Sen pagājuši laiki, kad īstfimas varēja noskatīties kinoteātros pirms mākslas filmas. Tagad tās var ieraudzīt vien kinofestivālos - seansos pa pieci, desmit, divdesmit. Starptautiskā īsfilmu festivāla 2Annas direktors Viesturs Graždanovičs stāsta, ka šogad festivālam pieteiktas 420 īsfilmas no vairāk nekā 35 valstīm. Kas sēž kinoteātra zālē, ar interesi uzlūkojot katru mazo filmiņu? Festivāla direktors, kurš ikdienā māca pusaudžiem un jauniešiem veidot filmas Tehniskās jaunrades nama Annas2 filmu studijā, novērojis, ka tie ir gados jauni cilvēki. Radošā inteliģence. Tas gan nenozīmē, ka iemaldīšanās festivālā nebūtu interesanta arī Holivudas grāvēju cienītājiem. Īsfilmas no komerckino plašā, kārdinošā piedāvājuma atšķiras, jo liek domāt līdzi. Piemēram, šovakar kinoteātrī K Suns iespējams noskatīties Vācijas politisko īsflmu programmu. Savukārt, no rīta vēl var paspēt uz meistarklasi Rīgas Kinomuzejā, ko vadīs režisors un Ņujorkas universitātes pasniedzējs, arī Baltijas Filmu un Mediju Skolas vadītājs Boriss Frumins.
Interesē arī režisoriem
"Atšķirībā no komerciāliem kinoprojektiem, īsfilmas tikpat kā nav redzamas," stāsta V.Graždanovičs. Varbūt tāpēc no Latvijas skolēnu un studentu īsfilmiņām 1996.gadā tapušais festivāls divpadsmit gadu laikā izveidojies par daudz plašāka mēroga projektu. "Interese ar katru gadu pieaug gan no režisoru un producentu, gan skatītāju puses," stāsa V.Graždanovičs. "Šā gada sākumā rīkojām turneju pa Latvijas pilsētām. Noslēgums bija Rīgā, un zālē - tik pārpildīta, ka visiem nemaz nepietika vietas." V.Graždanovičs domā, tas tikai liecina, ka cilvēki meklē alternatīvas standartizētajiem masu kultūras produktiem. Vēlas redzēt ko oriģinālu. Kas ir tēmas, kuras visvairāk interesē skatītājus un - no otras puses - arī pašus režisorus? "Tās noteikti ir filmas, kuras skar aktuālus notikumus un problēmas," domā V.Graždanovičs. Lielu interesi raisījušas, piemēram, politiskās īsfilmas. Sestdien notiks arī meistarklases par politisko īsfilmu veidošanu, ko vadīs B.Frumins. "Šādi festivāli ir ļoti svarīgi kā satikšanās vieta jaunajiem režisoriem, kuri vēlas sevi parādīt. Viņiem ir iespēja pieteikt konkursa skatē savas īsfilmas, un pie reizes redzēt, kā strādā kolēģi pasaulē. Nav nemaz jāpērk aviobiļete un jābraukā apkārt, lai to redzētu," stāsta V.Graždanovičs. Piemēram, Baltijas īsfilmu skatē šogad pieteiktas 18 filmas. Cits aiz cita rindojas jaunu, plašākai publikai vēl nezināmu režisoru vārdi. Arī Uģa Oltes īsfilma Sarkanais pleķis, kas jau saņēmis kritiķu atzinību. "Nepašaubāmi, jaunajiem režisoriem īsfilmas ir labs treniņš, lai kāptu augstāk - lielās filmas virzienā," uzskata V.Graždanovičs. Pašam festivāla direktoram labi pazīstamajām jauniešu īsfilmām festivālā paredzēta īpaša skate Zaļā Anna.
Terorizē skatītāju prātu
Noskatījies visas pieteiktās 420 īsfilmas, V.Graždanovičs sapratis, ka visas, diemžēl, šā gada festivālā nespēs skatītājiem parādīt. Nācās pat atteikties no vairākām labām filmām. Pie atlases strādājusi žūrija. Īsfilmas atlasīt un sagrupēt seansos nav nemaz tik vienkārši. Tā kā filmiņas ir īsas, katrā seansā tiek rādītas vismaz piecas. Žūrijai nācies pamatīgi piedomāt, lai skatītājs, vienu pēc otras skatoties, nejustos "pārēdies" vai arī, tieši otrādi, vīlies, ka skatāmā ir par maz. Šogad festivāla devīze ir: prāta terors. "Īsfilmās vienmēr atspoguļojas tas, kas aktuāls pasaulē. Jūtams pamatīgs melnais humors. Nu labi, teiksim, nevis "melnais", bet pamatīga deva ironijas," stāsta V.Graždanovičs. Īsfilmas sagrupētas trīs daļās: Bērniem līdz 16 gadiem neiesakām - aizliegums domāts ar smaidiņu, Frīkvuda - filmas ar neparastu, pārsteidzošu saturu un Baltie taustiņi - filmas, kas veidotas pēc klasikas standartiem. "Mēģinām veidot kontaktus ar Londonas filmu skolām, ar Vāciju. Piedāvāt skatītājiem ko tādu, kas patiešām pārsteigtu un uzrunātu." 2Annas mēģina dienas gaismā izvilkt gluži neparastas lietas. Piemēram, skatītājiem piedāvāt lekciju par interaktīvo kino, kas nozīmē iespēju ar pulti rokās izvēlēties filmas turpmāko gaitu. Skatītājiem bija dota arī iespēja noskatīties pasaulē pirmo interkatīvo filmu: čehu režisora Raduza Cinceras 1967.gadā veidoto Spēļu automātu. "Pašam izvēlēties, lai varonis iet pa labi vai pa kreisi. Apturēt filmu pirms kāda šausmīga kadra," piemērus min V.Graždanovičs. Interaktīvais kino varētu pat ļoti patikt mūsdienu cilvēkam, kurš pieradis izvēlēties gan lielveikalā, gan, sēžot pie datora. Taču savulaik tas nav guvis lielu popularitāti, jo ir ļoti dārgs prieks. Vai skatītājam pēc paviesošanās 2Annās ar visai blīvo, neparasto programmu, negribēsies vienkārši padzerties ūdeni? "Varbūt, bet tomēr tas ir tik interesanti!" pārliecināts V.Graždanovičs.