Baltijas Jaunā mākslinieka balvas (Baltic Young Artist Award) ieguvēja Katrīna Čemme tiks rekomendēta dalībai pasaulē lielākajai atvērtās pieteikšanās (open-call) balvai Future Generation Art Prize. Tās žūrijas pārstāvis Kijevas Pinčuka Mākslas centra mākslinieciskais direktors Bjerns Geldhofs šajās dienās viesojās Rīgā, viņš uzstājās ar priekšlasījumu Balva – tas ir tikai sākums un piedalījās diskusijā par Baltijas jaunās mākslas perspektīvām.
Vai jūs varētu pastāstīt par balvas Future Generation Art Prize rašanās sākumu un popularitātes noslēpumu?
Nākamajā gadā mēs izsludināsim jau piekto Future Generation Art Prize, līdz ar to drīzumā atzīmēsim desmit gadu jubileju. Tās idejas autors ir ukraiņu uzņēmējs un filantrops Viktors Pinčuks (balva tika iedibināta 2009. gadā – I. A.). Es domāju, ka tas bija spožs brīdis, jo līdz tam šajā digitālajā laikmetā nevienam nebija ienācis prātā, ka mums ir nepieciešama pilnīgi demokrātiska balva, uz kuru var pretendēt ikviens mākslinieks vecumā līdz 35 gadiem, piesakoties tai tiešsaistē. Neatkarīgi no tā, kas tu esi, ko tu dari, no kurienes tu nāc, tu vari piedalīties, turklāt par to nav jāmaksā.
Ar šo balvu saistās daudzu ievērojamu cilvēku vārdi.
Mēs sapratām, ka mums ir vajadzīga īpaša valde, kas šo balvu atbalstītu. Tie bija cilvēki, kas ir sasnieguši visu. Viņu vidū bija Ņujorkas Modernās mākslas muzeja direktors Glenns Lorijs, Gugenheima muzeja direktors Ričards Ārmstrongs un Žorža Pompidū centra direktors Alfreds Pakmāns, vieni no ievērojamākiem mākslas kolekcionāriem – uzņēmēji Eli Brods un Dakis Joannu, mūziķis Eltons Džons un dizainere Mjuča Prada, kā arī mākslinieki padomdevēji Demjens Hērsts, Džefs Kūnss, Andreass Gurskis un Takasi Murakami. Mums ir tikpat iespaidīga žūrija, kura izvērtē Future Generation Art Prize divdesmit finālistus – tie tiek izvēlēti no ievērojama skaita pieteikumu.
Jau pirmajā gadā tika saņemts vairāk nekā 6000 pieteikumu no māksliniekiem, kuri pārstāvēja 125 valstis.
Tā ir patiesi globāla balva, kura sniedz ieskatu tajā, kas notiek mūsdienu mākslas ainā. Šajos gados mums ir izveidojies ievērojams partneru tīkls, kas atbalsta Future Generation Art Prize lokālajā līmenī. To pārstāvji atgādina vietējiem māksliniekiem par iespēju pieteikties balvai, iesaka labākos kandidātus. Darbojas arī vēstnieku tīkls, kuru rekomendētie mākslinieki nonāk līdz atlases komisijai, izlaižot pirmo kārtu (par šādiem vēstniekiem Baltijā ir kļuvuši arī Baltic Young Artist Award rīkotāji – I. A.). Mums ir neticams skaits cilvēku, kuri māksliniekiem saka: "Te ir balva. Jums ir jāpiesakās! Jūs iegūsiet 100 000 dolāru, ja uzvarēsiet."
Kādu ietekmi tas atstāj uz vietējo mākslas scēnu?
Mēs veidojam divdesmit finālistu izstādi, producējam jaunus darbus. Darot šo lietu Ukrainā, mēs "barojam" vietējo mākslas ainu, jo jaunās paaudzes mākslinieki no visas pasaules brauc uz šejieni, turklāt balvas īsajā sarakstā vienmēr tiek iekļauts kāds ukraiņu jaunais mākslinieks – Pinčuka Mākslas centra balvas ieguvējs. Tas viņam ļauj sevi novērtēt salīdzinājumā ar pārējiem un dod neticamu enerģiju tālākai attīstībai.
Vissvarīgākais solis bija tas, ka mēs nolēmām Future Generation Art Prize vest uz Venēcijas mākslas biennāli, kur eksponējam visu divdesmit finālistu darbus, kas atstāj tiešu ietekmi uz šo mākslinieku karjeru.
Kā jūs pats nonācāt Kijevā?
Mani uzaicināja Kijevas Pinčuka Mākslas centra galvenais direktors Ekharts Šneiders, kurš pirms tam vairākus gadus bija vadījis Kunsthaus Bregenz Austrijā. Tajā laikā es veidoju žurnālu, strādāju par neatkarīgo kuratoru un sadarbojos ar mākslinieku Janu Fabru. Ekharts Šneiders man piedāvāja atbraukt un iepazīties ar situāciju Ukrainā. Tur es satiku Viktoru Pinčuku, kurš bija entuziasma pilns un zināja, ko vēlas paveikt savā Mākslas centrā. Man radās sajūta, ka man ir jākļūst par šī stāsta sastāvdaļu. Esmu tur pavadījis gandrīz deviņus gadus.
Kāds ir šis stāsts?
Kijevas Pinčuka Mākslas centrs ir kļuvis par ļoti būtisku elementu pilsoniskās sabiedrības attīstībā. Tā ir divu tūkstošu kvadrātmetru platība brīvībai, tajā var tikt izteiktas ļoti kritiskas domas par Ukrainas sabiedrību mākslinieciskajā ziņā. Mūsu publika ir jauna. Katru dienu Pinčuka Mākslas centru apmeklē 1400–1800 cilvēku, no kuriem astoņdesmit procentu ir jaunāki par trīsdesmit gadiem. Mūsu darbs ir mēģināt veicināt sarunu ar šiem cilvēkiem, jo tieši tas ir jādara muzejam. Tam nav jābūt kaut kam, uz kurieni tu atnāc skatīties, tam ir jābūt kaut kam, uz kurieni tu atnāc sarunāties.
Jūs esat arī laikmetīgās mākslas telpas Yarat (Baku Azerbaidžānā) stratēģiskais un mākslinieciskais direktors.
Tas bija laiks, kad Ukrainā mēs nolēmām samazināt apgriezienus politiskās situācijas dēļ. Es saņēmu piedāvājumu no organizācijas Yarat, kuras līdere ir Azerbaidžānas māksliniece Aida Mahmudova. Viņa bija nodrošinājusi finansējumu un ēku, kuru ar skaidru vīziju un enerģiju padarīt par rezonējošu vietu ne tikai Azerbaidžānā, bet arī plašākā teritorijā. Tas šķita saistoši, jo deva man nepieciešamo garīgo telpu, lai pārdomātu, ko mēs darīsim tālāk Pinčuka Mākslas centrā, kā arī iespēju būvēt mākslas scēnu vai, precīzāk izsakoties, struktūru nākotnes mākslas scēnai pilnīgi citā kontekstā. Es vienmēr izbaudu strādāšanu šādos svaigos apstākļos, jo tu vari just un redzēt sava darba ietekmi ne tikai uz mākslas ainu, bet arī uz visu sabiedrību kopumā.
Kādi ir Yarat sasniegumi apmeklētāju skaita izteiksmē?
Kad mēs sākām, mums bija ierobežots apmeklētāju skaits. Pašlaik mums ir 6000 apmeklētāju mēnesī. Gadā – aptuveni 70 000, to var pielīdzināt vidēja izmēra muzejam Eiropā. No vienas puses, esmu ļoti neapmierināts ar to, ka mums ir tik maz cilvēku. No otras puses, pēc divu gadu darbības tas ir labs rezultāts.
Kas ir nākamā vieta, kuru dosieties apgūt?
Es domāju, ka man vēl ir pietiekami daudz darba abās šajās vietās. Kamēr redzēšu iemeslu palikt un būt noderīgam, tikmēr tas ir aizraujoši un nav vajadzības kaut ko mainīt.