Pagājušā gadsimta slavenākais un talantīgākais būvinženieris Ove Arups ir teicis, ka XX gadsimts ir pagrieziena punkts, kad arhitekti vairs nespēj pārzināt visas moderno materiālu, tehnoloģiju, konstruktīvo risinājumu un citas jaunās tehniskās iespējas, tāpēc arvien nozīmīgāka ir arhitektu un inženieru sadarbība. Vajadzēja paiet desmitiem gadu, lai to atzītu plašāka sabiedrība un muzeji piedāvātu ne tikai arhitektiem, bet arī būvinženieriem veltītas izstādes. Pirmais bija Viktorijas un Alberta muzejs Londonā, kurā 2016. gadā bija aplūkojama Ovem Arupam un viņa inženieru birojam veltīta izstāde. Tā vēlāk tika eksponēta arī Oves Arupa dzimtajā Kopenhāgenā Dānijas Arhitektūras centra jaunajā ēkā.
Klasiska ekspozīcija
Igauņu izcelsmes būvinženierim Augustam Komendantam (1906–1992) veltīto izstādi Igaunijas Arhitektūras muzejā Tallinā var uzskatīt par igauņu arhitektūras pētnieka un kuratora Karla Daga Liges atbildes gājienu. Augusts Komendants ir Oves Arupa laikabiedrs. Ar viņu dalību ir tapušas vienas no pasaulē nozīmīgākajām XX gadsimta ēkām, un abu inženieru sadarbības partneri ir bijuši XX gadsimta talantīgākie modernisma virziena arhitekti. Augusts Komendants lielākoties strādājis ASV, savukārt Ove Arups – plašāk visā pasaulē.
Izstāde Betona brīnumi. Būvinženieris Augusts Komendants ir rūpīgi izstrādāta, pārdomāta un nesamocīti klasiska ekspozīcija bez pārspīlētas jaunāko tehnoloģiju klātbūtnes. Eksponātu vidū ir būvinženiera rasējumi un viņa sadarbības partneru arhitektu skices, fotogrāfijas un daži inženiera darbu un dzīvi raksturojoši priekšmeti. Jau kādu laiku arhitektūras izstādēs mūsdienu arhitektu ikdienas rīki – 3D modeļi un datorvizualizācijas – nav labs stils. Lai stāstītu gan par mūsdienu, gan tuvākas un tālākas pagātnes arhitektūru, to vietā tiek izmantotas ar roku zīmētas skices un rasējumi. Tie ne tikai paskaidro arhitektūru, bet paši par sevi ir estētiski pievilcīgi eksponāti.
Augustam Komendatam veltītajā izstādē var ne tikai uzzināt par inženiera darbiem, bet arī priecāties par XX gadsimta vidus arhitektu un inženieru izteiksmīgajām skicēm un rasējumiem. Covid-19 izraisītās ārkārtas situācijas dēļ pašlaik Betona brīnumdaris Igauņu izcelsmes būvinženieris Augusts Komendants ir strādājis kopā ar izcilākajiem XX gadsimta arhitektiem viņu nozīmīgāko projektu īstenošanā. Ja šajā pavasarī viss būtu kā parasti, Tallinā vēl būtu skatāma vērienīgā izstāde Betona brīnumi. Būvinženieris Augusts Komendants TekstsKristīne Budže izstāde ir slēgta, bet Igaunijas Arhitektūras muzejs cer to vasarā atkal atvērt apmeklētājiem.
Stadiona tribīnes Tallinā
Augusts Komendants ir dzimis 1906. gadā zemnieku ģimenē. Pēc dienesta Igaunijas bruņotajos spēkos 1929. gadā viņš devās uz Vāciju studēt Drēzdenes Tehniskajā universitātē. Tur Augusts Komendants 1934. gadā saņēma inženiera diplomu ar specializāciju dzelzsbetona konstrukciju aprēķinos. Tā bija laikmetīga, ļoti laba izglītība. Betons ir XX gadsimta materiāls, ar kuru saistījās gan lielas cerības, gan vēlāk arī vilšanās. XX gadsimta pirmajā pusē tas bija modīgākais materiāls. Arhitekti to izmantoja arī tajā gadījumā, ja praktiskāks būtu kāds cits būvniecības materiāls. Inženieri labprāt rēķināja nepieciešamās konstrukcijas, materiāla daudzumu un slodzi. Šķita, ka no betona var izgatavot gandrīz visu, turklāt ātri, kā arī lētāk un izturīgāk. Toreiz par betona kontroversiālo dabu daudz neprātoja. Nevienu neuztrauca, ka būvēšana no betona prasa lielu dabas resursu patēriņu un betona pelēkā krāsa, aukstums un smagnējība ne vienmēr ir patīkama un estētiski pievilcīga.
Pēc studijām Drēzdenē atgriezies Igaunijā, Augusts Komendants strādāja Igaunijas Ceļu ministrijā un kā būvinženieris piedalījās vairāku svarīgu infrastruktūras objektu būvniecībā. Līdz 1944. gadam, kad speciālists emigrēja, viņš bija piedalījies vairāk nekā četrdesmit objektu būvniecībā. Daļa no tiem Igaunijā ir saglabājušies līdz mūsdienām. Piemēram, militāro lidmašīnu angārs Tartu, kura celtniecība tika pabeigta 1936. gadā. Mūsdienās angāru izmanto kā noliktavu.
Par nozīmīgāko ar Augusta Komendanta līdzdalību tapušo būvi Igaunijā uzskata Kadriorgas stadiona tribīnes Tallinā. Kadriorgas stadionu atklāja jau 1924. gadā. Sākumā to lielākoties izmantoja Dziesmu svētku koru koncertiem. 30. gados stadionu pārbūvēja. Arhitekta Elmara Loka veiktajā rekonstrukcijā piedalījās arī Augusts Komendants. Historisma stila elementi tika nomainīti ar modernistisku betona būvi. Kadriorgas stadiona tribīnes tiek uzskatītas par vienu no pirmajām un vērienīgākajām betona konstrukcijām Igaunijā. Tribīnes vidus daļā sedz iespaidīga betona pārkare, kas beidzas līdz ar stadiona skrejceliņu. Trīspadsmit metru garā pārkare ir stadiona atpazīšanas zīme un vizuāli izteiksmīgākais elements. Kadriorgas stadionā regulāri notika nacionālās futbola līgas sacensības, līdz 2001. gadā Tallinā uzcēla jaunu stadionu.
Mājokļi visiem
Augusts Komendants emigrēja no Igaunijas 1944. gadā. Kādu laiku viņš izpildīja ASV armijas pasūtījumus Eiropā, 1950. gadā pārcēlās uz Ameriku. Tur ir tapuši meistara slavenākie darbi. Viņu, līdzīgi kā daudzus citus modernos XX gadsimta inženierus un arhitektus, interesēja pēc iespējas ekonomiskāka ēku celtniecība, izmantojot standartizētus un rūpnieciski ražotus konstrukciju elementus. Augusts Komendants piedalījies vienā no slavenākajiem šāda veida eksperimentiem pasaulē – tas ir daudzdzīvokļu nams Habitat 67 Monreālā Kanādā.
Šī nama idejas sākums ir arhitekta Mošes Safdī diplomdarbs, kuru viņš izstrādāja, absolvējot Makgila Universitātes Arhitektūras fakultāti. Pasniedzēji bija sajūsmā par vērienīgo ideju – plaši pieejamiem dzīvokļiem ēkās, kas būvētas no rūpnieciski ražotiem moduļiem –, bet Moše Safdī tomēr nesaņēma Pilkingtona balvu, kas tiek piešķirta Kanādas arhitektūras skolās izstrādātajam labākajam diplomdarbam.
Makgila Universitātes Arhitektūras fakultātes pasniedzēji veidoja Monreālā pasaules sasniegumu izstādes Expo 67 dizainu un uzaicināja Moši Safdī izstādīt savu ideju par moduļu mājokļiem kā vienu no Expo paviljoniem. 1967. gada izstādes tēma bija mājokļi. Monreālas Expo eksponētie vairāku valstu paviljoni ir atstājuši nozīmīgu nospiedumu XX gadsimta arhitektūras vēsturē, piemēram, ASV izstādītais Bakminstera Fullera ģeodēziskais doms. Mošes Safdī ideja par jauna tipa moduļu mājokļiem pārspēja visu Expo redzamo. Kanādas premjerministrs, Expo apmeklējuma iedvesmots, nolēma 26 gadus vecā arhitekta ideju par visiem pieejamiem moduļu veida dzīvokļiem īstenot dzīvē. Tas bija pirmais kanādiešu valdības finansētais mājokļu projekts ar skaidru ideoloģiju un nozīmīgākais eksperimentālais projekts Kanādas arhitektūrā.
Daudzdzīvokļu ēka Habitat 67 sastāv no 354 vienādiem rūpnieciski ražotiem betona moduļiem, kas dažādās kombinācijās veido pusotru simtu dzīvokļu divpadsmit stāvu augstumā. Katrs dzīvoklis sastāv no viena līdz astoņiem šādiem moduļiem. Vizuāli šķiet, ka betona moduļi karājas gaisā un tik tikko saskaras cits ar citu. Viena dzīvokļa jumts ir cita dzīvokļa terase. Habitat 67 katram dzīvoklim ir sava terase. Moše Safdī savu ideju raksturo ja kā privātmājas ar dārzu ērtības blīvi apbūvētā vidē daudzu stāvu augstumā.
Kā visiem XX gadsimta modernistu eksperimentiem, arī Habitat 67 ir savi mīnusi. Šādas ēkas celtniecība izrādījās dārga, un dzīvokļu īres maksa tajā bija augsta. Tas nekad nekļuva par namu, kurā dzīvokļi būtu pieejami ikvienam. Sākotnēji bija paredzēts daudz vērienīgāks daudz dzīvokļu ēku komplekss, no kura uzceltais ir tikai neliela daļa. Taču Habitat 67 joprojām pieder dzīvokļu īpašniekiem, un daudzi tur dzīvo kopš nama uzbūvēšanas, arī pats arhitekts Moše Safdī.
Cēli un izteiksmīgi
Arhitekts Rems Kolhāss ir teicis, ka runāt par skaisto arhitektūrā ir garlaicīgi, daudz interesantākas pārdomas raisot neglītais. Šim viedoklim noteikti nepiekristu Augusts Komendants. Viņam arhitektūras estētiskais aspekts bija ļoti svarīgs. Augusts Komendants vienmēr ir vēlējies pie dalīties tādos arhitektūras projektos, kurus var uzskatīt par mākslas darbiem. Šajā ziņā būvinženiera ideālais sadarbības partneris bija Igaunijā dzimušais amerikāņu arhitekts Lūiss Kāns. Viņa arhitektūrā skaistums, poētiskums un emocionālā iedarbība ir ļoti svarīgi aspekti. Augusts Komendants par savu sadarbību ar Lūisu Kānu ir uzrakstījis grāmatu 18 gadu kopā ar arhitektu Lūisu Kānu, kas ir viens no arhitektūras grāmatu bestselleriem. Lūiss Kāns bija izcils arhitekts, taču arī sarežģīta personība, ar kuru strādāt kopā ne vienmēr bija viegli.
Viens no slavenākajiem Augusta Komendanta un Lūisa Kāna kopīgajiem projektiem ir Kimbelu Mākslas muzejs Teksasā. Uz tā projektēšanu pretendēja Mīss van der Roe, Marsels Breiers un citi ietekmīgi arhitekti, bet muzeja direktors Ričards Brauns izvēlējās Lūisu Kānu. Jau pirms projekta pasūtīšanas muzeja vadība bija definējusi, ka muzeja ēkai ir jābūt mākslas darbam un tās arhitektūrā nozīmīga loma ir jāatvēl dabiskajam apgaismojumam. Šādu nosacījumu izpildei Lūiss Kāns bija ideāls arhitekts. Taču Ričards Brauns zināja arī to, ka Lūisam Kānam ir problēmas iekļauties pasūtītāju noteiktajos budžeta un laika rāmjos, tā pēc arhitektam lika strādāt kopā ar inženiera Prestona Gerena uzņēmumu. Prestons Gerens bija pazīstams ar paklausību pasūtītājiem, kā arī stingru budžeta un laika termiņu ievērošanu. Taču viņš bija konservatīvs inženieris, kurš nelabprāt eksperimentēja.
Lūisa Kāna piedāvātā muzeja ideja bija ar pusloka velvēm klātu garenu betona konstrukciju kompozīcija, ko papildinātu travertīns un stikls. Šī kompozīcija sastāv no sešpadsmit ar velvēm pārsegtām 30 metru garām un sešus metrus platām konstrukcijām. Prestons Gerens piedāvāja velves aizstāt ar plakanu jumtu. Arhitekts nepiekāpās. Velves, kas Lūisam Kā nam atgādināja viņam tik tuvo Senās Romas arhitektūru, bija neatņemams Kimbelu Mākslas muzeja ēkas elements. Lūiss Kāns šajā projektā uzaicināja strādāt Augustu Komendantu, kurš Amerikā jau bija pazīstams kā labākais speciālists betona konstrukciju jomā. Tika panākta vienošanās, ka pie ēkas pamatiem strādā Prestons Gerens, bet par muzeja konstrukcijām, kas atrodas virs zemes, un arī velvēm atbild Augusts Komendants.
Lūisa Kāna un Augusta Komendanta sadarbības rezultātā ir tapusi viena no skaistākajām un inženieriski vislabāk pārdomātajām mākslas muzeju ēkām no betona. Arhitekts uzskatīja, ka arī betons var būt aristokrātisks materiāls, ja vien tiek izmantots cēli un izteiksmīgi. Augusts Komendants arī šajā ziņā ar Lūisu Kānu bija vienisprātis.
Sadarbībā ar Ernesta Berņa un Oļega Fiļa labdarības fondu
