Uldis Bērziņš: Pēc notikušā ar dēlu Ataolu citām acīm raugos uz dzeju, ko reiz vērtēju kā naivu

Esmu debīlnacistu krievu cūka-pederasts debīkverkšķis Putlera mauķelis, kas citus lamā savā vārdā, un savai maukures tiklībai atbilstoši.

Likt cietumā par to, ka protesta laikā ir mests akmens parlamenta logā, ir cūciski. Žēl, ka arī tiesu vara vienmēr ir pret iedzīvotājiem.

Laikam jāpiekrīt Bukam. Cienīto literātu būs pārņemis senilisms, demence un vecuma marazsms. Pielīdzināt Anša Ataola huligānismu Turcijas cīnītājiem par taisnīgu iekārtu .... ir maigi sakot, dīvaini. Bargi sakot, tā ir zaimošana. Latvija nav tāda valsts, kur kādu vajā par uzskatiem tāpat kā savulaik un tagad Turcijā. neviens neliedza čalim piestaigāt uz probācijas dienestu, kamēr beidzas nosacītais sods, un paralēli rakstīt politisko dzeju, romānus, traktātus... Uzskatus Latvijā paust aizvien var brīvi. Aizliegts to darīt vardarbīgi. Un paldies Dievam, citādi, kas notiks, kad 16. martā, 9. maijā un visos citos kritiskos datumos katrs, kam sagribēsies, savu taisnību pierādīs ar bruģakmeni pret logu.

Vai tik nebūs tas vienīgais, ko prezidents šodien apžēloja?

nekādi nav salīdzināms ar ''disidentiem'', jo, pirmkārt, logu sišana nav pasaules uzskats un, otrkārt, gļēvulītim piespriestais sods ir smieklīgs salīdzinot ar tiem, ko piespriež Turcijā. Tā ka no dēliņa tomēr neiznāks varonis supermens, tikai gļēvulis un āksts.

Kur vēl tā kā dzimtenē puķītes zied? Kur mežā tik jauki vēl putniņi dzied? Kur vēl tā kā dzimtenē lodziņi plīst Un apdullis fašists šķiet varonis īsts? * hitleriešu triecienvienības SA arī sāka ar masu nekārtībām.

Dižā martīra papiņš aizmirsis pastāstīt, ko tad dēlēns tai Čehijā tādu darīja. Študierēja par Latvijas Republikas naudu, jo bija laikam dikten talantīgs - viena stipendija zināšanu papildināšanai ārpus Latvijas pēc otras. Zīmīgi, ka māmiņa viņam akadēmiskajās aprindās nebūt ne tā malējākā...

Tā laikam ir radošo cilvēku nelaime: tik pārņemti ar sevi, savu intelektu, sevis pilnveidošanu, savu bohēmu un savu daiļradi, ka nav laika bērnus izaudzināt par krietniem cilvēkiem. Un radošās personas pārpasaulīgi egoistiskais raksturs, kura dēļ tas bērns tāds izaudzis, liedz atzīt, ka sanācis brāķis, ka bērns nogājis no ceļa, ka pats pie tā arī vainīgs. Vaino citus. Vai savu huligānēnu ceļ martīra kārtā.

Bērziņa dvēselei visatbilstošākā ir velnišķa poēzija un sātaniskas vārsmas. Tās nekad nav ne vienkārša, ne banālas. Jo kas ir puķīte, kas pļavā tik VIENKĀRŠI zied, un kas gan lakstīgala, kurai tik banāla balss, un kas gan ''Dievs svētī Latviju'', ja svētības nemaz nevajag?

Šis dzejnieks Bērziņš tāpat kā komponists Kalniņš manā apziņā kādreiz bija ļoti augsti vērtētas personas. Tagad abi savā vecuma marasmā ir vienādi iepinušies islama sludināšanas un atbalstīšanas vidē. Ja būtu tiesnesis- abiem nozīmētu ārstēšanos karsta piķa katlos.

Par "amerikāņu demokrātijas" sapurināšanas cenu jau sirmie auseklīši nekaulēs. Nav vairs dzejniekiem jāvaimanā kā 1988.g. - "Latvieši šobrīd ir uz izzušanas robežas" (M.Zālīte) - tagad var tikai mierīgi sauso statistiku minēt:" Katru gadu zaudējam Cēsis [1%=17 000 cilvēku]" V.Avotiņš.