Pievēršanos ekoloģijas problēmjautājumu risināšanai Baltijas reģionā ilgstoši aizkavējušas ģeopolitiskas aktualitātes, sabiedrības polarizācija, sociālā nevienlīdzība un citi apstākļi. Lai veicinātu izpratni par klimata krīzi, kas aizvien straujāk kļūst par politisko prioritāti, nepieciešams ne tikai stāties pretī globālā kapitālisma spiedienam, bet arī apzināties koloniālisma mantojumu, kas dziļi iesakņojies Baltijas valstu vēsturē.
“Dekolonizācijas procesu nepieciešamība kļūst arvien acīmredzamāka, jo īpaši pašreizējā sociālpolitisko satricinājumu laikā, ko iezīmē karš Ukrainā. Izstādes Neiespējamās tagadnes rēgi mākslinieki aicina analizēt saikni starp klimata katastrofu un postkoloniālo situāciju, uzsverot, ka tikai sastopoties ar pagātnes rēgiem iespējams efektīvi reaģēt uz klimata krīzi, un izvairīties no iekrišanas pagātnes slazdos,” izstādes ideju komentē LLMC direktore, iztādes kuratore Solvita Krese.
Pagātnes rēgi klātesoši Līvas Dudarevas darbos, kuros kodolizmēģinājumu radītie klinšu moduļi detonē atmiņu laukus un šībrīža situācijas kontekstā darbojas kā biedējoši atgādinājumi par miera trauslumu un brutāla kara iespējamību. Padomju laika atskaņas jūtamas Lienes Pavlovskas daiļradē izmantotajās Padomju laika enciklopēdiju lappusēs, kas nereti sola absurdus un nesasniedzamus tautsaimniecības sasniegumus. Pagātnes nospiedumi paliek klintīs slāņotās un pilsētvidē iesprostotās fosilijās, kuru esenci Linda Boļšakova cenšas atdzīvināt, lietojot kustību un skaņu. Kristina Olleka (Kristina Õllek) pēta Baltijas jūras ekoloģiskos procesus, īpašu uzmanību pievēršot zilaļģu populācijām, kas vairojas un ik gadu zied, radot skābekļa līmeņa samazināšanos un ievērojamas vides problēmas. Egle Budvitīte (Eglė Budvytytė) izstādē pievēršas gleznainajai Kuršu kāpu ainavai, tiecoties apjaust, vai viņas filmā attainotajiem tēliem ir sarežģīti izdzīvot distopiskā pasaulē, vai, tieši pretēji, atbrīvojoties no tradicionālā binārā dalījuma cilvēkos un citās būtnēs, tie ir atraduši jaunas transformācijas iespējas. Savukārt Elo Rētas Jervas (Elo-Reet Järv) (1939-2018) ādas un fosiliju skulptūras, kas izgatavotas pirms vairākiem gadu desmitiem un ir neparasti inovatīvas savam laikam, šķietami nojauc robežas starp akmeni un dzīvnieku, starp cilvēku un kiborgu, tādējādi ļaujot iztēloties jauna eksistences veida iespējamību.
Izstādi organizē Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs sadarbībā ar bezpeļņas mākslas organizāciju State of Concept Athens, Igaunijas Laikmetīgās mākslas centru un Viļņas Mākslas akadēmijas Nidas mākslas koloniju, un to atbalsta Baltijas kultūras fonds, Latvijas vēstniecība Grieķijā, Igaunijas vēstniecība Atēnās un Igaunijas Kultūras fonds.