Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus

Baltā nakts Āgenskalna tirgū

Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs (LLMC) sadarbībā ar Pārdaugavas radošo centru 7. septembrī mūsdienu kultūras forumā Baltā nakts 2019 apmeklētājiem piedāvās plašu performanču programmu.

LLMC programma Ārpuszemes atskatīsies gan uz festivāla SurvivalKit 10.1 Outlands tēmām, gan pievērsīsies nākotnes redzējumiem, kas gada nogalē tiks aktualizēti LLMC izstādē Nenorunātās tikšanās. Savukārt Pārdaugavas radošā centra (fonds INITIUM) programma Baltais tirgus vēstīs par atbildību, ko nesam ar savas izvēles un vārda spēku, – kāds svars ir individuālam viedoklim, kā cilvēks ietekmē sabiedrību un cik stiprai jābūt kopienai, lai panāktu izmaiņas procesos?

No plkst. 20 līdz 23 būs iespēja iejusties laikmetīgās skatuves mākslinieku Krišjāņa Santa un Ievas Gaurilčikaites kustību izrādē Labrys. Izrāde ir mēģinājums caur kustību radīt mitoloģisku arhitektūras veidojumu – labirintu un izaicināt savas fizisko spēju robežas, konfrontējot ķermeni ar prāta radītu konceptu. Labrys veidotāju tandēms, kura radošā prakse raksturojama kā laikmetīgās dejas un scenogrāfijas hibrīdforma, skatītājam piedāvā jaunu pieredzi, kā izjust un domāt par telpu, kustību, citiem apmeklētājiem un pašiem sevi. Mākslinieki pēta izpildītāju, skatītāju un telpas attiecības, un to, kur šīs robežas sāk zust.

"Ir svarīgi būt kopā ar cilvēkiem un ir svarīgi pieredzēt mākslu. Savukārt Baltās naktis padara mākslu pieejamāku. Tā ir trešā telpa, kur satikties no vienas puses apmeklētājiem, no otras – māksliniekiem, vai kādas citas interesantas pieredzes radītājam. Tā kā vēl ne reizi Baltajā naktī neesmu piedalījies, es ar lielu interesi raugos, kas nu būs un kā mums ies. Mums kā izpildītājiem tas noteikti būs interesants izaicinājums," portālam Diena.lv stāsta mākslinieks Krišjānis Sants.

Krišjānis Sants ir studējis horeogrāfiju Latvijas Kultūras akadēmijā (2011) un Beļģijas skolā P.A.R.T.S. (2014). Ieva Gaurilčikaite savu profesionālo izglītību dejā ir guvusi Skotijā SSCD (2015) un Izraēlā (2016). Kopš 2016. gada abi mākslinieki dzīvo Latvijā un aktīvi rada jaunus kopdarbus: Celies augšā, nāc man līdzi (2017), Gotca (2017), Uzdzist (2018). 2018. gadā abi pabeidza scenogrāfijas nodaļas maģistra studijas Latvijas Mākslas akadēmijā. Kā izpildītāji Sants un Gaurilčikaite sadarbojas ar Belģijas kompāniju Fieldworks – horeogrāfiem Heini Avdalu un Jukiko Šinozaki (Heine Avdal & Yukiko Shinozaki).

Abus interesē telpas un kustības komunikācija ar skatītāju. Katru reizi tās pētījumi manifestējas neparastu mediju un formu izmantojumā. Ik jauna darba kontekstā tiek pārdefinētas attiecības un robežas starp apmeklētāju, izpildītāju, vidi un citu apmeklētāju. Darbā Labrys telpa un kustība vienlaikus top un gaist, tā radot scenogrāfisku paradoksu.

"Labrys ir ģeometriska pieredze. Tā ir vienlaikus kustība, vienlaikus skaņdarbs. Mums bija svarīgi radīt situāciju, kurā mākslu varētu pieredzēt no tās iekšpuses. It kā atrastos skaņdarba iekšpusē, it kā atrastos iekšā kustību darbā – tādā kā gaistošā mandalā. Iekšā, bet joprojām drošībā ar savu sēdvietu. It kā skatītājs, vērojot divu izpildītāju saskaņotos pūliņus, būtu iegremdējies ūdenī, bet paliktu sauss. Tā ir tā komunikācijas sajūta, kuru mēs cenšamies radīt izrādē Labrys," performances ideju skaidro Krišjānis Sants.

"Gan ar Labrys, gan ar citiem mūsu darbiem, mēs vienmēr vēlamies radīt un nodot kādu unikālu pieredzi, kuras dēļ apmeklētājam būtu iemesls un interese nākt uz mūsu darbiem un pēc kuras var doties mājās bagātāks. Tā pieredze bieži vien ir abstrakta, tā ir noskaņa un sajūta, ko cilvēks paņem līdzi. Šajā gadījumā tuvā attālumā pieredzēt un vērot varēs divus cilvēkus, kuri kopā tiek cauri pašu uzliktam pārbaudījumam – iztēlotam labirintam, kuram nav nedz sienu, nedz griestu, bet ir iedomāti koridori un skatītāju veidoti pagriezienu punkti. Izpildītāji tam cauri var iziet tikai vienā sev zināmā veidā. Ja tas neizdodas, tad šī performance teorētiski var ilgt mūžīgi. Līdz šim gan tā nav noticis," viņš turpina.

Krišjānis skaidro, ka skatītāji paši veidos labirinta pagrieziena punktus. Telpa sastāvēs no piecdesmit taburetēm, kas ir novietotas pusotra metra attālumā cita no citas, katra no šīm taburetēm ir sēdvieta skatītājam un kalpo kā atskaites punkts iedomātajam labirintam. Tādā veidā performanci varēs pieredzēt no iekšpuses – klausoties vai vērojot kustību, kas notiek apkārt. Skatītāja iesaiste būs balstīta uz paša interesi un iedrošinot performanču programmas apmeklētājus iesaistīties. Krišjānis saka: "Iesaiste drīzāk nozīmē to, ka uztveres punkts ir daudz tuvāk, kā arī to, ka dažkārt jāuztver to, kas notiek aiz muguras. Gan šajā, gan citos mūsu darbos mēs apvienotā telpā cenšamies atrast satikšanās punktu starp skatītājiem un izpildītājiem, kurā skatītājs vienlaikus justos gana drošs un gana iesaistīts. Neviens nevilks, necels kājās un neliks visu priekšā performēt. Skatītājs pēc paša izvēles varēs skatīties no malas vai apsēsties un vērot no iekšpuses."

"Mums šķiet mazliet muļķīgi ne teātra situācijā jeb telpā, kas ir ārpus teātra mājas, ar lielām pūlēm un liekiem ieguldījumiem mēģināt atdarināt teātra iekārtojumu, kurā ir konkrēti dramaturģiski un telpiski noteikumi – skatītājam ir sava zona, spēlei sava, skatītājs ir tumsā un sēž cieši viens otram blakus, spēle ir gaismā un ir vieta darbībai," atklāj mākslinieks. "Šoreiz mēs esam Āgenskalna tirgū un tas nav teātris. Līdz ar to mēs arī necentīsimies to atdarināt. Tirgus ir tā vieta, kur visi samaisās kopā. Savā ziņā arī tirgus ir labirints, kur jāatrod ceļš starp savām izvēlēm vai sava vieta. Šoreiz mēs darbu trīs stundu garumā spēlējam vairākkārt instalācijas formā. Tas nozīmē, ka darbs nav obligāti kā izrādē jāskatās no sākuma līdz beigām. Apmeklētājs līdztekus uztveres punktam pats var izvēlēties arī tā ilgumu. Ja kāds vēlās, var sēdēt vienā vietā un klausīties ar aizvērtām acīm divas stundas vai katras divas minūtes mainīt savu vietu. Ne katrs uzvalks ir šūts katra cilvēka gaumei. Ne katrs to vēlas valkāt visu dienu," turpina Krišjānis.

Tāpat performanču programmas Ārpuszemes ietvaros no plkst. 18 līdz 20 notiks arī LLMC rīkota meistardarbnīca bērniem un ģimenēm kopā ar mākslinieci Sabīni Vekmani un Ati Jākobsonu (sadarbībā ar grafikas darbnīcu Luste). Meistardarbnīcās bērni, pusaudži un viņu vecāki varēs iepazīt grafikas tehniku un radīt Ārpuszemju maskas sietspiedes tehnikā.

No plkst. 21 līdz 22 analogo mediju māksliniece Ieva Balode kopā ar mūziķu apvienību Bērnu rīts veidos audio-vizuālu performanci, kurā eksperimentāla, analoga skaņa un dažādi neparasti mūzikas instrumenti mijiedarbosies ar mākslinieces radītu analogu kino projekciju. Tajā apvienoti gan viņas pašas uzņemti kadri, gan arhīvos atrasti materiāli, sākot ar leģendāro epizodi par cilvēka pirmajiem soļiem uz Mēness un beidzot ar paštaisītām abstraktām 16 mm filmu cilpām, ar kurām tiks manipulēts, izmantojot projektora staru un dažādus optiskus objektus. Priekšnesums tiks veltīts kādai mistiskai celtnei Kalifornijā –Integratronam, ģeomagnētiskam krustpunktam, kurā satiekas maģija, māksla un zinātne. Tā ir celtne Landersā, Kalifornijā, 32 kilometrus uz ziemeļiem no Joshua Tree nacionālā parka, kur 1957. gadā ufologs Džordžs Van Tassels uzbūvēja eksperimentālu observatoriju un meditācijas centru, kas kalpojis saziņai ar Venēras iedzīvotājiem.

Mākslinieka Viktora Timofejeva video darbs Continuum, kas tapis, balstoties mākslinieka interesē par digitālo pasauli un utopiskas realitātes radīšanu, būs vērojams no plkst. 21 līdz 2. Filmā darbojas kukaiņveidīgi radījumi, kas dzīvo uz zemes, un droni, kas lidinās apkārt. Video uzņemšanai par pamatu kalpojis Unity spēļu dzinējs, un, skatītāja uzmanībai virzoties pa tuksnesīgo ainavu, visi tēli viens ar otru netieši mijiedarbojas, radot nejaušu scenāriju. Timofejeva konstruētajā sirreālajā vidē skatītājs kļūst par vērotāju, bet tikpat labi pats ir pakļauts vērojumam, jautājot, kas ir realitāte un kurš ir skatītājs.

Savukārt programmas Baltais tirgus ietvaros radītas divas laikmetīgās dejas performances – Vārda svars un Mēs balsojam ar saviem maciņiem. Performanču veidotāji piedāvās refleksijas par to, cik lielai jābūt kritiskajai masai, lai panāktu redzamas pārmaiņas sabiedrībā un cik daudz spēj (vai nespēj?) mainīt viens indivīds. Jautājumus par individuālo un kolektīvo atbildību uzdos arī 3D stereo vizualizācijas instalācijā Paralēlā pilsēta, kurā apmeklētāji tiks aicināti iepazīties ar imagināriem pilsētvides objektiem un, kopīgi vienojoties balsojumā, lemt par pilsētvides attīstību kādā paralēlā dimensijā. Dejas performanču autori: fonds INITIUM, horeogrāfs Jānis Putniņš, režisors Dmitrijs Petrenko. 3D stereo instalāciju autori: fonds INITIUM, māksliniece Rute Marta Jansone un fotogrāfs/ stereogrāfs Artūrs Šlosbergs.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Starmešu acis tāluma tumsā

Grupas Autobuss debesīs dalībnieks Kārlis Auzāns uzsver, ka svarīgākais ir Imanta Kalniņa dziesmas, kuras mūziķiem ir tas gods izpildīt, nevis tas, kas un kā to dara. Līdzīgi kā klasiskajā mūzikā

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja