Tiktāl viss ir pareizi. Pat ļoti pareizi. Augstāko valsts amatpersonu atkāpes no stingrās pareizās līnijas publiskajā saziņā pēdējo mēnešu laikā ir vairākkārt novedušas pie Latvijas Bankas valūtas rezervju samazināšanās (lai nodrošinātu lata vērtību). Tāpēc, neapšaubot šo ģenerālo līniju, apsvērsim vien dažas alternatīvas.
700 miljonu latu samazinājums 2009.gada budžeta izdevumos nav sasniedzams bez demokrātiskās Latvijas vēsturē nepieredzētas visaptverošas politiskas un administratīvas disciplīnas. Ministri, kuri piedalās piketos vai piedāvā fiskālas atlaides "savējiem", tiek atlaisti. Valsts sekretāri un aģentūru direktori, kuri nespēj nodrošināt budžeta disciplīnu, tiek sodīti. Finanšu un aizsardzības ministru funkcijas tiek apvienotas (pārnestā nozīmē). Cilvēki, kuri protestē ielās, tiek intensīvi pilsoniski izglītoti. Vaimanologi tiek atmaskoti.
Faktiski mēs runājam par demokrātisku "15.maija apvērsumu". Tikai Ulmaņa, Baloža un aizsargu vietā mums ir šodien Dombrovskis, Repše un IMF/EU konsultanti. Bet Saeimas atlaišanu aizstāj Valda Zatlera "karstā elpa pakausī". Pagaidām.
Tomēr, pat ja izcila darba, politiska saprāta un pašsaglabāšanās instinktu kopdarbības rezultātā valdība spēs vienoties par "Plānu A" (funkciju optimizācija un budžeta samazinājumi), pat ja Saeima pirms Jāņiem to apstiprinās, tomēr var gadīties, ka budžeta deficīta skaitlis tomēr faktiski nesasniegs ar aizdevējiem saskaņotos piecus procentus IKP.
Iespējams, ka, pasaules ekonomiskajai krīzei padziļinoties, stingrie nodomi šo deficītu sasniegt un noturēt 2009. un 2010.gadā (tas ir, veikt tālāku izdevumu samazinājumu arī nākošajā gadā) nepiepildās. Iespējams, ka arī Latvijas banku stabilizācijai ir nepieciešams vēl vairāk līdzekļu. Iespējams, ka nozaru ministri "nogurst" vai viņiem neiztur nervi. Iespējams, ka savu artavu sociālā budžeta deficīta palielināšanā dod Satversmes tiesa. Iespējams, ka...
Tā būs situācija, kurā vienošanās ar IMF un EK acīmredzami neizpildīsies un būs nepieciešama jauna vienošanās ar jauniem noteikumiem. Vienošanās, par kuru šajā valdībā nevienam tā īsti negribas skaļi domāt. Mums nav plāna "B", jo "B" nozīmē "bankrots" (Dombrovska intervija Db). Varbūt tādēļ, ka ir sajūta, ka par šiem jaunajiem noteikumiem ar starptautiskajiem sabiedrotajiem būs jāvienojas jau pēc Saeimas pirmstermiņa vēlēšanām.
Tikmēr par risinājumiem Eiropas vienotības un stabilitātes saglabāšanai mums ir jādomā. Visu Eiropas Savienības valstu drīza apvienošanās eirozonā ir ne tikai ekonomisks, bet arī vitāls Eiropas drošības jautājums. Tāpat kā NATO, tā nav panaceja pret visām nedienām, tā nav pat dzelžaina garantija, drīzāk iespēja un savstarpējs solījums.
Skaidrs, politiski un juridiski saistošs, katrai Baltijas un Viduseiropas valstij individuāls plāns, laika grafiks, pievienošanās datums un valūtas pārejas kurss eiro ieviešanai būtu viens no labākajiem risinājumiem patreizējai ārkārtīgi riskantajai nenoteiktībai. Tas, protams, prasītu atteikšanos no Māstrihtas kritēriju un to interpretācijas ortodoksālās versijas. Tas prasītu Eiropas lielvaru politisku gribu un nodokļu maksātāju izpratni. Tas parasītu tālāku suverenitātes deleģēšanu. Bet salīdzinājumā ar Eiropas projekta sabrukumu tā būtu mazākā nelaime. Drīzāk, otrādi - īstenota vēsturiska iespēja.
P.S. Skat. arī Financial Times komentētāja un ekonomiskās analīzes dienesta Eurointelligence dibinātāja Wolfgang Munchau brīfingu "Eirozonas sabrukums. Astoņi scenāriji, kā var notikt neiedomājamais" (03.04.2009).
-------------------------------
Interešu atruna: Pēteris Vinķelis ir Eiropas Parlamenta deputāta kandidāts no Pilsoniskās Savienības, kuras priekšvēlēšanu programmā iekļauta "Latvijas paātrināta uzņemšana eirozonā".