gada nogales numuros. Arī nule publicētā tulkojuma autors ir profesors Vējš – viens no retajiem savas paaudzes latviešu intelektuāļiem, kas studējis Rietumos - tieši „Ostina, Raila un Strosona Oksfordā” uz 20. gs. 60. gadu sliekšņa (pārfrazējot Berija Smita izteikumu (John Searl. Ed.by B. Smith. – Cambridge: University Press, 2003, pp.1.)), kur arī savai paša filozofijai ieguvis idejas par valodas jautājuma būtiskumu, loģiskās analīzes nozīmi kombinācijā ar ikdienas dzīves, lietišķuma un veselā saprāta kritērijiem (Nevar nenovērtēt J.N. Vēja ieguldījumu valodfilozofijas popularizēšanā Latvijā. Līdzās vairākiem rakstiem un tekstu tulkojumiem, 1997. gadā viņš bija arī viens no L.Vitgenšteina pirmās latviski izdotās grāmatas tulkotājiem un paralēli publicēja savu apcerējumu Versija par Vitgenšteinu (Pētrgailis, 1997.). Lielā mērā šīs domāšanas skolas ietekmē sarakstītas arī esejas viņa krājumā Darbdienas filozofija. Ievads analītiskajā domāšanā. – Rīga: Zinātne, 2005). Tādēļ atsevišķi jāatzīmē vides un disciplīnas konteksta nozīmē izsmeļošais un reizē ar atbildības izjūtu rakstītais tulkotāja pēcvārds Darīšana ar vārdiem.
Ostins pats nodzīvoja tikai līdz 1960. gadam un savas teorijas pamatnostādnes pilnībā formulēja 1955. gada Hārvarda universitātes lekcijās , kas arī veido pamatu šai grāmatai , lai gan idejas dažādās uzstāšanās reizēs publiskotas un radījušas diskusiju jau no trīsdesmito gadu beigām. Nebūs pārspīlēts, sakot, ka Kā ar vārdiem darīt lietas pieder pie 20. gs. tekstu kanona, jo savu artavu devis ne vien svarīgas filozofijas jomas, bet arī humanitārās domas plašākā nozīmē un humanitāro zinātņu struktūras attīstībā. Ostins tajā uzskicējis jaunas attiecības starp valodu, domāšanu un sabiedrību un iezīmējis jaunu pētījumu lauku uz lingvistikas, filozofijas, psiholoģijas, socioloģijas un komunikācijas zinātnes robežām. Tieši tādēļ varētu teikt, ka darba latviskojums nācis īstajā brīdī, jo, pirmkārt, dažāda draudīguma pakāpes „vētras”, kas ik pa brīdim, no dažādām pusēm nākdamas, pāršalc mūsu salīdzinoši šauro un bēdīgi finansēto humanitāro zinātņu jomu, varētu tulkot arī kā lēnām notiekošas zinātņu pārstrukturācijas lokālos simptomus, otrkārt, patētiskā un politizētā „meņģēšanās” ap valodu Latvijas publiskajā dzīvē nereti aizsedz rūpes par valodu pašu – labskanīgu, dzīvotspējīgu, funkcionālu, ar izkoptiem dažādiem stiliem (tai skaitā akadēmiskiem) un dažādām leksikas jomām (tai skaitā dažādu filozofijas skolu), un tāda veida elastīgu valodisko resursu pārvaldījumu, kas ļautu „darīt lietas” veiksmīgi, neskatoties uz etniskajām piederībām un politiskajām pārliecībām.
Jo zināmā mērā tieši par to ir grāmata – kā valoda strādā sociāli akceptētajās robežās, veicot dažādas komunikatīvas darbības (un vēloties, lai tās būtu veiksmīgas!). Ostins sāk, secinot, ka ne ar visiem izteikumiem mēs kaut ko konstatējam, liela daļa ļoti svarīgu un nereti institucionāli nostiprinātu teikumu, ko ikdienā sakām (piemēram, „Jā, es ņemu (viņu par savu sievu)” ) ir performatīvi, tas ir, tie nav ne patiesi, ne aplami, un to jēga ir ar tiem veiktās darbības. Tālāk viņš apcer apstākļus, kuros šīs darbības var būt veiksmīgas vai neveiksmīgas (2.-4.lekc.), kritērijus performatīviem (5.nod.) un nedaudz ieskicē lingvistisko resursu izmantojumu (6.-7.lekc.). Īpaša loma Ostina teorijā ir nošķīrumam starp lokūcijas, ilokūcijas un perlokūcijas aktiem (8.lekc.). Lokūcija nozīmē pašu izteikšanos par kaut ko, tā iegūst jēgu un nozīmi no nosauktā, perlokūcija balstās uz efektu, ko izteikšanās izsauc, noteiktu, nodomātu komunikācijas partnera reakciju, savukārt ilokūcija, kas Ostinu interesē visvairāk, ir valodiskā mijiedarbība kāda akta veikšanai, tādēļ Ostins runā par „ilokutīvo spēku”, kura dažādos lietojumus grāmatas beigās sadala piecos galvenajos veidos – verdiktīvi, eksercitīvi, komisīvi, behabitīvi, ekspozitīvi. Par savu terminu „klamzīgumu” Ostins vairākkārt atvainojas pats, tomēr angliski runājošajiem tie noteikti labāk saprotami, tādēļ vismaz vārdnīcas daļā varbūt būtu bijis vērts padomāt par to asprātīgu latviskojumu (piemēram, nākotnei).
Kā katrs kādas nozares ietvaros zināmas grāmatas tulkojums, arī šim tekstam iznākot latviski, veikts papildus darbs. Tas, no vienas puses atsaucas uz iepriekš rakstīto un universitāšu lekcijās runāto, no otras puses, jaunā pakāpē veido un attīsta terminoloģisko bāzi, kas latviski zinātņu apakšnozarēs lielākoties vēl nepietiekami nostiprinājusies. Darot lietas ar nepazīstamiem vārdiem, tādiem vārdiem, par kuru nozīmi attiecīgajā kontekstā vienojušies nepietiekami daudz cilvēku, rezultātu visticamāk varēs ieskaitīt, Ostina valodfilozofijas terminoloģijā izsakoties, pie nopūdelējumiem. Tādēļ tulkošana ir atbildīga misija, ko jebkurš tulkotājs noteikti apzinās, kaut vai tādēļ, ka nereti viņam, teorētiski balstoties uz likumu par sociāli pieņemtiem un vārdnīcās ietvertiem terminu tulkojumiem, jāizšķiras starp gluži nepazīstamiem latviešu valodas vārdiem vai svešvārdiem. Aplūkotā teksta sakarā izdarītās izvēles, šķiet, nav bijušas vienkāršas – tās skaidrotas komentārā (tomēr netop īsti skaidrs, kādēļ 1992. gada tulkojuma „performatīvie izteikumi” pārtapuši par „performatīvajiem sacījumiem”) un apkopotas vārdnīcā. Jācer, ka šie vārdi, kuru darbības precizitāti var pārbaudīt arī blakus iespiestajā angļu tekstā, izrādīsies īstie, lai Ostina teorija uzrunātu latviešu auditoriju.
par terminiem