Anna Fanigina. Stikliņš un briljants

Brošas tapušas, izmantojot mammas jaunības laika lādītēs atrastos dārgumus. Mazliet nosūbējušus, noberztus ar viltus zelta kārtiņu. Kā lego klucīšus Anna tās izjaukusi un darinājusi no jauna, sešdesmit gadu vecajiem stikliņiem liekot klāt dārgakmeņus, sudrabu un zeltu. Demokrātiskai sabiedrībai "Piemēram šī broša: parastas 50.bižutērijas kopija, kas atlieta sudrabā. Daļu apzeltīju, lai ir liecība par to laiku. Te mazliet noskrāpēti stikliņi — tos atstāju, bet šajā pusē pieliku topāzus, ametistus," kā teiksmainu puķi slaidajos pirkstos saudzīgi grozot vienu no divdesmit piecām sievišķīgajām brošām, stāsta māksliniece. Brošas ir ne tikai greznumlieta, bet sava laika liecinieks. "Es iedvesmojos no dzīves, kas mums apkārt. Ļoti dārgas lietas stāv blakus ļoti lētām. Te reibinoša bagātība, bet paej soli tālāk un — jau nabadzība," Anna skaidro. Vienos lielveikalos un kafejnīcās apgrozās miljonāri un studenti. Viņi skatās vienas un tās pašas TV pārraides, staigā pa tām pašām ielām. "Stikliņš" un "briljants" mūsu sabiedrībā ir cieši līdzās. Tagad, kad pārnestā nozīmē iestājies kara laiks: visi par kaut ko norūpējušies un satraukti, viņai gribējies radīt ko skaistu un iedvesmojošu. Vairākas no mākslinieces brošām novembrī dosies uz starptautisku mūsdienu juveliermākslas triennāli Koru Somijā. Somu valodā tas nozīmē rotas. Gribas savus darbus parādīt citiem. Paskatīties, kā juveliermākslā strādā pasaulē.Matemātiķe māksliniece Annas Faniginas karjera jeb — kā viņai pašai labpatīk sacīt — ceļš mākslā nav tipisks. Mācījusies Fizikas un matemātikas fakultātē Latvijas Universitātē, Anna pēdējos kursos sapratusi: šī nav lieta, ar ko viņa dzīvē vēlētos nodarboties. Gribējies izmēģināt ko radošu. Viņa iedomājusies, ka tā varētu būt metālmāksla. "Es nebiju gājusi pat zīmēšanas pulciņā," viņa stāsta. Cītīgi sāka gatavoties iestājeksāmeniem Lietišķās mākslas vidusskolā. "Mācīties bija tāda laime! Es beidzot darīju ko tādu, kas man tiešām patīk." Pabeidzot mācības, Annai izdevās visai ātri izveidot savu zīmolu Verba (latīniski — vārdi) un nodibināt darbnīcu. "Bieži man teikts, ka izglītība matemātikā man laikam palīdzēja. Tomēr ne. Esmu spontāna. Ne tik loģiska, kā varētu likties." Annas darbi izstādīti vairākās Rīgas mākslas galerijās. "Esmu pārliecināta, ka šo darbu darīšu līdz mūža galam," māksliniece saka. Tikko atklātās izstādes nosaukums Omnia mutantur, nihil interit latīņu valodā nozīmē Viss mainās, nekas nepazūd. Anna domā, tas attiecas ne tikai uz šajā izstādē redzamo pretmetu spēli: senais — mūsdienīgais, greznais — pieticīgais, bet uz dzīvi un mākslu vispār. "Cilvēkam vienmēr ir iespēja pēkšņi radīt kaut ko jaunu, negaidītu. Dzīvē visu laiku viens nomaina kaut ko citu. Kā matemātiķe varu teikt, dzīve ir sinusoīda: uz augšu, uz leju. No plusa uz mīnusu. No regulāra uz neregulāru. No melnbalta uz krāsainu." Dzīve ir kontrastu duša gluži kā Annas radītās brošas! Ar rotām viņa cilvēkiem sūtot idejas un emocijas. "Tas ir galvenais. Nauda un bizness ir otršķirīgi.