Ābeļzieds pret granītu

Kāpēc Tu atstāj mani vienu? Vārdi, kas nepārtraukti skan šajā telpā. Alkas pēc būšanas līdzās kādai neaizsniedzamai matērijai un izmisīga bēgšana no būšanas vienatnē. Ir bail būt vienam. Kāpēc Tu atstāj mani vienu vēlreiz? Asaras plūst pāri vaigiem neapturamās straumēs, seja kļūst sārta, un acis sāk sūrstēt, bet liekas, ka kļūst mazliet vieglāk. Brilles aizsvīdušas, noklātas ar izžuvušām asarām. Asaras var šķist smagas, kad tās vajā, bet no tām negribas slēpties. Asaras ir maigas, caurspīdīgas. Robeža starp smago, melno marmoru un trauslo stiklu veido saspēli, kas norāda uz patiesību. Lietas ir trauslas. Liekas, stikls, kas novietots marmorā, varētu turēties nekustīgs simtiem gadu, taču vienā elpas vilcienā tas var sašķīst gabalos. Tas viss var sabrukt vienā brīdī, un pāri paliktu stikla šķembas un gabaliņi – tā skan fragments no kuratora Tomasa Pārupa teksta mākslinieces Sarmītes Māliņas personālizstādei Asaras, kas līdz 23. janvārim skatāma galerijā Alma Tērbatas ielā 64.

Dzimusi Aknīstē, beigusi Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolu un Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļu. Izstādēs piedalās kopš 1986. gada, bez viņas Latvijas māksla būtu pārāk pareiza un iepriekšparedzama. Sarmīte Māliņa ir izteikta sava ceļa gājēja, tā šajā laikā ar katru minūti kļūst arvien retāka vērtība. "Sarmītē Māliņā reti veiksmīgi apvienojas sievišķīga pasaulizjūta un vienlaikus spēja nesadrumstalot lietas," precīzi mākslinieces esību Latvijas mākslā kopš XX gadsimta 80. gadiem raksturo mākslas zinātniece Daiga Rudzāte. Leģendāri ir viņas veidotie vāki žurnālam Avots, kopā ar fotogrāfu Kristapu Kalnu – Kultūras Dienas vāki.

Ar tevi var atrast maz interviju. Tava nepatika runāt ir vispārzināma.

Es vienkārši nesaprotu, ko teikt.

Visu, ko gribi pateikt, izsaki savā mākslas darbā, un vārdi ir lieki?

Jā.

Nav sajūtas, ka gribētos par to vēl parunāties?

Nē, nē. Nu jau ir sanākušas divas atbildes – jā un nē.

Izstādes nosaukums Asaras vedina domāt, ka izstāde ir ļoti personīga, un tāpēc kaut ko vaicāt ir dubultgrūti. Vai tas ir tik personīgi, kā izklausās?

Jā. Bet tas ir arī vispārcilvēcīgi. Par asarām cilvēki kautrējas runāt.

Laikam jau iemeslu, kāpēc cilvēki raud, nav nemaz tik daudz. Katram mainās tikai darbojošās personas.

Lielos vilcienos tā ir – bēdas ir universālas.

Vai tu apsvēri, ka asaras varētu būt arī citā krāsā?

Nē, tikai rozā.

Kāpēc?

Nezinu! Uztaisīju mazu akvarelīti. Dodas pēc mapes. Un tā tas palika.

Biju iedomājusies, ka Asaras liks justies smagāk. Uz mani tās iedarbojās kā kaut kas ļoti maigs, tāds dziedējošs balzams dvēseles rētām. Negribējās iet nemaz ārā no šīs telpas. Kā to uztver citi?

Neiznāca atklāšanā parunāties ar cilvēkiem, jo tas nav brīdis, kad tu kontaktējies ar cilvēkiem. Man šausmīgi nepatīk atklāšanas. Arī citu. Tu tik daudzus redzi, bet visiem tikai – čau, čau, čau, un nekādas jēgas.

Tā jau vienkārši ballīte, protams. Runājot par tavām Asarām, man radās pārliecība, ka tā ir izstāde vienam, tā darbs vislabāk atklājas un iedarbojas. Priecājos, ka neviens neienāca, kamēr es tur sabiju.

Man arī tāda sajūta, ka tas ir vienam skatītājam.

Kas tas ir par stiklu?

Rūdītais stikls, nemāku izskaidrot, ko tas nozīmē, bet to nevar sasist.

Tepat no Latvijas?

Jā. AM Studio (uzņēmums stikla apstrādes jomā – red.). Es pat esmu pārsteigta, cik viņi to veikli izdarīja. To lēja Anda Munkevica.

Kādā tavā senākā intervijā lasīju, ka tev esot sapnis par bezgalīgi lielu stikla materiālu un bērnībā tu esot sajūsminājusies par atrastajām Valmieras stikla lodītēm. Vai joprojām izjūti stiklu kā savu stihiju?

Kaislība varbūt mazinājās tad, ka mums bija iespēja braukt uz Murano stikla studiju Venēcijā. Man kaut kā nelikās, ka stiklu vajag izmantot tā.

Kā?

Tur bija daudz visādu krāsainu lējumu.

Dekoratīvi?

Jā, dekoratīvi. Bet viņiem ir arī līnija, kur viņi aicina pasaulslavenus māksliniekus, kas taisa nestandarta darbus. Mums ar Kristapu tur tapa viens darbs, kas bija izstādīts muzejā Rīgas birža (abu kopdarbs Neaizmirsti mani 2011. gadā pārstāvēja Latviju izstādē Glasstress Rīga – darbi no Berengo studijas – red.).

Jā, atceros. Kurpīte un rudzi zem kupoliem.

Jā, jā. Tur arī viens stikls bija rozā. Tā kā Venēcijā lampas. Rozā pret ūdeni.

Rozā ir dīvaina krāsa, tā var būt tik dažāda – gan tik skaista, ja tie, piemēram, ir flokši, vai tik plakana un salkana, ja sintētisks vienradzis par 2,99 eiro. Lai gan – viss jau no konteksta atkarīgs, arī tāds kādam var kļūt mīļš. Kā tu izjūti rozā?

Tā, kā to lieto. Visbriesmīgākais rozā ir bērnu rotaļlietās un meiteņu kleitiņās. Ernests Kļaviņš vienmēr smējās, kad es teicu – vajag rozā. Vienmēr man ir melnais un gribas blakus maigi rozā. Ernests vienkārši ienīst šo krāsu. Viņš vienmēr teica – rozā, atkal būs rozā?

Helēna Heinrihsone atceras savu pirmo iespaidu par tevi: "Sarmīte ir balta, gariem lokainiem matiem, rozā pirkstiem un mazliet rozīgu degungalu. Sarmītei ir oranžīgi mati un pašauras zaļganas acis. Acis ir vērīgas, pirksti – darbīgi" (Studija, 1999, Nr. 3).

Gari lokaini mati – man liekas, tāda teikuma tur nebija.

Vispār bija. Tieši domāju, vai tev kādreiz ir bijuši gari lokaini mati?

Nē.

Labi, paliksim pie rozā pirkstiem un degungala – tas man šķita ļoti precīzi par tevi.

Nuja. Kā jau rudiem cilvēkiem. Man atliek iziet ārā, kad uzreiz ir rozā deguns.

Un tad tas melnais izstādē. Proporcijas un materiāls izskatās kā kapu apmales, bet reizē arī uzacis vai skropstas.

Tas arī ir kapakmens materiāls – granīts.

Tu gribēji, lai būtu totāls kontrasts?

Nuja. Vēl akadēmijas laikos šausmīgi gribēju uztaisīt akvareli, kur būtu tāds dziļi melns, uz kura būtu uzkrituši ābeļziedi.

Kāpēc?

Tāpēc, ka nebija tās materiāla sajūtas. Bija noklāts melns, un rozā ziedi nedarbojās.

Es visu laiku domāju, ko man tās rozā asaras atgādina. Ābeļziedi, jā. Te tas ir īstenots, vai ne?

Jā. Tā ir.

Izstādes kurators Tomass Pārups ir uzrakstījis nelielu skaistu eseju. Tā arī ir kā instalācijas daļa. Tā ir viņa paša interpretācija, vai viņš "pārtulkoja" tevi?

Viņš pats to visu rakstīja. Viņam tieši pirms nedēļas bija nomirusi mamma. Tomass daudz ielika no tā. Tur parādās arī viņa asaras. Bet visā tajā traģiskumā ir arī Reiganu skaņdarbs, kas liek par visu pasmaidīt.

Aktiera Ģirta Krūmiņa vīrieša tēls fotogrāfijā atgādina Munka slaveno un daudz citēto gleznu Kliedziens. Jauši vai nejauši?

Tas atgādina Munka Kliedzienu, bet tas ir apzināti citēts. (Sarmīte Māliņa aiziet un atnes fotogrāfiju, kurā redzams Deivids Bovijs kliedzienā. Fotogrāfs – Gevins Evanss.)

Tādu Kliedzienu, man liekas, ir pilna pasaule. Var jau būt, ka arī šis fotogrāfs ir citējis Munku. To man Jegors uzdāvināja (Jegors Jerohomovičs – KDi redaktors – red.).

Tev patīk Bovijs un viņa mūzika?

Ļoti. Bet es to kartīti nevaru turēt tuvumā, griežu projām [Bovija portretu], viņš ir tik spēcīgs.

Tikko iznāca Londonā Teita galerijā redzēt Tērnera balvas finālistu darbus. Galīgi apmulsu. Tas šķita tik plakani, lai neteiktu – konjunktūra. Tik tīšs un didaktisks sociālkritiskums… Man patīk, ka tavs darbs ir daudzdimensionāls, tajā var ienirt un peldēties, lietojot gan prātu, gan emocijas.

Es nemēdzu izgatavot sociālus darbus. Arī es no tiem vairos, mūku prom un neskatos, jo to var uztaisīt arī kā dokumentālu filmu. Pētniecība mākslā mani neinteresē. Tagad jau māksla kļūst kā zinātne un žurnālistika.

Lielā mērā. Sacenšas ar koncepciju aprakstiem. Tomēr arī tu mākslā ienāci elektrizētajos atmodas laika 80. gados tieši ar sociālām performancēm.

Kādas man bija?

Piemēram, Staburaga bērni Stacijas tunelī un Cilvēki būros.

Jā, jā, jā. Tas bija kopā ar Sergeju Davidovu un Oļegu Tillbergu. Tas tāds vecums. Tad mēs vēl mācījāmies akadēmijā. Bija Mākslas dienas, un vajadzēja kaut kādas akcijas. To jau noteica laiks.

Vai tu tagad atsauktos piedāvājumam uztaisīt kādu objektu stacijas tunelī?

Jā. Skatoties, ko un kam.

Ko tu domā par Rīgā jaunpienākušajiem vides objektiem? Kāds no tiem patīk?

Nu gan parāvi maisam galu vaļā… Es tā priecājos, ka neuzcēla to metāla sētu no cipariem. Un tad vēl viss Vērmanes dārzs ir "piekakāts" ar mazām skulptūrām, kas veltītas dažādiem cilvēkiem, un katra no tām atšķiras. Vēl kopā ar lauvām pie Mākslas akadēmijas… Tad man vēl riebjas visi svētku noformējumi un egļu parādes. Bet tas ir cits stāsts, tur nav sakara ar mākslu.

Vai tu 80. gadu lielo radošo virpuli uzskati par savas dzīves zelta gadiem, gribētu tajos atgriezties vēlreiz?

Nē, atgriezties es negribētu, bet tas periods bija ļoti vērtīgs. Džordžs Soross 90. gados Latvijā uzturēja mākslu, tas ļoti daudz ko deva. Sorosa izstādes bija ļoti nozīmīgas. Varbūt tie mākslinieki nebūtu nemaz pastāvējuši, ja nebūtu tāda atbalsta?

Smaga tēma, bet cik lielā mērā rūpes par ikdienas eksistenci nokauj vai, teiksim maigāk, bremzē tavu mākslas radīšanas enerģiju?

Šobrīd, atklāti runājot, protams. Bet ir arī autori, kuriem ir izstādes ik pa brīdim, un daudz tur nekas neatšķiras. Tikai strādā un strādā.

Vai tu gribētu zelta zivtiņai lūgt bezgalīgus līdzekļus, bezgalīgu brīvību, un tu tikai radi un radi, un radi?

Man tā radīšana arī nemaz nenāk tik viegli. Piemēram, uztaisīt akvareli man ir tikpat sarežģīti kā uztaisīt objektu. Man galvā ir jānoskalda viss liekais. Es nevaru vienkārši paņemt otu un pludināt krāsas.

Kāpēc tev vairs netop akvareļi?

Re, kur ir akvarelis! Bet tur vēl ir fotogrāfija un pielīmēta samta lentīte. (Rāda kolāžu istabā pie sienas.) Rīgā bija viens periods, kad bija ļoti plaša samta lentīšu izvēle. Tagad vairs nav.

Pēdējos gadus strādāji ciešā tandēmā ar fotogrāfu Kristapu Kalnu. Viņš arī šajā izstādē ir fotografējis Ģirta Krūmiņa atveidoto kliedzošo vīrieti, bet citādi tā ir tava pilna autorība?

Šī, starp citu, ir mana pirmā personālizstāde. Kristaps tāpat atbalstīja. Kurators un galeriste gribēja, lai es viena pati kaut ko izdaru. Pieradums, ka mēs divatā kaut ko domājam, ir tik liels, ka viena pati es mocījos. Bet brīnumainā kārtā jau tad, kad runāju ar Tomasu pa telefonu, man viss bija skaidrs – kāda būs izstāde. Uzreiz. Man tā ir bieži, ka zvana, prasa kaut ko ļoti sarežģītu un man jau uzreiz zibenīgi galvā uz to ir atbilde. Bet ir arī tādas lietas, kur ir šausmīgi jāmokās, lai izdomātu. Piemēram, mums ar Kristapu jau vairākus gadus Kultūrkapitāla fonds pasūta Ziemassvētku kartīti. Nu tas ir pārbaudījums!

Pagājušogad man ļoti patika tas līdzenums, kurā ir vīrietis ar debesīs ieslietām trepēm. Vai tas bija pagājušogad?

Jā, jā, jā. Galvā bija pilnīgs tukšums. Sēdējām mašīnā, Kristaps ēda kebabu, garām gar mašīnu pagāja strādnieks ar trepēm plecā. Sapratām – re, kur ir! Tad mēs izmantojām Kristapa brālēnu, kurš frakā brida dubļainā laukā ar trepēm plecā. Trepes viņam bija ideālas – uz vienu galu šaurākas un ļoti, ļoti vecas. Tādas tu nekur nenopirksi, bet viņam tieši laukos pie klētiņas bija tādas pakārtas.

Kam, tavuprāt, noteikti ir jābūt Ziemassvētku kartītē? Sniegam?

Nē! Sniegs gan nav obligāts.

Sarkankrūtītim? Kaut kādam apsolījumam, cerībai?

(Sarmīte izbola acis pret debesīm. Smejamies.) Vienu gadu bija šāds bruņinieks ledū. Citu gadu bija Ziemassvētku vecītis, kurš stāvēja Sārnates jūras krastā un skatījās saulrietu. Tad gan bija sniegs.

Taisot kopā ar Kristapu Cēsu Mākslas festivālam augsti novērtēto mākslas objektu Mīlestība nekad nebeidzas, intervijās runājāt par to, ka nācies saņemties, lai darbu tā nosauktu. Ar Asarām bija līdzīgi?

Tas atkarīgs no cilvēka. Emocionālais jau nav banāli. Vislielākais uzdevums bija atļauties nosaukumu Asaras. Es šausmīgi ienīstu vārdu "izaicinājums". Izdomāju, ka tas varētu būt nevis izaicinājums, bet uzdevums.

Tev tiešām liekas, ka mūzikā vairāk var atļauties asaras? Tā tu pieteici izstādi pašreklāmai – ka gribi pamēģināt arī mākslā darīt to, kas mūzikā ir pašsaprotami.

Mūziķi taču visu laiku dzied tikai par mīlestību.

Vai tu joprojām mēdz savākt stikliņus pēc avārijām?

Vairs ne.

Kāpēc tev tas pārgāja?

Tāpēc, ka es pārvācos dzīvot uz šo dzīvokli. To es darīju, kad dzīvoju Baznīcas ielā. Tur bija ļoti liela šaurība, un tad man viss ietilpa mazās lietās. Tagad ir savādāk. Kaut gan – kad redzu uz ielas, es novērtēju. Sevišķi automašīnu stikli. Ir tādi stikli, kas sabirst precīzos kvadrātiņos.

Sarkani?

Nu, sarkani ir īpaša veiksme.

Māksliniekam prasīt par mīļākajām krāsām laikam ir nepieklājīgi, vai ne?

Man liekas, tas tiešām ir nepieklājīgs jautājums.

Lai būtu vēl nepieklājīgāk, pavaicāšu – kāpēc?

Nu, redz, kā, man ir jāsadzīvo ar brūnu krāsni. Ja tā būtu kobaltzaļa vai zila… Man nepatīk brūnais, bet, ja iedomājas kastaņus vai baravikas, tas ir pavisam citādi. Man nepatīk arī violets, bet, ja iedomājas baklažānus, tad ir skaisti. Bet varbūt man uznāks, ka kādreiz patiks arī brūnais? Lietišķajā skolā taču visi staigāja brūnās drēbēs.

Kad tas bija, laikam 70. gados? Velvets nāca modē. Tev arī bija brūnas drēbes?

Cik tad man vispār bija to drēbju.

Tevi bieži min kopā ar Kristapu Ģelzi, Ojāru Pētersonu, Sergeju Davidovu, Oļegu Tillbergu un citiem māksliniekiem, kuri 80. gados spilgti ienāca kā jauna paaudze. Vai jūs joprojām saista zināms garīgs tīklojums? Uzturat pazīšanos, draudzību, radošos kontaktus?

Mums ir tādi vadiņi. Breže, Ojārs, Ģelzis, kurš bija atnācis uz izstādes atklāšanu. Tas man tik daudz ko nozīmē… Kaut kāda pilnīga saprašanās bez vārdiem. Bet Ojārs jau tagad ir pārņemts ar saviem cālīšiem, kā Helēna Demakova saka.

Studentiem?

Jā. Plaukst un zeļ.

Redzu tev pie sienas daļu no tava un Kristapa videoaltāra, ko 2006. gada Lieldienās uzstādījāt Sv. Marijas Magdalēnas baznīcā. Jūs zināmā mērā var pat saukt par laikmetīgiem sakrālajiem māksliniekiem.

Vienkārši interesanta tēma. Tas, ka man šur tur parādās krusti, – man vienkārši ļoti, ļoti patīk krusta forma. Nesen te bija kāds cilvēks, kurš prasīja, kāpēc man krustiņš virs durvīm, vai es esmu ticīgā. Vienkārši šausmīgi skaists. Helēna Heinrihsone man to atveda no kaut kādas eksotiskas valsts.

(Sarmīte fonā dūcošajā televizorā pēkšņi ierauga blondu lokainu beibi, kura kādā seriālā raud glicerīna asaras. "Kādas šausmas!" viņa komentē.)

Kas tev dzīvē palīdz izturēt visu to, par ko ir jāraud?

Nekas. (Pēc ilgas pauzes.) Noteikti tuvinieki. Māsa, māsas meita, sunītis, tuvākie draugi. Braukt Kristapa mašīnā vienmēr palīdz.