Gada beigās uzskaitām panākumus un sasniegumus – vai pienāktos tādus atrast arī vizuālās mākslas nozarē? Saka – visas nelaimes rodas no salīdzināšanas, un gan jau citām nozarēm šajās lappusēs ir ar ko palepoties. Tāpēc pie salīdzināšanas jāķeras gribot negribot – vai vienkārši labu izstādi uzskatām par sasniegumu? Priecājamies, ka tādas reti, bet notiek? Vai katra latviešu mākslas parādīšanās ārzemēs ir "starptautisks panākums"? Vai mākslas noturēšanās apritē pēc pandēmijas krīzes un šausmīgajā kara kontekstā ir sasniegums vai, atklāti runājot, stagnācija un lejupslīde? Vai turēšanās uz vietas, kad laiks skrien garām, nav tā pati kāpšanās atpakaļ? Ārpus salīdzināšanas plašākā ainā to nevar pateikt. Konteksti nav labvēlīgi. Latvija plānveidīgi piedalījās Venēcijas biennālē ar mākslinieču duetu Skuja Braden. Izpelnījās salīdzinoši lielu preses atsaucību. Tas ir mākslinieču un kuratoru panākums, bez šaubām.
Latvijā Skuja Braden jaunrade ne tikai ilgstoši saskārusies ar noklusēšanu, bet arī piedzīvojusi pretdarbību un saņēmusi jauktas atsauksmes, kas liecina, ka sabiedrībā ar izpratni par mākslas procesiem ir vēl sliktāk nekā tumšajos 90. gados. Par to liecina arī plašpatēriņa mediju šķebīgā ņemšanās ap "gadījumu Daugavpilī" gada beigās. Īsts negods! Mākslas muzejā Kumu Tallinā ir skatāma Māra un Irinas Vītolu kolekcijas izstāde. Apsveicam rīkotājus! Fonā – tik daudz zaudētu ilūziju par privātā kapitāla izšķirošo lomu mākslas atbalstā. Mākslas centrs Zuzeum piedzīvojis ne tikai vadības krīzi, bet arī vairākkārtējas izpārdošanas, radot pārprodukciju un pazeminot cenu līmeni jau tā nīkulīgajā mākslas tirgū. Nupat jau vecmeistara glezna ir nopērkama par klubkrēsla cenu, savukārt mūsdienu mākslinieka darbs – par taburetes cenu. Savu pienesumu šajā procesā dod savairojušies bilžu tirdziņi.
Pie īslaicīgiem mākslinieku ieguvumiem jāpieskaita ilgtermiņa zaudējumu perspektīva, visu citu preču cenām turpinot kāpt. Laikmetīgās mākslas muzeja gatavais projekts, šķiet, jau iegūlis tik tālā atvilktnē, ka neērti par to pat runāt. Lai gan būtu ko – arhitekta Deivida Adžeja vārds atrodams jaunākajā pasaules 100 ietekmīgāko mākslas personību topā, bet mums no tā – vēl viena nopūdelēta iespēja. Vai kādam joprojām liekas, ka tai līdzīga parādīsies atkārtoti – vēlāk un turklāt lētāk? Iespējams, kaut kādos valsts budžeta skaitļos atbalsts mākslai saglabājas nemainīgs vai pat pieaug. Praksē tomēr mākslinieku un auditorijas iespējas satikties samazinās – sākam izjust arī izstāžu zāles Arsenāls iestrēgušo tukšumu. Lai gan kultūras mantojums tiek rādīts publikai visai kupli un gada hits – izstāde Purvītis Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā – pierādīja, ka ir ļoti pieprasīts. Sarukumu toties piedzīvo jaunās mākslas scēna. Šajā kontekstā vai, pareizāk, tā trūkumā starptautiski pazīstamās latviešu mākslinieces Daigas Grantiņas izstāde Rīgas biržā noritēja visai klusi. Regulārajās starptautiskajās izstādēs, ko rīko nostabilizējušās institūcijas, vietējo mākslinieku pārstāvniecībai ir tendence samazināties, dominējot vidējās paaudzes vārdiem. Zināms apjukums ir arī tematikā – globālajos klimata un dekolonizācijas naratīvos noskaidrot mūsu reģiona lomu nav viegli, un, ja arī izdotos, neceriet ar to kādu iežēlināt!
Kad trūkst iemeslu pašapziņai, noderēs pat salmiņš – varam sevi iedvesmot ar domu, ka ir radušās daudzas jaunas iniciatīvas, jo īpaši reģionos. Rīgas galeriju dzīvei slīgstot apātijā, māksla parādījusies visur kur – Dundagā, Padurē, par tradicionālajiem Drustiem vai Madonu pat nerunājot. Liepājā, Cēsīs, Daugavpilī, pat lauku šķūņos un namiņos – vasarā visur kaut kas notiek, spēj tik sekot ziņu plūsmai! Taisnības labad jāatzīmē, ka decentralizācija nevar aizstāt spēcīgu centru, savukārt galvaspilsēta sen vairs netur līdzi globālajā skrējienā: Eiropā tiek atvērti arvien jauni mākslas muzeji un izstāžu telpas gan valstu un pilsētu, gan privātām kolekcijām. Tas nebūtu iespējams bez sabiedrības atbalsta, apziņas par mūsdienīgas, atvērtas kultūrtelpas nepieciešamību. Vai Latvijā tāda pastāv – atļausiet šaubīties, un politiskās prognozes nav diez cik cerīgas. Skaidrs, ka Dziesmu svētku estrāde uz ilgiem gadiem paliks lielākais un, iespējams, pēdējais pirmskrīzes ieguldījums kultūras infrastruktūrā, kas tiks darbināts maksimāli grandoši populistiskos nolūkos, lai notušētu atpalicību noteiktās profesionālās mākslas jomās. Vizuālā māksla ir gadījusies starp tām.