Visu triju Baltijas valstu un Somijas vienlaicīgi pienākusī simtgade ir trokšņains laiks, kas gan sagādājis arī iespēju kontemplācijai un apcerei – izstāžu zālēs labāk nekā jebkur citur iespējams nodoties pārdomām par reģionam kopējo un katrai valstij raksturīgo. Tomēr arī šajā klusajā iepazīšanās aktā ir gan tie, kas pirmie sniedz roku, gan citi, kas tikai to paspiež. Lomu sadali, kā parasti, nosaka bagātākais – vienu no nozīmīgākajiem latviešu mākslas reprezentācijas pasākumiem ārzemēs sarūpējuši mīļie kaimiņi somi, kas Baltijas valstīm veltījuši vietu plašā izstādē mākslas muzejā Kiasma. Latviju tajā pārstāv mākslinieki Miķelis Fišers, Inga Meldere, Darja Meļņikova un Katrīna Neiburga. Svarīgi arī, ka Kiasma jau gadiem veido Baltijas mākslas kolekciju, regulāri iegādājoties mūsu mākslinieku darbus, līdz ar to muzeja īpašumā ir vismaz kodols, ap ko radīt šo un, cerams, arī nākamās izstādes. Lai izveidotu līdzvērtīgu, piemēram, somu mākslas kolekciju Rīgā, būtu nepieciešami gan līdzekļi, gan, galvenais, – izjusta vajadzība un skaidrs priekšstats, kādēļ tā mums būtu nepieciešama.
Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors
Kā mūsdienās lai runā par mākslinieka identitāti? Kas tu esi, kurai vietai tu piederi? Jo īpaši laikā, kad daudzi dodas studēt ārzemju skolās un strādā, kursējot starp divām vai vairākām valstīm. Apmešanās vieta var kļūt izšķiroša mākslinieka identitātei vai tieši pretēji – nesvarīga, būdama kārtējais starpposms izdzīvošanas stratēģiju ceļos. Baltijas mākslas iejušanās un tās atpazīšana globālajā pasaulē ir apgrūtinoša, tāpēc tai joprojām tiek piekabinātas birkas – postpadomju vai Austrumeiropas –, piešķirot it kā otrā labuma preces statusu. Tomēr šie jau ilgstoši apviļātie jēdzieni vairs nešķiet atbilstoši, lai raksturotu to mākslinieku, kurš darbojas XXI gadsimtā.
Nepārvērtējams notikums
Jautājumus par identitāti un piederību uzdod nule kā atklātā grupas izstāde Turp un vēlreiz atpakaļ (There and Back Again), kura notiek muzejā Kiasma Helsinkos, pulcējot vienkopus dažādu paaudžu māksliniekus no Baltijas, Krievijas un Somijas. Lai arī Baltijas jūrai pieguļošais austrumu reģions ir šīs izstādes fokuss, tā vairāk tiek dēvēta par Baltijas mākslas izstādi. Muzejs Kiasma vienmēr ir sekojis līdzi un kolekcionējis reģiona, arī Baltijas mākslu, pēdējos gados tai pievēršot pastiprinātu vērību. Baltijas māksla līdz šim nav bijusi ārzemju muzeju kolekciju mērķis, tāpēc Kiasma gadījums ir savā ziņā unikāls un nepārvērtējams. Tas atspoguļojas arī šajā izstādē.
Jāuzsver, ka izstādes mākslas darbu atlase balstīta muzeja kolekcijā (vairāki darbi tika iepirkti saistībā ar šo izstādi), tādējādi tā nepretendē uz visaptverošu kopskatu vai Baltijas mākslas pēdējo gadu kopsavilkumu. Izstāde piedāvā vienkopus skatīt vairāku paaudžu mākslinieku veikumu, piemēram, tajā redzami lietuviešu zvaigznes Mindauga Navaka darbi Baļķis un āķis (Beam and Hook, 1993). Viņa vārds jau kļuvis hrestomātisks Baltijā XX gadsimta 90. gados. Turpat skatāmi autori, kas savu vārdu nostiprinājuši pēdējos gados, piemēram, no Latvijas Darja Meļņikova (instalācija Istaba 3. Seko man, 2015) un Helsinkos mītošā Inga Meldere ar īpaši šai izstādei veidotu gleznojumu sēriju. Kiasma īpašu vērību pievērsis tiem autoriem, kuri pēdējos gados pārstāvējuši valsti Venēcijas mākslas biennālē, piemēram, no iepriekšējās biennāles kolekcijā nokļuvuši latviešu mākslinieka Miķeļa Fišera darbi – gan vairāki viņa kokgriezumi (2014–2016), gan glezna Oficieru balle ar citplanētiešiem par godu Osamas bin Ladena nogalēšanai Jaunās Švābijas velvju zālē (2011). Kolekcijā iekļauta arī daļa no igauņu mākslinieka Jānusa Sammas apjomīgās instalācijas Priekšsēdētāja stāsts (2015), kas veltīta kāda padomju gados dzīvojuša geja dzīvesstāstam, – šis darbs pārstāvēja Igauniju Venēcijas biennālē 2015. gadā.
Skārdeņu kustība
Kustība, pārvietošanās, mainība un dinamika ir mūsdienu pasaules raksturlielumi. Šie jēdzieni var ietvert arī ekonomiskas dabas vērtību, teiksim, preču pārvietošana no vienas vietas uz otru rada sava veida apmaiņas ceļus un veido ne uzreiz pamanāmas infrastruktūras vienības. To, piemēram, darbā Gadījums nr. 13. Gaidot tukšu kuģi (Case No 13. Waiting for the Ship of Empties (2017) uzsver igauņu mākslinieks Karels Koplimetss. Laiva, kuru viņš būvējis aptuveni no pieciem tūkstošiem skārda bundžu, ir viens no izstādes centrālajiem darbiem. Ar to mākslinieks ceļojis no Porkalas Somijā līdz Tallinai, metaforiski norādot uz naudas plūsmu un darījumiem, kas mūsdienās notiek starp Somiju un Igauniju. Somi dodas uz Tallinu pēc lēta alkohola, savukārt igauņi uz Somiju pēc labāka atalgojuma. Mākslinieks uzsver, ka par alkoholu samaksātie nodokļi pārvēršas atbalstā, ko daudzas nozares – arī mākslinieki – saņem Igaunijā.
Kustība ir arī daļa no fiziskiem un mentāliem ceļojumiem, atrašanās starp dažādām vietām – telpiskām un iedomātām. Tā sauktajā postpadomju telpā 90. gados un vēl XXI gadsimta sākumā nemitīgas pārmaiņas skāra ikvienu. Mainība un pielāgošanās, mēģinot balansēt starp dažādām realitātēm, kļuva par ikdienas sastāvdaļu. To ļoti spilgti ataino igauņu mākslas vidē pazīstamais mākslinieks Jāns Tomiks, kurš videodarbā Dejojošā māja (1995) danco uz kuģa klāja, mēģinot balansēt un pielāgoties kuģa ritmam. Darbs tika veltīts traģiskajam 1994. gada nelaimes gadījumam, kad pasažieru prāmis ceļā no Igaunijas uz Zviedriju aiznesa mūžībā 852 dzīvības. Tomēr darbs lasāms arī plašākā 90. gadu pārmaiņu kontekstā – kā norāde uz tā laika turbulenci visos dzīves aspektos un mēģinājumu noturēt līdzsvaru ar cerību uz mierīgākiem laikiem. Līdzās Tomikam arī jaunākās paaudzes igauņu māksliniece Flo Kasearu savā darbā Sacelšanās (2015) runā par nemierīgiem laikiem, tikai šoreiz diemžēl par mūsdienām: video redzams skats no putna lidojuma, kamera (liekot aizdomāties par dronu vai kādu citu lidojošu objektu) lēnām pietuvojas ēkai Pelgulinnas apkārtnē, kur mitinās pati māksliniece. Lēnais un poētiskais, bet savā ziņā arī dramatiskais lidojums atgādina par dažādu varu un spēku klātbūtni – vai tās būtu NATO lidmašīnas vai Krievijas militāristu treniņi Baltijas gaisa telpā. Modrā acs, kas visu novēro no augšas, rada visai nepatīkamu sajūtu un vēlreiz liek atcerēties politisko un ideoloģisko spēku saspīlējumu, kontroli, cīņu un varas spēles, kas skar jebkuru cilvēku XXI gadsimtā.
Dzintara kebabs
Globalizācijai tik raksturīgā piekļuves un vienādošanas tendence pēdējos divdesmit gados noteikti pakļāvusi sev arī mākslas vidi, padarot to daudz vairāk atkarīgu no tirgus vērtībām un nonivelējot jēgas jeb satura meklējumus, liekot uzsvaru uz konvertējamību, saprotamību un nolasāmību. Interesantu atziņu par globalizāciju sniedz antropologs Džeimss Klifords, norādot, ka "globalizācija nav tikai "kapitālistu pasaules sistēma" (..). Globalizācija ir daudzvirzienu nereprezentējama materiālu un kultūras attiecību summa, kas savieno tuvas un tālas vietas un cilvēkus". Tas arī lielā mērā ietekmējis to, kā cilvēki un institūcijas, kas sevi asociējušas ar lokālu vai perifēru mākslas vidi, kāda noteikti gadu desmitiem ir bijusi Baltija, strādā un kā, gadiem ejot, īpaši pēdējā desmitgadē, veidojas lielāka šī reģiona mākslas atpazīstamība un tās stiprināšanās, pateicoties globalizācijas atvērtajām tīklu sistēmām. Līdz ar to pārmaiņas notiek arī identitātē – ar ko mākslas darboņi sevi asociē, kur uzturas vai vēlas uzturēties.
Spilgts un savā ziņā simbolisks izstādes darbs ir Marijas Tobolas Dzintara kebabs (2016), kas izspēlē ironisku atsauci uz globalizācijas kontekstā notiekošo kultūru apmaiņu un sajaukšanos. To veido uz pjedestāla novietots apjomīgs dzintars, kurš līdzinās kebabu ēstuvēs uz grila iesmiem savērtajiem gaļas gabaliem, kas lēnām griežas ap savu asi. Šis ļoti vienkāršais tēls ir kā metafora globalizācijas kontekstā notiekošajai kultūru savienībai, taču vienlaikus arī norāde uz mūsdienām raksturīgo vienkāršošanu, kas raksturīga kapitālisma tirgus apstākļiem, – trivializēt un radīt visiem saprotamu, viegli uztveramu produktu, asociāciju, par kuru nebūtu jālauza galva.
Arī latviešu mākslinieces Darjas Meļņikovas darbs Istaba 3. Seko man (2015) ir par valodu, kurā runā mūsdienu kultūra. Māksliniece spēlējas ar XXI gadsimta vizuālās valodas kodiem, ar ko sevi asociē mūsdienu jaunieši. Instalācija atgādina altāri, kurā apvienoti dažādi elementi, – uz eleganti izlocītiem alumīnija stieņiem uzkārtas zeltu imitējošas kaklarotas ar uzrakstiem Peace. Faith. Love. Hope. Purity – šriftā, kas tik populārs jauniešu modes aksesuāros. Darba centrā novietots jaunietes portrets un pašgatavota bezglutēna maizes doniņa. Instalācija kopumā atgādina pielūgsmes objektu, un jaunietes tēls atsauc atmiņā Madonnas tēla ikonogrāfiju – mierīgā trīs ceturtdaļu poza, skats un idealizētais veidols. Līdzīgi kā daudzus gadsimtus reliģijai bijusi ietekme uz cilvēka dzīvi, izmantojot tēlus ideoloģiskiem nolūkiem, mūsdienās to neizbēgami ir aizstājusi patērētājkultūra, ar reklāmas palīdzību piedāvājot ideālos tēlus, kam sekot, robežojoties ar galēju narcismu un sevis apbrīnu – tik raksturīgām t. s. mileniāļu kultūras pazīmēm. Darjas Meļņikovas darbs lasāms ne tikai kā ironisks komentārs par šo mūsdienu fenomenu, bet arī kā apliecinājums tā nenoliedzamai eksistencei.
Kā rāda izstāde, mākslinieki risina daudzas tēmas, kas aktuālas mūsdienu vispārējo globālo norišu kontekstā, un meklē savu piesaisti vietai un laikam. Nav iespējams uzreiz rast kādu acīmredzamu kopsaucēju, ko nekavējoties varētu piedēvēt tieši Baltijas mākslai, tomēr niansētība, izteiksmju valoda, tēmas un trendi, ko mākslinieki aptvēruši, ir ļoti aizraujošs materiāls, kuru iespējams baudīt to daudzveidībā. Kā nekā šī izstāde arī pierāda reģionālo mākslas bagātību, kas neaprobežojas tikai ar kaut ko īpatnēji raksturīgu savai zemei, bet gan meklē balsi un atbalsi globālā kontekstā.