Es esmu neapdāvināta kā iztrupējis celms – kādā vājuma brīdī, strādājot pie Ķikuraga stāstiem (1965), dienasgrāmatā ierakstījusi Vizma Belševica – vairākkārt Nobela prēmijai nominētā rakstniece. Šo pērli līdz ar citiem dažnedažāda rakstura ierakstiem līdz šim neapzinātajos mammas arhīvos uzgājis rakstnieces dēls tulkotājs Jānis Elsbergs. Noticis tas tā. Mūža nogalē Vizma Belševica, apgurusi un nomākta, bez liela entuziasma pametusi ar roku – tur, tajā skapītī, ir viss, kas ir, un literatūrzinātniece Inta Čaklā to "visu" arī godprātīgi izpētījusi un sakārtojusi Rakstu četros sējumos (Jumava, 1999–2002). Pēc rakstnieces nāves atklājies, ka ar dažādiem pierakstiem, sākot no veikala pirkumu sarakstiņiem līdz darbu uzmetumiem un jau gataviem mākslinieciski noslīpētiem tekstiem, par kuriem grūti teikt, kāpēc tie palikuši nepublicēti, – ir pilns vesels antresols.
30. maijā Vizmai Belševicai būtu apritējuši 85 gadi. "Ar tām jubilejām ir neparasti. Dažiem šogad šķita, ka astoņdesmit pieci nav pietiekami apaļš skaitlis, lai svinētu Vizmas Belševicas jubileju valstiskā mērogā. Bet tam nav nekādas nozīmes. Tā ir iespēja Vizmai Belševicai atgriezties grāmatnīcu plauktos, kur viņa nav bijusi jau 12 gadu kopš Billes (Atēna, 2004 – red.). Vislielākais paldies Belševicas mantiniekiem, jo varu iedomāties, ka tas nebija ne viegli, ne vienkārši pieķerties klāt dzejnieces arhīvam samērā nesen pēc viņas aiziešanas. Turklāt darīt to ar pietāti un saudzību, bet tajā pašā laikā – ar vērienu," Ojāra Vācieša muzejā atverot Mansardā izdotās grāmatas – Vizmas Belševicas arhīva burtnīcas. Nr. 1 un atkārtoto Billes izdevumu (stāstu triloģijas 1. daļu) –, teica izdevējs Jānis Oga.
"Gadiem ilgi grāmatnīcās nav ne rindiņas no Vizmas Belševicas. Valtera un Rapas grāmatnīcā – vienīgi Vinnija Pūka (Belševicas tulkojums – red.) jaunizdevumi. Paldies, ka uz brīdi šis totālais tukšums ir pārtraukts," atklāšanā pateicību Jānim Ogam un Mansardam izteica Vizmas Belševicas vīrs vijoļmeistars Zigurds Elsbergs.
Šermuļi no zīmīgām detaļām
Vizmas Belševicas arhīva burtnīcas. Nr. 1 apkopo rakstnieces nepublicētos vai tikai periodikā publicētos darbus. Sērijas pirmajā burtnīcā iekļauta 50. un 60. gados sarakstītā proza. Krājumā ir seši stāsti, kas rāda Belševicu kā talantīgu prozas meistari, – spēcīgi raksturi, akačains psiholoģisms, kolorīta un neizskaistināta sava laika vide. Stāstos ir gandrīz noveliska spriedze, ko panāk tiešā, asredzīgā valoda. Pat ja par dažiem stāstiem var saprast, kāpēc pati Belševica tos uzskatījusi par negataviem.
Nepazītā mīlestība apjoma ziņā ir vislielākais darbs – garstāsts ar romāna atvēzienu. Sieviešu un vīriešu attiecības, laikmeta fons – Maskavas Literatūras institūts. Krājuma ievadā sastādītājs Jānis Elsbergs izsaka cerību, ka Belševicas nepublicēto stāstu izdošana nebūs pretrunā ar viņas profesionālo perfekcionismu un bieži uzsvērto nevēlēšanos, lai kāds rakņājas un pēta viņas biogrāfiju: "Ja mēs simtprocentīgi respektētu šos divus uzstādījumus, tad visus viņas arhīvus jau sen būtu vajadzējis sadedzināt. (Labi zināms, ka Kafkas novēlējums bija, lai tiktu izdarīts tieši tas, un visa literārā pasaule jau gandrīz 100 gadus ir pateicīga tam viņa draugam, kurš atļāvās šo Kafkas novēlējumu nepildīt)."
Jānis Elsbergs iecerējis katru gadu sakārtot vienu Burtnīcu. "Antresola materiāla" pietiks, iespējams, pat sešām septiņām. Jaunatrastie pieraksti nesuši arī dažu labu īpašu atklājumu – piemēram, atklājies, ka autobiogrāfiskais stāstu cikls Bille Vizmas Belševicas galvā dzīvojis jau 60. gadu sākumā, nevis no 80. gadu beigām– 90. gadu sākuma, kā uzskatīts līdz šim. To atklājusi neliela zīmīte Nomales bērns, zem kura nepārprotami pierakstīti Billes stāstu nosaukumi. Dienasgrāmatas koši liecina par rakstnieces garīgo dzīvi un "kretīnu dejām sētā" (atsauce uz Klāva Elsberga dzejoli – red.).
1963. gada 10. oktobris: "Valsts bibliotēka aicina uzstāties. Būšot 300 klausītāju. Lai es lasu dzejoļus un pastāstu, kā īstenoju plēnumu lēmumus savā darbā. No stāstīšanas atteicos tūlīt. Solīju lasīt. (..) Protams, skaidri redzama Rakstnieku Savienības roka. Tur noteikti būs kāds klāt, lai pēc tam noziņotu – gatavo augsni 30. oktobrim, kad mani atkal sauks tirdīt." 11. oktobris: "Atkal un atkal lasu Knuta (Skujenieka) antoloģiju, gatavojoties viņam rakstīt. Divu mēnešu laikā uzrakstīts liels un nozīmīgs krājums, un kādos apstākļos… Es apskaužu viņu ar vislabāko skaudību." 12. oktobris: "Atnāk Priede pēc Cvetajevas un atnes Solžeņicinu." 13. oktobris: "Lasu Solžeņicinu. Stāsts pats par sevi nav nekāds spožais. Tēli ir tikai ilustrācijas tēzēm. Labi tikai tas, ka Solžeņicins savās tēzēs nelokāms."
"Brīnišķīgās fantāzijas augļi," par Vizmas Belševicas arhīva burtnīcu. Nr. 1 stāstiem saka rakstnieks Vladis Spāre, kurš rakstnieci atceras kā desmitgadīgs puika, kad Belševica ciemojās pie viņa mammas – rakstnieces Veltas Spāres. "Atmiņa ir estētiski nevērtīga, un nepieciešams ļoti liels talants, lai, ņemot par pamatu atmiņas, izveidotu literatūru," – viņaprāt, Vizma Belševica to spēj. Īpaši emocionāli Vladis Spāre analizē stāstu Ziemeļu mēnesnīca, jo tam ir ļoti personisks iemesls: "Par to, cik ārkārtīgi smags laiks ir pēckara laiks sievietēm, ir rakstīts gan Ķikuraga stāstos, gan Ziemeļu mēnesnīcā. Vienkārši nebija to vīriešu… Es pats esmu tāds Ziemeļu mēnesnīcas auglis, jo mana mamma atkaroja savu vīru, kas ir mans tēvs, no citas sievietes. (..) Šajā stāstā ir saliktas kopā vismaz piecas dažādas kolīzijas, kura katra ir stāsta vērta. Tas viss kopā tik ārkārtīgi spēcīgi noskan, ka šermuļi iet. Arī nobeigums ir kolosāls. Tur tālāk varēja virzīties romāns."
Rakstnieku sajūsmina detaļas šajos Belševicas stāstos: "Es domāju, ka viens no literatūras aspektiem ir iedot iespēju dziļāk izprast detaļas. Gan dzeja, gan proza sastāv no zīmīgām detaļām, un tās mūs padara daudz asāk redzošus ikdienā."
Rakstnieces autobiogrāfisko romānu triloģiju Bille Spāre salīdzina ar Ziemassvētku eglīti, kurā tiek aizdedzināta viena svecīte, otra, trešā, līdz beigās mirdz visa eglīte. "Mēs neredzam atsevišķas svecītes, redzam absolūto starojumu. (..) Katra nodaļa ir perfekti nostrādāts īsais stāsts – ar savu sākumu, kulmināciju un beigām. Belševica ļoti stingri turas pie stāsta, neaizklīst nekur sānis. Nesāk rakstīt arī pārāk liesi."
Meli paliek meli
Rakstnieku savienības kongresā 1965. gadā Vizma Belševica saka runu, kas ir solis ceļā uz pilnīgu sanaidošanos ar režīmu. Dzejniece tiešiem vārdiem runā par iztrupējušo padomju ekonomikas "izaugsmi", kas balstās uz meliem, liekulību un nemitīgu acu pievēršanu pilnīgi visos līmeņos. Balsi, kas dzirdama ierakstā, nenosauksi par skaistu. Drīzāk tā ir urbīga, ar nedaudz metālisku pieskaņu. Tas ir trāpīgs spēriens pa PSRS māla milža kāju potītēm, kuras tolaik jau bija sākušas nedaudz ļodzīties. Citādā – maigākā – balsī Vizma Belševica nekad nebūtu varējusi šajā kongresā runāt par "faktu pierakstīšanu, uzpūšanu un tamlīdzīgām parādībām, kuras, ja apkopojam vienā vārdā, mēs varētu vienkārši saukt par meliem. Tas būtu ekonomiskais faktors, bet paliek morālais".
Vizma Belševica no tribīnes delegātiem izstāsta savu absurdo pieredzi, 50. gados strādājot Pioniera redakcijā, tas izskan kā atmaskojoša metafora visam prātam neaptveramajam režīma stulbumam, kurā visi piedalās: "Saņemam no Maskavas avīzi Visi uz slēpēm, pionieri!, un tā avīze bija smuki izzīmēta un ar sniegotām fotogrāfijām – bērni ar kamaniņām. Bet Latvijā nav sniega." Ja Maskavā ir, vajag arī Rīgā. Izrādās – Cēsīs drusku uzsnidzis, redakcija sūta uz turieni fotogrāfu, bet sniegs tikmēr nokusis. Fotogrāfs nesamulst un bildē bērnus ar kamaniņām uz superfosfāta kaudzes pie stacijas. "Kas šeit nedrīkstēja nemaz atrasties," uzsver Belševica. "Iznāk mums numurs Uz slēpēm, pionieri! Ar visiem sniegiem un bērniem uz ragaviņām. Ja šie bērni izaugs nihilisti, tad es nebrīnos par to, jo viņi bija klāt, kad to darīja…"
Citā, maigākā intonācijā Belševica diez vai jebkad būtu spējusi uzrakstīt savu slavenāko darbu pirms Billes – krājumā Gadu gredzeni (1969) publicēto poēmu Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām, kurā pletnēja latviešu sirdsapziņu visai nežēlīgi. Arī savējo. "Vai to saka latviešu izcelsmes hronists, paguris vērpt savas pagāniskās tautas iznicināšanu XIII gadsimta krusta karos? Vai varbūt dzejniece tur atzīstas, cik sāpīga bijusi vilšanās jaunības ilūzijās?" portretā www.literature.lv raksta dzejniece Amanda Aizpuriete. "Es pieredzēju Vizmas lūzumu," KDi uzrunāts Ojāra Vācieša dārzā, atceras dzejnieks Knuts Skujenieks, kurš sakās Vizmu Belševicu pazīstam vissenāk no visiem klātesošajiem grāmatas atklāšanā. "Viņas pirmais krājums Visu ziemu šogad pavasaris (1955) bija īsti padomisks. Viņa bija uztaisījusi arī scenāriju un piedalījās uzņemšanā ļoti padomiskā antireliģiozā filmā Pieviltie (1961, režisori Ada Neretniece, Māris Rudzītis – red.). Es biju pirmais, kurš dzirdēja slavenās rindas: "Piedod, mana dzimtene, ja vari,/Tavā vārdā ciests un melots daudz." Es vēl atceros, kā viņa man to lasīja institūta koridorā svaigi uzrakstītu."
Vēlāk, kā izpirkdama parādu, Vizma Belševica rakstīja savai zemei un tautai veltītus mīlas vārdus, kas atmodas laikā kļuva par stipriem buramvārdiem un uzdzen tirpas joprojām: "Kamēr svēteļi pār Svēti baltos spārnos slīd, /Kamēr baltu spārnu blāzmas zilās straumēs krīt, /Kamēr zilām straumēm Zemgalē plūst pali, /Esi mierīgs. Tici. Zini – /tava zeme paliks. Tavas saknes tavā zemē. Tavas pēdas tēva sētā, / Kamēr tēva sētas jumti/balo spārnu ēnā svētā"(1967). 1972. gadā Vizmas Belševicas dzīvoklī tika sarīkota 16 stundu ilga kratīšana. Konfiscēja gatavos darbus, dienasgrāmatas, piezīmes. Meklēja ukraiņu disidenta Ivana Dzjubas manifesta Internacionālisms vai rusifikācija? manuskriptu. "Kratīšanu vadīja Ukrainas drošības komitejas kapteinis. Viņam asistēja liels pulks Latvijas drošības komitejas pārstāvju (..). Mani publicēt solīja pēc Dzjubas procesa, bet tiesā (Kijevā) es neliecināju tā, kā cilvēkam jāliecina, lai viņš taptu atkal publicēts. Man jautāja, kā es vērtēju Dzjubas darbu. Protams, ja es gribēju turpmāk labi dzīvot, man vajadzēja izgāzt sašutumu pār Dzjubu un viņa grāmatu. Bet es sacīju ko citu – ja rakstniekam ir redzams, ka viņa tauta, viņa valoda ir apdraudēta, tad viņam par to ir jāraksta. Tas ir viņa pienākums, lai kas viņam par to nedraudētu. Nu, protams, pēc tādas uzstāšanās par manu publicēšanos vai grāmatu vairs atkal nebija ne runa," 1989. gadā intervijā Rolfam Ekmanim stāstīja Vizma Belševica.
70. gadu sākumā Vizmai Belševicai liedza publicēties, nedrīkstēja pieminēt viņas vārdu. Labprātīgā klusumā viņa devās pēc sava dēla dzejnieka Klāva Elsberga mīklainās bojāejas 1987. gadā, pārliecināta, ka tā ir politiska slepkavība.
Zvanām Ojāram! Braucam!
"Mēs arī strīdējāmies. Beigās sapratu, ka ar viņu labāk nestrīdēties, pat ja viņa runā aplami. Viņa bija ārkārtīgi kategoriska un vienmēr palika pie sava. Iekrist lielā bezgalīgā strīdā negribējās," atceras Knuts Skujenieks. Abi ar sievu Intu Skujenieci "cītīgi piedalījušies" rakstnieces rīkotajās Belševicas ceturtdienās. "Knuts no lēģera visu laiku rakstīja. Viņam bija atļauts vienu vēstuli mēnesī. Tajā bija saliktas četras piecas. Es kā pastnieks staigāju pa Rīgu – Vizmai, Auziņam, Ojāram," stāsta Inta Skujeniece. "Mums sarakste ar Vizmu bija ļoti intensīva. Man bija arī vairāki viņai veltīti dzejoļi, kad viņai uzlika veto," piebilst Knuts Skujenieks. Par ko bija jūsu strīdi? "Šobrīd jau grūti pateikt, bet vairāk par to, kas attiecas uz kolēģu vērtējumu, mazāk uz Vizmu pašu, jo tas bija tas līmenis, kuram gribēdams nepiesiesies."
Neraugoties uz it kā nepieejamo tēlu un tik nopietno dziļurbīgo acu skatienu, Vizma Belševica ar savējiem bijusi azarta pilna un spējusi patiesi aizrauties dažādās dzīves ēverģēlībās. Par viņas neapšaubāmo humora izjūtu liecina arī stāsts Dullās Paulīnes dēļ, kas 1979. gadā Vijas Beinertes uzņemtās filmas veidolā un aktrišu Lilitas Bērziņas un Lidijas Freimanes elegantajā saspēlē smīdina joprojām. Bieži tieši Belševica bijusi tā, kas spontāni ierosinājusi kopā ar draugiem kaut ko pasākt.
Inta Skujeniece atceras kādu reizi, kad Vizma iesaukusies: "Zvanām Ojāram!", visi salēkuši taksī, "pa ceļam gan jau kaut ko paņēmām", un devušies uz Jūrmalu, kur pa nakts melnumu gājuši gar jūras krastu Rīgas virzienā un ar pirmo vilcienu no Dzintariem braukuši uz mājām. Cita pastaiga atkal novedusi uz kāda jumta, kur pagrauzuši arī iepriekšējās kompānijas atstāto maizi. "Mēs mācējām svinēt. Citreiz ar vienu skābulīti vesela kompānija nosēdēja līdz rītam. Dziedājām visu nakti," palicis Intas Skujenieces atmiņās. Vienu gan Skujenieku pāris piebilst – Vizma Belševica ļoti šķirojusi, kuru pielaist sev klāt un kuru – ne. Tas izskaidro atšķirīgos priekšstatus par rakstnieces cilvēcisko dabu.
Elpa aizcirtās no tā vārda
Raksta beigās lai skan pašas Vizmas Belševicas balss. Šie citāti bija lasāmi ekspresizstādē, kas līdz 3. jūnijam bija skatāma Ojāra Vācieša muzejā.
"Manai "botanizēšanai" (ne tikai Madarās, bet Madarās īpaši) ir blakusmērķis: iezīmēt tādu sīku mārsilu par personību, kaķpēdiņu par personību, kas prasa tikpat cieņas un uzmanības kā cilvēks. Pat vairāk. Jo augs bez mums var dzīvot, bet mēs bez viņa nevaram. Viņi ir mūsu elpa, ko mēs žņaudzam ciet, un paši slāpstam nost un brīnāmies," – intervijā Osvaldam Kravalim 1982. gadā.
"Esmu gan dzimusi un skolā gājusi Rīgā, bet visu citu laiku es esmu augusi pie tēvamāsas Annas Ugāles mežos. Pilsētā nekad neesmu jutusies labi un nekad neesmu apzinājusies sevi kā pilsētnieci, lai gan tepat vien mītu," – intervijā Dzintrai Krašauskai 1987. gadā.
"Tulkošana ir donora darbs un nopumpē asiņu vairāk, nekā organisms var nekaitīgi zaudēt. Nebūtu ģimenes, sēdētu pie maizes un ūdens un netulkotu nevienu rindu, vis to ģeniālāko arī ne," intervijā Osvaldam Kravalim 1982. gadā saka Vizma Belševica, kura latviešu valodai "donorējusi" Hemingveja, Cvetajevas, Šekspīra, Tvena, Kiplinga darbus un vēl, un vēl, un, protams, kā pazīstamākos – Milna Vinniju Pūku un viņa draugus, Džeroma K. Džeroma Trīs vīrus laivā un Muntes Stāstu par Sanmikelu.
"Es varu aizmirst, kā sauca kādu vīrieti, kuram esmu veltījusi graujošu mīlestības dzejoli, bet nemūžam neaizmirsīšu, kā viena sieva autobusā, gabaliņu aiz Jaunpiebalgas, teica: "Lietus šodien pārdebešiem vien, pārdebešiem vien…" Vai – dūdieviņš! Dažreiz es uz labu laimi izvelku kādu Mīlenbaha burtnīcu un uz labu laimi šķiru vaļā. Tā es uzšķīru "dūdieviņu". Sirds apstājās, elpa aizcirtās no tā vārda. Un atkal – es nevis pārspīlēju, bet nevaru izteikt to satricinājumu, ko es izjutu. Putns – dievs dūdinieks. (..) Tā bija iemīlēšanās vārdā līdz neatmaņai un ekstāzei," intervijā Osvaldam Kravalim 1982. gadā atklāj Vizma Belševica.
Bet
lustīgais nerris uz tirgus plača
saruna