Ulisu nevar nedz iepakot aizraujoša bestsellera un gadsimta aizraujošākā dižpārdokļa reklāmas lozungos, nedz melot, pircējiem acīs skatoties, ka «šī nu ir grāmata, kuru noteikti vērts izlasīt» (kaut gan, protams, ir vērts pacensties).Būsim godīgi - pa Eiropu klejojošais labprātīgais īru trimdinieks Džoiss jau dzīves laikā saskārās ar «Ulisa problēmu» - un viņš to labi apzinājās! - septiņus gadus tapušo opus mundi būs grūti ne tikai pārdot, bet pat sameklēt apjomīgajam «ķieģelim» riskētgatavu izdevēju. Kā parasti, izpalīdzēja sieviete - Silvija Bīča ar savu Parīzes izdevniecību un veikaliņu, tagad jau leģendāro Shakespeare and Company, kurā «noslēpumaini neķītrais teksts» (Bīča), proti, Uliss, lazurītzilā zīda vākā 1922. gadā ieraudzīja dienasgaismu.Teju gadsimtu vēlāk, 2009. gadā, šis izdevums ar autora autogrāfu Londonas grāmatu izsolē tika pārdots par 443 000 dolāru. Pērnā gada 31. decembrī visiem Džoisa sarakstītajiem darbiem beidzās autortiesību likumu ierobežojumi, tātad jācer, ka pasauli pāršalks jauns džoisomānijas vilnis. Jo ir taču par ko šalkoties, turklāt par velti - Džeimsa Džoisa literārais mantojums un mīklainā, ekscentriskā personība ierindojusi viņu pasaules inspirācijām/iedvesmām dāsnāko dīvaiņu jeb ģēniju kārtā. Pietiek paklausīties kaut vai Keitas Bušas albumu Director's Cut (2011) vai noskatīties Toma Stoparda lugas Travestija izrādi, kur uz skatuves par civilizācijas likteņiem kopīgi uzjautrinās trīs traki avangardisti - asiņainās revolūcijas tēvs Ļeņins, dadas jeb mākslas bezjēgas krusttētiņš Tristāns Carā un mūsdienu literāro mītu Odisejs Džeimss Džoiss.Uliss, oriģinālā Ulixes, jau arī ir Odisejs - sengrieķu Itakas ķēniņš, kuru Homērs pārvērta epa varonī - ceļotājā. Džoiss romānu Ulisa vārdā nosauca tāpēc, ka bija aizrautīgs cilvēks - literārās spēles ar vārdiem, vietām, notikumiem, terminiem, jēgām un simboliem perinājās īra galvā nenorimti. Bet dosim vārdu solīdam akadēmiskam ieskatam: «Džeimss Džoiss piedzima 1882. gadā Īrijā, pameta to XX gadsimta sākumā, dzīves lielāko daļu pavadīja kā ekspatriants kontinentālajā Eiropā un nomira 1941. gadā Šveicē. Uliss uzrakstīts starp 1914.- 1921. gadu Triestē, Cīrihē un Parīzē. 1918.-1920. gadā romāna daļas publicēja Amerikā žurnāls Little Rewiew (to nokārtoja Ezra Paunds, talantīgais rakstnieks fašists; publicēšanu pārtrauca cenzūra, kas ASV un vēlāk arī Anglijā, Vācijā romānu pasludināja par amorālu un pornogrāfisku, aizliegums grāmatas izdošanai saglabājās līdz pat 1933. gadam - N. N.).Uliss ir «resna» grāmata - tās apjoms ir vairāk nekā 260 tūkstoši vārdu - ar bagātu leksikonu - izmantoto dažādo vārdu krājums ir ap 30 000! Romānā attēlotās Dublinas ainas daļēji ir restaurētas pēc autora atmiņas, tomēr galvenokārt - pēc izziņu krājuma Viss par Dublinu - 1904, kuru paslepen šķirsta arī universitāšu pasniedzēji, kas lasa speckursu literatūrā par Džoisu, lai ar faktu pārbagātību pārsteigtu nabaga studentus. Arī Džoiss lietoja šo pašu ceļvedi.Tātad Uliss - tas ir vienas dienas Dublinā apraksts, 1904. gada 16. jūnijs, ceturtdiena, atsevišķu un saistītu personāžu dzīves notikumu apraksts, kuri pastaigājas, ēd, sēž, sarunājas, sapņo, dzer un risina otršķirīgas un svarīgas fizioloģiskas un filosofiskas problēmas. Nodarbojas ar tām 18 stundu no vietas - visu dienu un nākamās dienas agrā rītā.Kādēļ Džoiss izvēlējās tieši šo dienu, 1904. gada 16. jūniju? Visai vārgajā, taču centīgi sarakstītajā Ričarda Keina grāmatā Pasakainais ceļotājs: Džeimsa Džoisa Uliss atrodams izskaidrojums - tieši šajā dienā Džoiss iepazinās ar nākamo sievu Noru Barnāklu (ar kuru gan apprecējās tikai pēc 27 slēpti vētrainas kopdzīves un atšķirtības gadiem, līdzīgi kā romāna galvenais varonis savai Mollijai, arī rakstnieks Džoiss Norai pirmajā randiņā uzdāvināja astoņas magones - «visskaistākās puķes, lai atzītos mīlestībā» - N. N.). Lūk, tas arī viss par biogrāfisko daļu Ulisā.»Tā Lekcijās ārzemju literatūras vēsturē ievadu par Džoisu sāk Vladimirs Nabokovs (V. Nabokov. Lectures on Literature: Austen, Dickens, Flaubert, Joyce, Kafka, Proust, Stevenson. Izd. A Harvest Book, 1980). Nabokovs dievina Džoisa Ulisu, bet viņam riebjas šī paša autora Finegana vāķis. Tālāk Nabokovs eleganti un detalizēti analizē romānu pa nodaļām, atklājot arvien jaunas stilistiskās ekstravagances, kuras kā rotaļādamies parodējis Džoiss, pielāgojot savus varoņus, to domas un rīcību te apziņas plūsmas literatūrai, te kodīgai satīrai, te dokumentālai un pat fizioloģiskai prozai, te reālistiskam aprakstam, te atkal erotiski juteklīgām, pārāk subjektīvām pasāžām, tuvām dzejai brīvajā pantā, un tā gandrīz līdz bezgalībai. Tiem, kuriem minētā informācija jau ir āķis lūpā, lai ķertos klāt Ulisa pētniecībai kā riskantam ceļojumam neizzināmajā, rekomendēju painteresēties arī par t. s. Gilberta shēmu (1931) - it kā paša Džoisa sastādīto Ulisa tapšanas plānu, kas tiklab demonstrē pedantiski izdreijāto romāna struktūru, cik pierāda Džoisa asprātību, falsificējot mītu par Ulisu kā «moderno Odiseju».Visbeidzot nonākam pie galvenā jautājuma. Un tas ir - ko tad īsti svin 16. jūnijā visa tā dēvētā progresīvā intelektuālā pasaule, jautri draiskojoties Starptautiskajā Blūmdienā, kurai nu, pateicoties vārda meistaram Dzintaram Sodumam un izstādes Sodums. Uliss. Vīrieša ceļojums organizētājiem, pievienojas arī mūsu Rīga?
Leopolds Blūms ir (it kā) romāna Uliss galvenais varonis, niecīgs reklāmas biznesa darbonis, kurš ļauj savai kvēli mīļotajai sievai Mollijai piekrāpt sevi (nu, uzlikt ragus), klīstot pa Dublinu un satiekot visādus ļautiņus, tostarp divdesmit divus gadus veco literatūras skolotāju Stīvenu Dedalu, savu «iekšējo dēlu», kas - tā atkal šķita man - arī ir tas galvenais Ulisa varonis, lai gan romāna pēdējā nodaļā par tādu pašu «galveno», izrādās, kļūst Mollija Blūma ar savu monologu par dzīves jēgu ar un bez vīriešiem.
Blūmdiena ir brīnišķīga iespēja padomāt par to, ka iesākumā bija vārds. Ka doma eksistē nemirstīgi un vārdos tā iegūst lietojamības spēku. Diena, kad svinēt literatūru un ceļošanu laikos un vēsturēs, un svešās dzīvēs - kā kad tu spētu saplūst ar tām, inficēties ar vārdu bagātību, ar vārdiem, kas slēpj, atklāj, dziedina, satrauc, nomierina, ārstē - galu galā Blūma dvēseles ciešanas jau arī eksistē tikai uz papīra un vārdos.
Tomēr mēs katrs zinām, ka vārdiem ir briesmīgi liels spēks un enerģija. Tikai to aizmirstam. Paranoidālā depresīviķa Džoisa Ulisa sprādzienbīstamais vārduprieks un kurlā latviešu rakstnieka Soduma izdomas tamborējumi, latviski «sarakstot» savu Ulisa versiju, liek mums aiz auss - mīļie, aizmirst, ar ko sākas pasaule un mēs tajā, ir grēks. Tātad Ulisa galvenais varonis ir vārdi? Pasmaržojiet magones - atbilde ir ziedputekšņos.
TO SAPRATĪS GAN MAKŠĶERNIEKS, GAN INVESTĪCIJU BAŅĶIERIS
Viedokļus apkopoja Lana Kazlauskiene
Nora Ikstena, rakstniece, izstādes idejas autore
Sava pēdējā romāna Viņpuse pierakstos Dzintars Sodums nosauc mūsu laikmeta drazas: «Prātu tiecas pildīt dzeltenā prese, populāras izglītības drazas, mazpilsētas tenkas, lipīgas dziesmas. Reklāmas, pilsoņu, nacionālisma, korporāciju cēla grāla leksika. Velna pasaules leksika - apdrošināšanas sabiedrības, pedlars (mantu tirgotāji ar ratiņiem), Freuds...» Tām pretī Sodums lika pacietīgu darbu latviešu valodas ķēķī. Viņš nekaunējās tajā mazgāt dižgaru traukus. Pazemība mūžības priekšā. Izstāde Sodums. Uliss. Vīrieša ceļojums aicina izkāpt no laikmeta drazām. Ielūkoties valodas ķēķī un ieraudzīt, kā tur rotājas rades gaisma. Tur sastapsiet gan Sodumu, gan «šarmanto draņķi» Leopoldu Blūmu - Džoisa Ulisa galveno varoni, ar kuru Sodums dzīvoja kopā visus garos Ulisa tulkošanas gadus. Džoisa Blūms mūsdienu kultūras pasaulē ieviesa starptautisko Blūma dienu 16. jūnijā, datumā, kuru Ulisa vēstījumam Džoiss izvēlējās, jo 1904. gadā šajā dienā satika savu sievu Noru Bārnaklu. Blūma dienu iedibināja kritiķis Džons Raians un rakstnieks Flens O'Braiens, 1954. gada 16. jūnijā ar Ulisa lasījumiem Dublinā veicot savdabīgu svētceļojumu pa romānā aprakstītajām vietām. Kopš tā laika Blūma diena atzīmēta Īrijā, Amerikā, Ungārijā, Itālijā, īpaši Triestē, kur Džoiss rakstīja Ulisu. Šogad Blūma dienai pievienojas arī Latvija, Rīga, Bastejkalns. Ar indivīda ceļojumu pret mūsdienu pasaules drazām un vispārības uzskatiem.
Jānis Rokpelnis, dzejnieks
Tas notika jaunībā, kumeļa gados, kad māksla bija svarīgāka par dzīvi. Un XX gadsimta vārda mākslā slējās uzreiz trīs Olimpi - Marsels Prusts, Francis Kafka un Džeimss Džoiss. Ja no pirmajiem diviem bija kaut kas lasīts, tad no Džoisa diez vai. Vismaz no Ulisa ne zilbes. Bija zināms, ka šo darbu ir ģeniāli latviskojis - arī neiepazītais - Dzintars Sodums. Un te pēkšņi 70. gadu sākumā no Ulža Bērziņa vai Jura Civjana (precīzi neatminos) man tika iedots uz vienu nakti krietni vien ar kafiju apliets biezais Ulisa sējums. Izrāvu cauri. Iepriekš jau pārnopietnu apceru sabiedēts, tomēr šajā zibenīgajā ātrumā uztvēru gan džoisisko humoru, gan Soduma tulkojuma virtuozitāti. Protams, rožainajā jaunībā mani fascinēja tādi teicieni kā «puņķzaļa jūra», taču galvenais - tas nu beidzot bija darbs, kas patiešām aptvēra realitāti visās tās dimensijās. Grāmatas iespaidā uz karstām pēdām sacerēju pat pāris polifonisku un izcili neķītru dzejoļu, kurus kādā morālo paģiru brīdī iznīdēju. Vēlāk priecājos, ka džoisisko izteiksmi mūsu literatūrā neforsēti, bet ļoti organiski savos romānos ieviesa spožais Ulisa tulkotājs, lielais latviešu rakstnieks Dzintars Sodums. Un bēdājos (ceru, ka, iespējams, kļūdos), ka šīs varenās tradīcijas turpinātāji mūsdienu latviešu literatūrā nav salūkojami.
Ieva Zībārte, arhitekte, izstādes kuratore
Tehniski Soduma arhīvs un mantojums nav interesants, jo pierakstu klades, vecas avīzes un brilles aizejot atstāj katrs rakstnieks. Mans uzdevums bija neatkārtot kļūdas, ko dara muzeji, šīs lietas padarot par galvenajiem eksponātiem. Arī pats Sodums savās piezīmēs smīn, rakstot: «Literatūras muzejs Rīgā vāc priekšmetus, ko lietojuši rakstnieki.» Stikla akvārijs ar arhīvu, protams, būs, taču sadarbībā ar arhitektu, urbānistu un grafikas dizaineru mēs esam radījuši jaunu, paši savu pilsētvides mākslas darbu, kurā Soduma mantojums ir tā saturiskais pamats. Ar izstādi mēs ienesam literatūru pilsētvidē, un viens no izstādes elementiem būs rīdzinieku un Rīgas viesu reakcija uz to. Pilsētas un brīvi pieejama publiskā telpa ir jaunie muzeji, un lielās Soduma domas un Džoisa Uliss šādā bezgalīgā, neierobežotā vidē iederas. Ar negaidītās vietās izliktiem tekstiem mēs urbsimies izstādes apmeklētāju uzmanībā, un pats Sodums būs šo «reklāmu» copywriter. Izstāde ir par vīrieša ceļojumu, to sapratīs gan makšķernieks, gan investīciju baņķieris.
Arturs Hansons, izdevniecībā Liepnieks un Rītups izdotā Dž. Džoisa Ulisa redaktors
Kad Dz. Sodums 50. gados Zviedrijā ķērās pie Ulisa tulkošanas, vēl nebija pieejami komentāri, interneta resursi un, domājams, Soduma rīcībā bija tikai angļu teksts, vārdnīcas un zviedru tulkojums. Bija jātiek galā ar Īrijas vēstures un politikas faktiem, neatšifrētiem citātiem no vairāku gadsimtu literatūras, arī filozofijas un teoloģijas jautājumiem, vārdu spēlēm vismaz 15 valodās un niansētiem izteiksmes līdzekļiem angļu valodā. 1974. gadā tika publicēts Dona Giforda apjomīgais Ulisa komentārs, un daudzas līdz tam neskaidras teksta vietas guva skaidrojumu. Visdrīzāk Ulisa pētniecības sasniegtie rezultāti mudināja Dz. Sodumu pārskatīt tulkojumu, un 1988. gadā viņš bija pabeidzis gan laboto tulkojumu, gan komentārus 1000 lappusēs mašīnrakstā. 1993. gadā Latvijā publicētais Uliss bez Soduma ziņas bija pamatīgi mainīts un tik ļoti neatbilda viņa iecerei, ka viņš līdz pat mūža pēdējam gadam rekonstruēja un izkopa tālāk savu tulkojumu. Šis izdevums ir Dz. Soduma mūža lielā darba gala variants ar komentāriem un citiem palīglīdzekļiem. Soduma koptais latviešu valodas «ķēķis» var ievērojami paplašināt un bagātināt jebkura lasītāja vai rakstītāja izteiksmes iespējas, valodas un domas telpu.
Dz. Sodums ar lielu kaislību un radošu piepūli iejuties tekstā un latviešu tulkojumu izveidojis ļoti dzīvu. Ļaudamies Dž. Džoisa valodas spēļu izaicinājumam un valdzinājumam, viņš devis iespēju tās sastapt un izbaudīt arī mums.