, tikai šoreiz anilīna krāsās ir izraibinātas klasiskas japāņu animē (tāds specifisks multenes žanrs, tuvs "atdzīvinātam", ļoti zibenīgam komiksam) seriāla daļas.
Tās stāsta par brašo puisēnu Spīdiju (Ašo, kā saprotat, un viņu, zobus mērķtiecīgi sakodis, tēlo Emils Hiršs), viņa jaunāko brālīti resnuli, drusku dullu mērkaķi — reālu šimpanzi, un saldajā ēdienā — ļoti bagātu fifočku ar helikopteru (šo dūdiņu, kas met acis uz Spīdiju, sauc Triksija, ja kas, un viņu supereleganti spēlē Kristīne Riči no leģendārās Adamsu ģimenītes). Ak, jā, angļu vārds racer/braucējs ir arī veselas ģimenes uzvārds — pusaudzis Spīdijs Reisers ir, precīzāk, bija, vidējais dēls Reiseru ģimenē, kurā visi ir fanātiski reiseri/braucēji (mammīti tēlo Sūzana Sarandona, papuci Džons Gudmens — aktieri, kuru vārdi kinopazinējiem komentārus neprasa).
Vai nosarksim?
Tātad — sižeta asums būtu jāveic tādam bēdīgam faktam, ka kādā nejaušā nelaimes gadījumā trasē gājis bojā vecākais brālis Rekss Reisers (kā noprotat, patiesībā tas nav bijis nekāds nelaimes gadījums). Spīdijs turpina ģimenes sportisko tradīciju, pie viena pamazām atšķetina kriminālo sazvērestību pret vecāko brāli, noskaidro patiesību par ašo braukšanas sacensību rīkotāju korporāciju Royalton un, skaidra lieta, visus atmasko ar draugu un simpatizējošu būtņu palīdzību. Un ir arī noslēpumainais Reisers X (Metjū Fokss no seriāla Lost), kam sižetā paredzēta svarīga loma... Problēma ar Speed Racer ir viena un katastrofāla — es nedomāju, ka uz pasaules varētu atrast kaut jel vienu pieaugušu personu, kas varētu aiz bērnišķīgā, pat infantilā sižeta saskatīt kādu metaforisku vai filosofisku līdzību, kā tas gadījās ar jauno mesiju Neo Kianu Rīvsa veidolā un Matrix virtuālo, estētiski ideālo sadomazotehnoloģisko tuvās nākotnes pasauli.
"Ašais braucējs" ir tikai un vienīgi dēku filma maziem bērniem, lai cik perversai mākslinieciskai izsmalcinātībai būtu pakļauta filmas patiešām apbrīnas vērtā vizuālā pasaule (un tieši filmas narkotiskajam stilam es būtu gatavs piešķirt pat piecas zvaigznes, ja vien veselais saprāts neliktu sarkt par tik subjektīvu pārspīlēšanu).
Koši, krāšņi, indīgi
Tiem, kas gūst estētisku baudu no anilīna sintētiskā košuma, Ašajā braucējā tiešām nepārspīlējot var nokļūt līdz estētisko orgānu pilnīgam orgastiskam apremdinājumam!
Citrondzeltenā mīļi vecējošās mammiņas Sarandonas kleita, apelsīnoranža skolas klases telpa, Triksijas kliedzošā kostimērija, kas mainās ar tādu šarmantu nevērību, kuru apskaustu pats Žans Pols Gotjē vai kāds vēl aktuālāks un neprātīgāks modes dizainers, nemaz nerunājot par visu formu un veidu autobraucamajiem, kas drīzāk atgādina mašīnveidīgus papagaiļus, ja tādus apdzērusies un/vai zālīti sapīpējusies Māte Daba būtu nobriedusi uzradīt. Filmas dizaineriem, māksliniekiem un burvīgā soundtrack autoram Mišelam Gačino var rīkot stāvovācijas uzreiz. Tikai viens sīks misēklis — visa tā vizuālā neprāta, kas pārkāpj un ignorē pat vispārdrošāko kompjūtervideospēļu vizuālo triku likumus, ir daudz par daudz uz vienu filmas kvadrātcentimetru. Un sižets — šī skatītāju intereses gaļa — šā vai tā ir tik, cik kārnai vistai pie kājas. Maz, pavisam maz. Nepiedodami maz priekš tādiem fantazētājiem kā brāļi Vačovski.
Jā, tā ir lieliska hiperreāla kinētiska atrakcija, bet pilnīgi nekas vairāk. Vai simt miljoni (filmas veidošanas budžets, reklāmu neskaitot) divstundu žilbinoši mirguļojošai anilīnkolora atrakcijai nav drusku par sālītu?
Ir grūtgalvīši kritiķi, kas jau paspējuši nokristīt Vačovsku izpriecas par "Ātruma", "Aizdzīt 60 sekundēs", "Spiegu bērnu", "Piektā elementa" un futūristiskās videospēles "Wipeout" mistrojumu", paši Vačovski plātās, ka viņu "slepenais mērķis ir bijis ieaudzināt jau mazgadīgos skatītājos reflektīvu riebumu pret korporatīvo attiecību kundzību mūsdienu pasaulē — tieši tādēļ mūsu varonis, godīgais un daudzuprāt naivais Spīdijs nebaidās stāties pretī globālajai korporācijai "Royalton"!"
Man gan šķiet, ka treknu punktu Vačovsku (tēlotajam?) ideālismam pieliek filmas Ašais braucējs producents Džoels Silvers, intervijā Variety atklāti runājot skaidru valodu: "Jācer, ka no Spīdija izaugs veiksmīga kinofranšīze veselai geimeru paaudzei." Latviski tas skan tā — šitai filmai ir labi jāpelna, lai varētu taisīt turpinājumu nākamo pie kompjūtera piekabināto knēveļu apdullināšanai ar anilīna bezfilmu! Bet varbūt visprecīzāk izteikusies Sūzana Sarandona: "Kad filmēšanas laukumā centos sarunāties ar režisoriem, nesapratu ne vārda, ko viņi man teica. Kā aktrise viņiem biju "iepriekšfiksētā materiāla matrica" uz zaļa fona... Bet tas tik un tā bija jautri — es apjēdzu, ka man blakus ir cilvēki, kuri eksistē pilnīgi citā pasaulē."
***