Eglītes 60. gadu dzejoļi izraisa daudz emociju – kā ieraugot vecāku jaunības fotogrāfiju un ar muļķīgu izbrīnu aptverot, ka arī viņi taču reiz ir bijuši jauni. Jau toreiz viņi rakstīja tādu dzeju! Kāds jauns cilvēks šodien varētu rakstīt tāpat, – tā 2018. gadā rakstīja Latvijas Literatūras gada balvas žūrijas pārstāve literatūrkritiķe Anda Baklāne par spilgtāko debitanti Ināru Kaiju Eglīti un viņas izdevniecībā Neputns izdoto dzejas krājumu Kliedziens starp āboliem. Piecdesmit gadu vēlāk. Tieši laikā.
Mākslas zinātnieces Ievas Kalniņas sastādītais Ināras Kaijas Eglītes dzejas krājums turpināja Māras Brašmanas fotoalbuma Manas jaunības pilsēta (2005, Neputns) iesākto misiju: sniegt ieskatu 60.– 70. gadu dumpīgās jaunatnes un tās alternatīvās kultūras izpausmēs, kuras, no laika distances skatītas, atklāj emocionāli, radoši un intelektuāli piesātinātu "paralēlo" dzīvi, kas ritējusi padomju īstenības noteiktās "oficiālās" ēnā.
Krājuma nosaukumā lasāmie vārdi Piecdesmit gadu vēlāk. Tieši laikā norāda uz faktu, ka Ināra Kaija Eglīte visus šos gadus bijusi dzejniece bez savas grāmatas. Iznākusī ir, autores vārdiem, "debija un mūža veikums vienā elpā". Eglītes iesauka bija Toms, viņas alter ego. Un tad Tomu savāca čeka – apsolīja dzīvokli un izdot dzejas grāmatu, ja tikai autore sadarbosies, bet Ināra Kaija Eglīte šo priekšlikumu ignorēja. Tādēļ viņas dzejas grāmata iznākusi tagad – piecdesmit gadu vēlāk.
Ināra Kaija Eglīte ir dzejniece un tulkotāja, dzimusi 1948. gadā Rīgā. Studējusi LVU Filoloģijas fakultātē, absolvējusi Latvijas Kristīgo akadēmiju. Pirmais dzejolis presē publicēts 1967. gadā, bet plašāku ievērību guvusi ar dzejoli Debesis bez tukšuma, pēc kura publicēšanas uzaicināta piedalīties Latvijas Rakstnieku savienības rīkotajā jauno literātu seminārā. Dzejoļi publicēti preses izdevumos, kā arī jauno autoru kopkrājumā Acis (1973). 90. gados rakstījusi laikrakstiem Labrīt, Literatūra. Māksla. Mēs, Neatkarīgā Rīta Avīze, Fokuss, Vides Vēstis u. c. Tulkojusi lugas Valmieras teātrim un daiļliteratūru, to skaitā Airisas Mērdokas romānu Melnais princis, Džoannas Harisas romānu Šokolāde, Agatas Kristi darbus u. c.
70. gadu sākumā Ināra Kaija Eglīte kā viena no leģendārās kafejnīcas Kaza loka piedalījusies arī daudzās Andra Grinberga performancēs un hepeningos. Tomēr viņas būtiskākais pienesums šī mākslinieka daiļrades kontekstā ir viņas dzeja, kas skan pirmajās divās Grinberga triloģijas filmās Pašportrets (1972) un Pašportrets. Testaments (2003). Dzejoļu krājums tapa kā loģisks turpinājums 2017. gada vasarā notikušajai Ināras Kaijas Eglītes dzejas izstādei Debesis bez tukšuma, kas bija viena no fonda Mākslai vajag telpu Vasaras mājas programmas Ārup. Andris Grinbergs (kuratore – Ieva Kalniņa) epizodēm un daudziem tās apmeklētājiem kļuva par pirmo iepazīšanos ar viņas dzeju.
"Tomam nomira dievs, / Toms ar savām domām palika viens." Beidzot mēs pa īstam un visā krāšņumā esam satikuši Tomu un viņa domas, par ko priecīgs ikviens, ieraugot Kliedzienu starp āboliem. Tas ir notikums, kurā kārtu kārtām kārtojas laiks, laikmeti, opozīcija režīmam, dzīves baudas un bezcerība. Un dažviet Ināras Eglītes domas iet pāri malām, bet tieši tāpēc ir tik ietilpīga grāmata, kur Ināras Kaijas Eglītes dzejas, sarunas un iemūžinātās performances izkārtot," raksturojusi literatūrzinātniece Eva Eglāja-Kristsone.