Aktualizēt nacionāli svarīgu naratīvu Latvijas Laikmetīgās mākslas centra organizētajā izstādē Pārnēsājamās ainavas, kas līdz 17. jūnijam būs aplūkojama Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas Lielajā zālē, ir izdevies bez lieka patosa un sentimentalitātes, jo Latvijas trimdas kultūras aplūkošana ietver eksistenciālas refleksijas par vietas kā tādas nozīmi cilvēka dzīvē, kā arī izgaismo kopīgo ļoti dažādu laikmetu likteņos un notikumos. Latvijas trimdas un emigrācijas māksla ir oficiālie izstādes pamatjēdzieni, taču tās tematiskais kodols ir migrācija plašākā izpratnē: tas aptver gan ģeopolitiskus konfliktus, gan filosofiski vispārinātas ilgas pēc māju un piederības sajūtas.
Tava zeme deg
Apskatot Pārnēsājamās ainavas, nevar neņemt vērā, ka starptautiskā mērogā migrācijas tēma laikmetīgajā mākslā ir kļuvusi par tik populāru motīvu, ka balansē uz klišejas robežas, un tai veltītās ekspozīcijas varētu dēvēt par atsevišķu izstāžu kategoriju – līdzīgi kā glezniecības vai keramikas izstādes. Šī iemesla dēļ kuratoriem ir jāmeklē līdzsvars starp mākslu kā empātijas veicināšanas rīku un demagoģiskām modes tēmām, kas bēgļu smago un nenoteikto eksistenci reducē līdz eksotiska attēlojuma objektam. Taču, ņemot vērā Latvijas kultūras specifiku, ir jāuzsver tēmas nozīmība, nevis nolietotība, jo šejienes publiskajā telpā tā reti izlaužas ārpus publicistikas un plašsaziņas mediju apvāršņiem. Nedaudzi izņēmumi redzēti viesizrādēs un viesmākslinieku darbos lielākos mākslas festivālos, piemēram, Homo Novus un Survival Kit, taču tik plašā un koncentrētā veidā Latvijas mākslas institūcijas līdz šim migrācijas tēmu nav aktualizējušas.
Protams, māksliniecisko aktualitāti vistiešāk ietekmē tas, ka migrācijas krīze ir arī globāli plaša problēma, ar ko abos kustības virzienos šobrīd saskaras teju ikviens reģions – gan kā ar ekonomiskajiem imigrantiem, gan militārā posta bēgļiem. Savukārt mūsu sabiedrībā atšķirībā no Rietumu mākslas centrālajiem punktiem tēmai piemīt cita veida potenciāls. Latvija, tāpat kā citas bijušās Padomju Savienības zemes, šajā ziņā atrodas īpatnējā stāvoklī, ko uzsver arī izstāde, – došanos trimdā un bēgšanu no nicinātās padomju varas mūsdienās neviens nenosoda (varbūt dažkārt pasmīkņā par sulīgiem akcentiem), labi saprotot iemeslus, kas pēc Otrā pasaules kara daļai cilvēku lika pamest dzimteni.
Vienlaikus tolerance pret mūsdienu kara bēgļiem ir ļoti zema, trūkst efektīvas integrācijas un palīdzības politikas arī valstiskā līmenī. Varētu teikt, ka kolektīvā vēsturiskā netaisnīguma sajūta un upura sindroms liek latviešu sabiedrībai sevi redzēt kā nāciju, kurai nepieciešama palīdzība no ārpuses, taču privileģētā piederība Eiropai un Eiropas Savienībai paredz būt palīdzības sniedzējiem, nevis lūdzējiem.
Šai dualitātei teorētiski piemīt priekšrocība migrācijas krīzi saskatīt no pavisam citiem aspektiem, nekā pieņemts lielajos mākslas centros, kaut vai tikai tāpēc, ka to ir iespējams darīt bez liekulīgi kolonizējoša skatījuma, jo solidarizēšanās ar "citādo" var notikt pašsaprotami dabiskā līmenī. Izstādi Pārnēsājamās ainavas atšķir arī arhīva motīvs, jo lielu daļu no ekspozīcijas veido plašs pētniecisko materiālu klāsts, kas reprezentē līdz šim mazzināmas trimdas kultūras epizodes. Tiesa, šķietami objektīvais dokumentālisms, ko iemieso arhīvu klātbūtne, vienlaikus ir gan izstādes pluss (jo ļauj izvairīties no iepriekšminētās ideoloģiskās liekulības), gan mīnuss, jo kopumā tomēr noklusina potenciālo politisko vēstījumu, kas paliek nojaušams zemtekstos, taču ne tiešos apgalvojumos vai radikālos mākslinieciskos aktos.
Sociālo paralēļu diptihs
Izstāde veidota, izmantojot piecus Rietumu ģeogrāfiskos punktus, uz kuriem dažādos laikos un dažādas motivācijas dēļ devušies latvieši, – Berlīni, Gotlandi, Parīzi, Ņujorku un Monreālu. Katrai no šīm vietām veltīta arī atsevišķa izstādes sadaļa. Katru sadaļu veidojusi cita kuratore, pievēršoties ļoti atšķirīgiem stāstiem un stāstījuma veidiem, taču tas nav traucējis Pārnēsājamo ainavu vienotībai un savstarpējai saskaņai. Katras vietas stāsts zināmā mērā atspoguļo populārākās asociācijas par tās trimdas sakariem ar Latviju.
Izņēmums ir Parīzes ekspozīcija, kas iepazīstina ar Latvijā līdz šim mazāk zināmās dejotājas un publicistes Aijas Bertrānes neparasto dzīvesstāstu un viņas vadīto Akadēmiju – utopisku kopienu un skolu Parīzē, kurā bija iespējams apgūt dejas, mākslas un amatniecības kursus un kura darbojās arī kā mākslas galerija, izdevniecība un dažādu uzvedumu norises vieta (iedvesmas avots – sengrieķu kultūra). Parīzes sadaļa ir mākslinieciskā ziņā visvairāk uzlādētā, tajā ir atlasīti interesanti materiāli par Akadēmiju, un tai veltītie mūsdienu mākslinieku darbi šķiet vairāk pārdomāti nekā citās sadaļās, kurās daudzos gadījumos mākslai ir ilustratīvs raksturs. Tomēr saikne ar Latviju Parīzes ekspozīcijā ir vistrauslākā, tādējādi tā kontrastē ar pārējām sadaļām, kurās aktīvāk tiek pētīta kultūrtelpu pārklāšanās.
Politiski visvairāk nospriegotā ir Berlīnei un Gotlandei veltītā ekspozīcija. Berlīnes materiāls ir veidots ap mākslinieka, kuratora un teorētiķa Valda Āboliņa neordināro personību un radošo mantojumu. Otrs uzsvars ir likts uz Berlīnes kultūrpolitisko nozīmību pēckara periodā, sabiedroto spēku centieniem Berlīni padarīt par brīvības simbolu iepretim dažādos veidos apspiestajam reģionam austrumu virzienā. Berlīnes ekspozīcija lielā mērā ir veltīta sarežģītajām attiecībām starp Rietumu kreiso intelektuāļu idejām un ačgārni realizēto komunismu Padomju Savienībā, un tā būtu pelnījusi daudz plašāku izvērsumu kāda atsevišķa mākslas notikuma veidā.
Gotlandei veltītā izstādes daļa pievēršas Otrā pasaules kara bēgļu tematikai. Paralēles starp Austrumu bēgļu krīzi un Baltijas bēgļiem, kuri pēc padomju okupācijas laivās devās uz Gotlandi, būtu varējušas kļūt par vienu no karstākajiem izstādes punktiem, tomēr tas nav ticis līdz galam realizēts, un asu politisko vēstījumu vietā skatītāja uzmanība tiek vērsta uz aizbēgušo mākslinieku personību un viņu darbiem (šajā sadaļā dominējošā pēckara modernisma estētika atstāj nedaudz vecišķu iespaidu).
Lielisks līdzsvars starp māksliniecisko un dokumentālo ir rasts Bitas Razavi un Kristinas Normanes darbos – abi veidoti kā sociālo paralēļu diptihi. Kristinas Normanes darbā Vienojošais faktors māksliniece intervē Igaunijas patvēruma meklētājus viņu nomaļajā izmitināšanas centrā, pamīšus sarunājoties ar Otrā pasaules kara bēgļiem, kas no Igaunijas devās uz Zviedriju. Savukārt Bita Razavi fotogrāfiju ciklā Ainas no mūsu nākotnes, ainas no mūsu pagātnes sevi portretējusi dažādu "svešo" kultūru veidolos, attēlus eksponējot līdz ar pamestu Baltijas mājokļu foto, kas konfrontē iracionālās bailes no ieceļotājiem kā tiem, kuri "atņems" un "sagraus" nacionālo kultūru.
Neatgriešanās tilti
Ņujorkas nodaļas kodols ir latviešu trimdas dzejnieku, rakstnieku un mākslinieku grupas Elles ķēķis radošās izpausmes. Salīdzinot ar citu pilsētu ekspozīcijām, Ņujorkas atlasei pietrūkst vienotības, taču, iespējams, dialoga un mijiedarbības trūkums tieši uzsver tā laika kultūrvides dažādību. Spēcīgu iespaidu atstāj Orbītas (Aleksandrs Zapoļs, Vladimirs Svetlovs) Ņujorku projicējošā pastaiga pa Rīgu (darbam ir raksturīga vienkārša, pavisam nepretencioza realizācijas forma) iepretim Artūra Virtmaņa instalācijai Uz neatgriešanās tiltiem, kas, par spīti iespaidīgajam izmēram, noskaņas ziņā īsti neiemieso iecerēto lietu neatgriezeniskuma metaforu.
Pārnēsājamās ainavas noslēdz mākslinieka Markosa Lačensa radītais labirints, kura uzbūvē viņš iedvesmojies no trimdas latvieša Žaņa Valdheima idejām, kurās ar ģeometriski abstraktu formu un krāsu palīdzību tika meklēta izeja no haosa uz labāku pasaules kārtību, papildinot to ar citu maņu uztveres aktivizēšanu. Pēc multisensorās labirinta pieredzes apmeklētājiem ir iespēja iepazīties ar Žaņa Valdheima pierakstiem un izmantoto simbolu skaidrojumiem, kas ir viņa mākslinieciskās domāšanas un prakses pamatā. Iespējams, izstādes dramaturģijas ziņā kā pēdējo apskates objektu atstāt tik informatīvi piesātinātu materiālu nav bijis veiksmīgākais risinājums, taču tā noteikti ir iedziļināšanās vērta ekspozīcija, kura, cerams, kādreiz tiks izvērsta arī atsevišķā notikumā.
Izstādes kopējā noskaņa rosina domāt par ģeogrāfiskās nenoteiktības stāvokļiem, kas neatkarīgi no traģiskuma apmēriem mēdz arī stimulēt radošus sevis meklējumus un pasaules pārveidošanas formas. Pašlaik migrācijas krīze aptver visas Rietumu pasaules robežas, tomēr dažādu iemeslu dēļ nedrīkst aizmirst, ka tā ir pastāvējusi visos laikos un visdažādākajās formās – amplitūdā no nostalģiskas prombūtnes līdz nežēlīga genocīda iznākumam.
Izstādes Pārnēsājamās ainavas veidotāji Latvijas vēstures epizodes aplūko caur refleksijām par trimdas kultūras stāstiem, kā arī plašāku svešatnes, prombūtnes un citu nacionālo robežu ietekmētām cilvēka esamības formām. Sociāli tiešākai kritikai savos augstceltņu foto pievēršas Inga Erdmane, atgādinot par kapitālisma destruktīvo ietekmi uz sabiedrību, taču lielākā daļa pārējo latviešu mākslinieku darbos pievērsušies pārnēsājamo ainavu introvertajai pusei – starptelpu elēģijām un nepārejošo ilgu estētikai.
Sadarbībā ar Ernesta Berņa un Oļega Fiļa labdarības fondu
