No 9. decembra līdz nākamā gada 4. februārim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē būs aplūkojams vērienīgs projekts YOU’VE GOT 1243 UNREAD MESSAGES. Dzīve pirms interneta. Pēdējā paaudze, kurā apvienojušies spēcīgi spēlētāji: Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs un ABLV Charitable Foundation. Arī kuratoru komanda ir plašāka: līdzās Kaspara Vanaga un Zanes Zajančkauskas vārdam anotācijā lasām starptautiski atzītas autoritātes Diānas Fransenas vārdu. Viņai ir ievērojama pieredze, veidojot izstādes Van Abes muzejā Nīderlandē, kurās kā īpaša vērtība izcelti ne tikai mākslas darbi, bet arī arhīvu krājumi. Līdzīgs solās būt arī jaunā kopprojekta fokuss, lai gan organizētāji piesaka plašu tēmu loku – turpat vai visu pēckara vēstures periodu, stāstus gan no Rietumu, gan Austrumeiropas teritorijām, manuāli un mehāniski izgatavotus dokumentus... Tos visus vieno kopējs apzīmējums "dzīve bez interneta", kas, iespējams, jaunākajai paaudzei varētu šķist kaut kas biedējoši aizvēsturisks, bet vidējai un vecākajai ir vēl tīri labā atmiņā.
Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors
Diāna Fransena ir Van Abes laikmetīgās mākslas muzeja Eindhovenā kuratore un pētniecības nodaļas vadītāja. Van Abes muzejs, kurš atvērts publikai kopš 1936. gada, ir viena no svarīgākajām modernās un laikmetīgās mākslas kolekcijām Nīderlandē. Tas piedāvā skatītajam atvērtu telpu mākslas izziņas procesam un nebaidās no eksperimentiem komunikācijā ar publiku.
Diānas Fransenas darbība Van Abes muzejā ir iezīmīga ar tādiem projektiem kā Living Archive un The Collection Now, kas pievēršas arhīvam muzejā kā būtiskam resursam mākslas darbu konteksta un jēgas apzināšanā. Šobrīd Diāna Fransena ir viena no kuratorēm Latvijas Laikmetīgās mākslas centra starptautiskajai izstādei Tev ir pienākušas 1243 ziņas, kas izvērš līdz šim maz apskatītu pagājušā gadsimta kultūras un mākslas slāni, kurš saistīts ar atmiņu kultūru, personu savstarpējo tīklošanos un apbrīnojamu jaunrades degsmi.
Jūs strādājat ar arhīviem un to lomu mākslas norišu izpratnē. Kāda ir arhīvu nozīme mākslā, ko vairāk tie var pastāstīt par mākslu?
Tie sniedz plašāku kontekstu. Laikmetīgās mākslas fokuss aizvien ir pats process, kuram – nevis galaproduktam – tiek piešķirta galvenā nozīme. Tāpēc arhīvs var izskaidrot komplicētu mākslas darbu, piemēram, instalāciju, kontekstu. Varētu teikt, ka glezniecība un tēlniecība ir "normālā māksla", bet, tiklīdz saskaramies ar instalāciju vai procesuālo mākslu, cilvēki šaubās, jautājot, vai tā vispār ir māksla. Tāpēc mēs Van Abes muzejā, apjaušot šos daudzos jautājumus, sākām domāt, ko nozīmē tas, ka mums pieder mākslas darbi. Ko nozīmē būt atbildīgiem par to biogrāfijām? Šajā situācijā ir nepieciešams arhīvs kā izglītības instruments, kas var izraisīt cilvēku vēlmi gribēt saprast to, ko viņi redz.
Kas, jūsuprāt, ir estētiskie, arī sociālie faktori, kas ir atjaunojuši interesi par arhīviem?
Manuprāt, tas ir saistīts ar globalizāciju, ko pašlaik vērojam, mēs redzam citu kultūru ieplūšanu. Bet tas nav tikai tāpēc, ka ir jāpārdefinē sava pozīcija un jābūt nacionālistiskiem šaurā izpratnē. Ir jāpazīst sevi, lai varētu pieņemt citas ietekmes. Un tas, manuprāt, ir pamatiemesls, kāpēc cilvēki aizvien vairāk sāk ieskatīties mikrovēsturēs. Piemēram, sarunājoties ar māksliniekiem. Es pati to sapratu, lasot Ginzburga (Karlo Ginzburgs – A. S.) grāmatu, kurā bija izklāstīta viņa teorija par mikrovēsturēm. Cilvēki sāk atskatīties pagātnē, lai varētu veidot vēsturi un uzzināt ne tikai to, kas rakstīts oficiālajā vēsturē, jo īpaši tāpēc, ka jūtam citu kultūru ietekmes. Vēsture ir kļuvusi svarīga.
Kā jūs varētu raksturot Van Abes muzeja stratēģiju šajā ietvarā? Jūs esat strādājusi pie projektiem The Collection Now – vai varat pastāstīt lasītājiem, kādēļ šis projekts tika sākts?
Muzeja darbā eksistē daudz nosacījumu. Piemēram, strādājot ar kolekciju, ir virkne noteikumu, kas jāievēro, jo esam atbildīgi par mākslas darbiem un pilnvērtīgu attieksmi pret tiem. Katrai nodaļai muzejā ir sava atbildība. Apmēram pirms desmit gadiem līdz ar jauna direktora ienākšanu muzejā (Čārlzs Ešs – A. S.) sākās pārmaiņas. Viņam likās, ka cilvēki, kas strādā muzejā, ir pārāk iesprostoti dažādos procesos, regulās. Mēs sākām diskusiju, un viņa vēlme bija padarīt šos procesus brīvākus, padarīt visu teju anarhistiskāku. Sākumā cilvēki bija pret šādu reorganizāciju, sakot, ka tas savā ziņā iznīcina viņu darbu. Bet viņš uzstāja, ka, strādājot ar muzeja kolekciju, ir jāspēj eksperimentēt un ieviest darbā atšķirīgas metodes. Tā mēs sākām.
Projekta The Collection Now laikā mēs muzeja ekspozīcijā integrējām arhīvu vienlīdzīgā statusā ar mākslas darbiem. Jāatzīst, ka tas bija sarežģīti, jo mākslas darbs muzejā vienmēr ir kaut kas vairāk nekā arhīva dokuments. Mēs uzstājām uz to, ka pret abiem ir jāizturas vienlīdzīgi, un ieguvām pilnīgi atšķirīgu ekspozīciju, kurā var lasīt par pašu mākslas darbu – arī par to, kā darbs ir nonācis muzejā un kāda bijusi attieksme. Piemēram, stāsts par Pikaso darbu. Sākumā, kad muzejs to iegādājās, vietējā sabiedrība bija noskaņota pret, pat rīkoja protestus, teica, ka darbs ir par dārgu un laikmetīgu. Tās bija 60. gadu norises. Bet ar šāda veida stāstiem mēs vēlējāmies cilvēkiem parādīt, ka vēsture sevi atkārto. Cita projekta vēlme bija norādīt uz to, ka mūsu attieksme pret mākslas darbiem vienmēr ir mākslas vēstures kanona ietvaros; no tā savukārt mēs vēlējāmies atbrīvoties. Sākumā tas bija grūti arī pašiem kuratoriem, jo esam mācīti par vēsturi domāt šādās līnijās.
Pastāstiet vairāk, kā tieši jūs mēģinājāt mainīt ierasto domāšanu?
Mēs mēģinājām mainīt visu naratīvu ne tikai hronoloģiskā aspektā, bet arī mākslas darbu ziņā, kas ierasti tiek kategorizēti konkrētu virzienu ietvaros. Mēs sākām izkārtot lietas, nesekojot vēsturei, bet burtiski tās izkaisot telpā. Mēs skatījāmies uz naratīvu, kas ir aiz tām, kas ļāva, teiksim, novietot Pikaso darbu līdzās laikmetīgam darbam vai pat ievietot to instalācijā. Ar šādu pieeju veidojās stāsts par pašu darbu un laiku, kurā tas tapis. Viss tika integrēts vienviet – mākslinieka dzīvesstāsts, kāds tas bijis, kad viņš veidoja darbu, un ko viņš darījis pēc tam.
The Collection Now bija piecus gadus ilgs projekts, līdz sapratām, ka nevaram realizēt visas savas idejas vienlaicīgi, jo publika nespēj uztvert šo informāciju šādā tempā. Tāpēc izveidojām atsevišķas nodaļas. Piemēram, viena no tām tradicionāli stāstīja par to, ko dara muzejs, kā mākslas darbi tiek un ir tikuši eksponēti pagātnē. Novietojām līdzās attēlus, kuros redzams ekspozīcijas iekārtojums 60. gados, blakus iekārtojumam, kāds tas izskatās tagad. Un pēkšņi cilvēki ieraudzīja, ka 60. gadi nav tik ideāli, kā tas varbūt iegūlies viņu atmiņās.
Vai bija kas tāds, kas jums personīgi lika kaut ko jaunu saprast?
Mani visvairāk pārsteidza tas, ka līdz ar arhīva iekļaušanu muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā patiešām var mainīt stāstu. Un, ja to dara pareizi, cilvēkiem ir iespējams likt sākumā ieraudzīt gleznu, tad saskatīt, par ko tā ir, un pēc tam viņi turpat ierauga arī cita veida materiālus un apjauš, ka viņiem ir brīvība izvēlēties, kādu informāciju aptvert un kas tieši ir šī cita papildu informācija. Šī domāšanas brīvība man bija gluži kā jauna atskārsme, ko sniedza materiālu klāsts un tas, ka šādā veidā ir iespējams caur mākslas darbiem runāt par daudzām problēmām. Tas viss ir iespējams ar viena darba palīdzību, nav nepieciešams lielais naratīvs vai milzīga izstāde, lai cilvēki būtu gatavi iedziļināties kādā parādībā. Es iemācījos, ka, pievienojot tikai mazas vienības, var panākt pāreju cilvēku apziņā no "man riebjas modernā māksla" uz "tur ir kas vairāk!". Šādu pieeju muzejā turpinām joprojām, un šis ir arī viens no iemesliem, kāpēc tagad esmu Rīgā.
Kādi būtu jūsu novērojumi par ekspozīcijas mijiedarbību ar skatītāju? Cik zinu, Van Abes muzejs ir unikāls arī tāpēc, ka viss tā arhīvs ir brīvi pieejams cilvēkiem.
Jā, visa izpētes nodaļas bibliotēka, arhīvs ir pilnīgi atvērts apmeklētājiem bez iepriekšējas pieteikšanās. Liela daļa resursu ir digitāli un pieejami arī internetā.
Ja runājam par ekspozīciju un apmeklētājiem, jāatzīst, ka sākumā mēs bijām pārāk intelektuāli, piedāvājām daudz tekstu, par to arī mūs kritizēja. Uzklausījām, un kopumā tas bija arī mācību process mums pašiem. Mēs apjautām, ka ir jāsadarbojas ar publiku. Sākām rakstīt mazāk, daudz skaidrāk, izmantot arhīva materiālus ne tikai vitrīnās, bet arī izvietot pie sienām. Dialogs ar cilvēkiem ļāva muzeju izveidot par nepārtraukti mainīgu vietu, tas nozīmē, ka arī darbiniekiem ir jābūt gataviem nemitīgām pārmaiņām un tas iespaido sapratni par to, kas ir muzejs iekšienē un kāds veidojas tēls ārpusē.
Tagad esat izstādes Tev ir pienākušas 1243 ziņas līdzkuratore. Pastāstiet, kā tā veidojās?
Sākumā mēs tikāmies ar kuratoriem Kasparu Vanagu, Zani Zajančkausku un projekta direktori Kitiju Vasiļjevu un pārrunājām manu līdzšinējo pieredzi, strādājot ar arhīviem. Pakāpeniski nonācām pie idejas, ka mākslai ir liela nozīme, taču arī arhīviem kā sava veida mākslas darbiem ir nozīmīga loma. Ar to vēlējāmies parādīt, ka cilvēku dzīve ir tikpat svarīga kā mākslinieku dzīve. Nolēmām apskatīt periodu, kad cilvēki joprojām sarunājas cits ar citu, – 60., 70. gadus, kas šobrīd, paskatoties plašāk, ir arī aktuāls izziņas periods, pētot, kā cilvēce ir attīstījusies no tā laika līdz šim. Mēs gribējām atkāpties no digitālās ēras. Domājām par to, kas ir svarīgs Rīgai un šim reģionam, izvēloties arhīvus.
Būtiski, ka vēlējāmies, lai cilvēki ne tikai vienkārši atnāktu un izstādē apskatītu lietas, bet lai viss kopā veidotu stāstu, piemēram, ko nozīmē dzīvot okupācijā, kas ir okupācija, kā izpaužas rīcības brīvības ierobežojumi, kā tie tiek pārvarēti.
Jūs esat apguvuši ievērojamu materiālu, arhīvu un mākslinieku vārdu saraksts ir patiešām iespaidīgs.
Ir fascinējoši iedziļināties lietās un šajā ārkārtīgi plašajā materiālā, ko apzinājām, atrast tiešām pērles. Atradām burvīgus darbus dažādās privātkolekcijās, un nav nozīmes, ka tie patiesībā nav mākslas darbi, jo tas ir tikai statuss. Par piemēru varētu derēt Mārgrētas stāsts: kāds vācu biznesmenis dokumentējis savu romānu ar sekretāri Mārgrētu, skrupulozi piefiksējot dažādas detaļas. Tagad šis arhīvs pat ir nonācis galerijas kolekcijā un kļuvis par mākslu, bet tajā patiesībā nav nekā no mākslas.
Šis aspekts ir arī būtisks attiecībā uz Latviju, ja mēs domājam par Laikmetīgās mākslas muzeju, kuru jūs vēl tikai veidojat. Patlaban kolekcija aizvien vairāk kļūst mazsvarīga, svarīgāks kļūst stāsts un tas, ko vēlies ar to pateikt, kas ir svarīgs cilvēkiem un viņiem pazīstams. Mākslas darbs kā autonoma vienība vairs nav tik nozīmīgs, tam ir tikai viens stāsts, kas nav galvenais. Tāpēc arī šajā izstādē mēs pret visu izturamies vienlīdzīgi.
Izstāde ir unikāla tāpēc, ka tā iestata fokusā veselu radošuma laikmetu. Bet kuri būtu tie punkti apgūtajā materiālā, ko jūs gribētu izcelt, un ko tie stāsta par šo laiku?
Piemēram, Ons Kavara, kura gleznas ir par laiku, par datumiem. Vai Rodčenko veidotā absolūti brīnišķīgā propagandas grāmata Padomju Uzbekistānas 10 gadi, kurā Staļina terora dēļ nācās pakāpeniski ik dienas aizkrāsot tabu statusā nonākušās personas, vai arī grāmata tiktu uzskatīta par nevēlamu. Un vienlaikus ir Konstantīns Raudive, kuru ietekmēja Frīdrihs Jurgensons, kurš ierakstīja putnu balsis un vienā no šiem ierakstiem izdzirdēja sava tēva balsi. Vēlāk viņš par to sarakstīja traktātu, ko izlasīja Raudive, kurš aizrāvās ar šīm idejām. Ja raugāmies uz to, ko darīja Raudive, redzam viņu kā sava veida trako, kas nodarbojas ar savdabīgām lietām, ierakstot balsis un trokšņus no paralēlām realitātēm. Taču, ja palūkojamies rūpīgāk uz viņa interesēm, ko patiešām noteica zinātne, varam redzēt, ka viņš vienkārši bija cilvēks, kurš vēlējās kaut ko darīt un saprast.
Neskatoties uz minētajiem piemēriem, izstādes materiāls izceļ to, ka tas bija laiks, kad cilvēki vēlējās iepazīt cits citu, draudzēties. Bija zināma degsme uzzināt, ko dara citi, ko viņi domā. Iezīmīga ir atvērtība, kas padarīja lietas daudz radošākas. Arī Nīderlandē, kas nebija okupēta, bija sava veida cīņas laiks. Cilvēki pastāvēja par savām idejām un bija daudz radošāki, meklējot citus, lai varētu darboties kopā. Tā bija tīklošanās – nevis lai padarītu savas lietas vērtīgākas, bet lai veidotu kaut ko jaunu un attīstītu idejas. Varam teikt, ka tas bija ideālu laiks, bet ne naivā veidā. Tāpēc viens no galvenajiem šīs izstādes vēstījumiem būtu paraudzīties uz dzīvi detaļās.