Tarantīno bez skandāliem nav iedomājams.
Skandālu iemesli
Vieni pārmet režisoram pārlieku kaifošanu par vardarbību un nežēlību (ja atceras, cik simtiem litru asiņu lija un galvu ripoja filmā Nogalināt Bilu/Kill Bill, pierādījumi tiešām kā uz delnas), citi – politiski nekorektu pasaules vēstures "pārrakstīšanu" (Hitlers Parīzes kinoteātrī no Bēdīgi slavenajiem mērgļiem/Inglorious Basterds), vēl citi – spekulācijas ar XX gadsimta 70. gadu kino izplatīto tā dēvēto blackploitation kino (ātras peļņas gūšanas nolūkos veidotas mazbudžeta filmas noteiktai auditorijai, šajā gadījumā – melnādainajiem), lai saasinātu uzmanību uz Amerikā valdošo neorasismu, pret kuru Tarantīno nolēmis cīnīties, savukārt viņa kolēģi šajā uzmanībā pret "ekspluatējošo kino" saskata paša Tarantīno centienus izpelnīties lētu popularitāti.
Piemēram, oskarotais režisors Spaiks Lī pārmet Tarantīno vardarbības un "melnās tēmas" izmantošanu kā tipiskus komerckino kairinātājus, kurus Tarantīno lieto bez mēra, bet pavisam svaigs skandāls bija Tarantīno nekaunīgā atteikšanās atbildēt vienam no ievērojamākajiem pasaules talk-show žurnālistiem Krišnanam Guru-Mērtijam no Channel Four, intervijā rupji paziņojot, ka "man nav jāatbild jums, kādēļ manās filmās ir tik daudz vardarbības, un jāspriedelē, vai manām filmām ir kāds sakars ar slaktiņiem Amerikas skolās, es neesmu jūsu vergs, un jūs neesat mans saimnieks, lai es uz jūsu stulbajiem pieņēmumiem sniegtu atbildes. Ja gribat zināt manu attieksmi pret nežēlību un noziedzību reālajā dzīvē – iegūglējiet, ko es par to domāju divdesmit gadu, kopš nodarbojos ar kino, nevis izmantojiet šodien manu vārdu, lai celtu savas pārraides reitingus".
Interesantākais, ka šie "skandāli" par vardarbību un verdzības tēmu, iespējams, neuzvirmotu, ja Tarantīno filmā Atsvabinātais Džango būtu izmantojis līdzīgi elegantu atsvešinātības metodi kā savā ikoniskajā diloģijā Kill Bill, kurā brutāla slepkavošana tiek pasniegta tik ideālās horeogrāfiski estētiskās formās, ka skatītājs tās nespēj uztvert kā "reālistiskas", turklāt filmas galvenā varone – pazemotā feminisma iemiesojums Melnā Mamba (Uma Tūrmane) – jau instinktīvā līmenī iemanto skatītāju uzticību un emocionālu līdzpārdzīvojumu, kaut arī ir aukstasinīga slepkava un morālā ziņā ne ar ko neatšķiras no filmas ļaunajiem “nevaroņiem». Mākslas paradokss.
Reālistiska filma
Atsvabinātais Džango ir reālistiska Tarantīno filma, tā pat ir saāķēta ar gluži konkrētu laiktelpu ASV vēsturē – 1858. gadu un Teksasu, un Tenesī štata vergturu plantācijām. Atlikuši vien divi gadi līdz ASV Pilsoņu karam un verdzības atcelšanai.
Arī filmas sižeta bāze ir šķietami reāla – vergs Džango (Džeimijs Fokss), kuru cilvēku izsolē izpērk Kings Šulcs (Kristofs Valcs), Amerikā ieceļojis vācu zobu dakteris. Protams, "ārsts" Šulcs nebūt nav tas, par ko uzdodas, – viņš ir galvu mednieks, un Džango viņam nepieciešams tikai kā īpaši talantīgs šāvējs (Džango, tā teikt, ir ērgļa acs), savukārt pašam Džango brīvība – tā ir iespēja sameklēt un atsvabināt no verdzības (saprotot šo vārdu arī seksuālā nozīmē) savu sievu Brū – īstajā vārdā Brunhildi (Kerija Vašingtone). Džango sieva tagad atrodas Kendilendā (Saldumuzemē), jo pieder neprātīgi bagātajam, ciniskajam izvirtulim Kelvinam Kendijam (Leonardo di Kaprio). Tālāk varat iedomāties paši, ko ar šādu dramaturģisko uzstādījumu spējīgs sacerēt tik talantīgs autors kā Kventins!
Jau 2007. gadā intervijā The Daily Telegraph režisors vaļsirdīgi paziņoja: "Es vēlos uzņemt filmu par baisākajām lappusēm Amerikas vēsturē, kas saistās ar cilvēku tirdzniecību un verdzību, bet es vēlos veidot filmu spageti vesterna stilā. Es mēģināšu tikt galā ar to, ar ko Amerika joprojām nav spējusi samierināties, – ar šo kauna traipu savā vēsturē. Es gribu lauzt iesakņojušos stereotipu, ka, lūk, mēs, baltie cilvēki, neesam tiesīgi runāt par verdzību. Es nesaprotu, kāpēc tā ir. Eiropā Vācija ir tikusi galā ar holokausta problēmu tieši tāpēc, ka vācieši paši par to runāja! Vai tad par holokaustu drīkst runāt tikai ebreji?" Taču neceriet – Tarantīno nav sajucis prātā un radījis asi sociālu vai, dies’ pas’, politisku izteikumu mākslā – māksliniecisku protestu pret verdzību. Viss, kā allaž, ir pulka sarežģītāk, un šķiet, tieši tas mulsina tos skatītājus un pat vērtētājus, kas Tarantīno radošās izpausmes uztver ar aizdomām – kāds "dubultais dibens" filmā sagaida šoreiz?
Atsvabinātais Džango ASV. Režisors Kventins Tarantīno Lomās S. L. Džeksons, L. di Kaprio, K. Vašingtone, Dž. Fokss, K. Valcs
Tiešā runa
Režisors un scenārists Kventins Tarantīno (49)
Mani galīgi nemulsina tas, ka filmā gan no vergturu, gan pašu vergu mutes skan vārds nigger – kāds fanātiķis pat saskaitījis – vairāk nekā simt reižu scenārijā! Pirmkārt, tā lietojums ir vēsturiski precīzs, jo līdz pat XX gadsimta deviņdesmitajiem, kad pie mums sākās tā politkorektuma sērga, nēģerus Amerikā sauca par nēģeriem, labākajā gadījumā draudzīgi par blacky/melnīšiem, nevis kaut kādiem afroamerikāņiem. Man šī liekulība vienmēr šķitusi nožēlojama.
Es sapņoju uzņemt spageti vesternu, jo ar šo klasiku esmu izaudzis, es zinu tās filmas no galvas, bet Serdžo Korbuči oriģinālo filmu Džango ar Franko Nero galvenajā lomā esmu redzējis reizes divdesmit (tai nav pat sižetiskas līdzības ar Tarantīno darbu, aizgūts vien skanīgais vārds Džango – N. N.). Kad ar filmēšanas grupu pārcēlāmies uz Ņūorleānu, atradu vecu kinoteātri ar arhaisku aparatūru, un visa grupa kādu nedēļu kopā ar mani diennaktīm kruķīja tās vecās filmas – manā kolekcijā tās ir oriģināllentēs! Bija ellišķīgi jautri. Par mana mīluļa Serdžo Leones filmām aktieri vispār ģība – un, ziniet, šie brutālie vesterni visvairāk patika mūsu grupas meitenēm! Tā ka brīžos, kad man pārmet cietsirdību filmās, es droši sūtu šos moralizētājus pie psihiatra. Ja cilvēks nespēj atšķirt ekrānu no ielas, viņam noteikti nepieciešama ārsta palīdzība.
Mani jau 20 gadu aicina uz Kannu kinofestivālu, bet ne jau tāpēc, ka es filmētu "nopietno kino". Viņi labi zina – es filmēju nenopietnas filmas. Jā, es mīlu zemos, "nenopietnos" žanrus, tikai es pret tiem neizturos nicinoši. Filmēt stāstu par seksīgām blondīnēm cietumā man ir tikpat aizraujoši kā citam režisoram – liet sviedrus, ekranizējot Henrija Džeimsa romānu. Joks ir tāds, ka tās Džeimsa ekranizācijas parasti ir trakoti garlaicīgas, bet filmas par blondīņu dēkām – gandrīz nekad! Var teikt, ka es, trakais Kventins, atdodu nicinātajiem kinožanriem pašcieņu, to, ko tie ir pelnījuši, jo man izdodas sakārtot šos žanrus un citātus no kinoklasikas tādās kombinācijās, ka tie galu galā kļūst par oriģinālām filmām, kādas protu veidot tikai es. Lūk, arī noslēpums.
Spageti vesternā ir tāda spilgti izteikta… operas sajūta – kaut kas ļoti pārspīlēts, cildens, šīs nedabiskās, necilvēcīgās emocijas. Arī tas, ko mēs parādām filmā, ir realitāte aiz neiespējamā robežām. Es pat teiktu – tas ir jauns kino sirreālisms. Tāpēc tur tik bieži ir melns karātavu humors. Tomēr es sekoju, lai nenopietnais un ļoti nopietnais būtu līdzsvarā, arī emocijas cenšos sabalansēt.
Es ļoti ilgi strādāju ar savu filmu scenārijiem (interesanti, ka Tarantīno Oskaru un Zelta globusu saņēmis nevis par režiju, bet akurāt kā labāko scenāriju autors – 1994. gadā Oskars par Lubeni/Pulp Fiction un šogad Globuss – par Atsvabinātā Džango scenāriju – N. N.). Katra frāze tajos ir vienīgi iespējamā. Citu vārdu tur nevar būt. Esmu drošs, ka pašreizējo situāciju kultūrā raksturo augsto un zemo žanru saplūšana. Man šķiet, ka tas ir dabiski – cilvēki ir informācijas un globālo problēmu pārsātināti, viņiem nepieciešama emocionāla atelpa, mierinājums. Viņi to saņem melodrāmās un vienkāršos piedzīvojumu stāstos. Džango, atvainojiet, nav nekāda "vēsturiskās atriebības mistērija", kā to nosauca kāds kritiķis. Tā ir filma par to, kā melnādainais vergs Džango vēlas atgūt sievu, kuru ļoti mīl. Viņas, nevis kādas brīvības idejas dēļ viņš ir gatavs uz visu.
Reizēm domāju – esmu daudz labāks scenārists nekā režisors, kādēļ mocīties? Tāpēc plānoju tuvāko 12 gadu laikā iet pensijā un nefilmēt. Ciest nevaru vecus, īgnus režisorus. Sēdēšu savā mājā Barbadosā un rakstīšu lugas. Vai romānus. Un vispār – pēc Lubenes finansiālajiem panākumiem varēju visu mūžu nestrādāt vairs ne dienu! Ar toreiz nopelnīto naudu man pietiktu ilgam mūžam.