Izstāžu apmeklētāji, kas pavērsuši savus mobilos telefonus pret mākslas darbiem, muzejos un galerijās novērojami bieži. Iespējams, viņi tikai vēlas nofotografēt eksponātus. Bet varbūt viņi caur telefona vai planšetdatora fotokameru redz ko tādu, ko neredzat jūs? Tieši tādu iespēju piedāvā mobilā lietotne SAN, ko jau vairākus gadus attīsta mākslinieks Gints Gabrāns. Mūkusalas Mākslas salonā no 9. septembra līdz 7. oktobrim bija iekārtots SAN holoportācijas centrs – līdz šim lielākā šī projekta prezentācija. Virtuālās realitātes, mobilās virtuālās realitātes, papildinātās realitātes radīšana nodarbina daudzu mākslinieku prātus visā pasaulē, piedāvājot arvien jaunus tehniskos un mākslinieciskos risinājumus. Dziļāku ieskatu jaunā mākslas virziena problemātikā sola RIXC organizētais mākslas un zinātnes festivāls Virtualitātes un realitātes, kas norisināsies no 19. līdz 21. oktobrim.
Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors
Ginta Gabrāna iecere radīt viedtālruņa lietotni, kas ļautu pieredzēt telpiskus mākslas darbus savu mobilo telefonu ekrānos, Latvijas mākslas ainavā ir intriģējošs notikums. Gabrāna līdzšinējo darbību raksturo dažādi pētnieciski eksperimenti, kuri bija par pamatu viņa mākslas darbiem. Polietilēna skulptūras Ne no kurienes 2014. gadā bija izstādītas gan Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, gan mākslas centrā Bozar Briselē. Tagad tās no jauna apskatāmas lietotnē SAN.
Virtuālais vilinājums
Mākslinieki, cenšoties realizēt jaunu darbu, neizbēgami saskaras ar dažādiem šķēršļiem. Ideja, kas pavīdējusi autora galvā, tiek pakļauta virknei situācijas diktētu ierobežojumu neatkarīgi no tā, vai tā ir grandioza vai samērā pieticīga. Šie šķēršļi un ierobežojumi ir visiem zināmi – finansiāli apsvērumi, izstāžu telpas atbilstība idejai u. c. Galu galā var izrādīties, ka fiziskais mākslas darbs nebūt nav tas pats, ko mākslinieks ir bijis iztēlojies.
Centieni šos ierobežojumus apiet, meklējot arvien jaunus risinājumus mākslas darbu izstādīšanai publiskajā telpā, šķiet tikai loģiski. Nav pārsteidzoši, ka šādus centienus sekmē interneta nepārtrauktā klātbūtne ikdienas dzīvē, – pēdējos gados strauji savairojušās platformas, kuru uzdevums ir paplašināt mākslinieku iespējas izpausties ārpus fiziskas izstāžu telpas. Viena no iespējām ir virtuālās galerijas. Piemēram, Igaunijā bāzētā Konstanet piedāvā māksliniekiem iespēju veidot personālizstādes, kas apskatāmas tikai tīmeklī.
Virtuālās realitātes uzplaukums laikmetīgajā mākslā, šķiet, jau ir nopelnījis savu vietu aktuālajās diskusijās. Dažbrīd liekas, ka neviena laikmetīgās mākslas grupas izstāde nav pietiekami laikmetīga, ja kādā telpas stūrī nav novietotas virtuālās realitātes brilles, kuras apmeklētājiem sniedz iespēju uz īsu brīdi atrasties mākslīgi uzkonstruētā pasaulē. Šāda māksla ir nonākusi arī līdz Latvijai. Sadarbībā ar Ņujorkas mākslas centru Art in General Laikmetīgās mākslas centrā kim? pagājušā gada nogalē bija skatāma mākslinieces Reičelas Rosinas personālizstāde Mana mazā zaļā lapa, kuras centrālais objekts bija audiovizuāls mākslas piedzīvojums, ko skatītāji varēja pieredzēt, uzliekot izstāžu zālē pieejamās virtuālās realitātes brilles.
Ir iemesls domāt, ka publiku šādas interaktīvas atrakcijas saviļņo. Pagājušās Berlīnes mākslas biennāles laikā apmeklētāji esot stājušies garās rindās pie Mākslas akadēmijas, lai apskatītu Džona Rafmana papildinātās realitātes mākslas darbu The Swallower Swallowed. Nupat arī Džefs Kūnss sadarbībā ar sociālo mediju lietotnes Snapchat komandu savu tagad jau hrestomātisko darbu – Baloon Dog – ir padarījis par virtuālu objektu, kas skatāms viedtālruņu ekrānos Ņujorkas Centrālparkā. Vērts atzīmēt, ka jauno mediju mākslas centrs RI XC 19. oktobrī plāno atklāt grupas izstādi Virtualitātes un realitātes.
Šķēršļi nepazūd
Varētu šķist, ka solis papildinātās realitātes virzienā ir solis tālāk no ierobežojumiem, kurus diktē tradicionālā izstāžu zāle. Papildinātās realitātes objekti skatāmi, piemēram, viedtālruņu un citu mobilo ierīču ekrānos ar īpaši veidotu lietotņu starpniecību. Programmēšanas tehnoloģijas ļauj tos ievietot gan telpās, gan pilsētvidē, gan brīvā dabā. Šādai praksei pievērsies arī mākslinieks Gints Gabrāns. Viņa jaunākā projekta – mobilās lietotnes SAN – lietotājiem tagad ir iespēja mākslinieka darbus skatīt kā papildinātās realitātes objektus. Mobilo ierīču ekrānos tie planē gaisā dažkārt palielinātā formā. Patiesībā jau tie ne tikai planē, bet arī mirgo, brīžiem pazūd vai arī vienkārši "nogļuko". Ir grūti noteikt, kurā brīdī šie "gļuki" ir autora iecerēti vai vienkārši tehniskas kļūmes rezultāts. Iespējams, tie norāda uz projekta eksperimentālo stadiju. Mūkusalas Mākslas salonā iekārtotais SAN holoportācijas centrs no 9. septembra līdz 7. oktobrim bija projekta otrais publiskais pieteikums, sekojot akcijai, kas norisinājās Esplanādē pagājušā gada foruma Baltā nakts ietvaros.
Jaunie Ginta Gabrāna darbi nav piesaistīti vienai telpai. Tie skatāmi arī pilsētvidē. Nosaukums SAN apzīmē Gabrāna veidotu virtuālu telpu, kurai nav iespējams noteikt konkrētas robežas. Lejupielādējot lietotni mobilajā ierīcē un dodoties pastaigā pa pilsētu, satikšanās ar kādu no mākslinieka darbiem ir ļoti iespējama: tuvojoties kādam no objektiem, lietotne dod signālu, un dažu sekunžu laikā objekts parādās telefona vai planšetes ekrānā. Tādā veidā Gabrāna polietilēna veidojumi ir atrodami Latvijas Nacionālā mākslas muzeja laukumā, virs Akmens tilta, pie Gaismas pils un citur. Šiem trīsdimensionālajiem objektiem var pietuvoties un caur mobilās ierīces fotokameru aplūkot tos no visām pusēm.
SAN nākotnē iecerēts attīstīt kā interaktīvu platformu, kuras lietotāji var ne tikai lūkoties uz gataviem darbiem, bet arī dalīties ar pašu veidotiem objektiem. SAN holoportācijas centra darbības laikā Mūkusalas Mākslas salonā Gints Gabrāns vadīja vairākas radošās darbnīcas, arī Latvijas Mākslas akadēmijas studentiem. Apmeklētāji varēja bez maksas ieskenēt trīsdimensionālu sava ķermeņa modeli, kuru pēc tam holoportēt uz paša izvēlētu pasaules malu. Telpā varēja apskatīt fotogrāfijas ar papildinātās realitātes objektiem, kas novietoti ārvalstu pilsētās, piemēram, pie Žorža Pompidū centra Parīzē un Solomona Gugenheima muzeja Ņujorkā.
Lai arī Latvijas kontekstā Gabrāna projekts uztverams kā unikāla parādība, pasaules mērogā mākslinieku interese sasaistīt papildinātās realitātes sniegtās iespējas ar vizuālās mākslas sfēru joprojām ir augoša.
Interese un skepse
Jaunu tehnoloģiju izveidi un attīstību vienmēr sagaida interesentu pūļi. Agrāk vai vēlāk šie jaunatklājumi nonāk pie māksliniekiem un vedina viņus paplašināt laikmetīgās mākslas robežas. Taču jauno mediju mākslinieku solītās mākslas revolūcijas tikpat bieži nenotiek. Svaigas, novatoriskas un interesantas jaunas pieejas mākslas darbu realizēšanai uz īsu brīdi izraisa plašas auditorijas interesi, bet vēlāk kļūst par kuriozām piezīmēm mākslas vēsturē. Gribas jautāt, kāpēc lai papildinātā realitāte būtu kas vairāk par īslaicīgu trendu.
Virtuālās mākslas strauji pieaugošā rezonanse maina to, kā izstāžu apmeklētājiem ir pieņemts uztvert laikmetīgās mākslas darbus. Papildinātās realitātes uzdevums ir iegremdēt skatītāju virtuāli uzkonstruētā pasaulē, ne tikai liekot viņam pieredzēt mākslas darbus kā apskatāmus objektus, bet arī radot mākslīgu klātbūtnes sajūtu. Šo fenomenu no citiem laikmetīgās mākslas jauninājumiem nošķir tas, ka tas rada māksliniekiem iespēju konstruēt jaunu, telpiski piedzīvojamu pasauli, kas pastāv paralēli realitātei. Tas vedina domāt, ka mākslinieku izpausmes iespējas ir teju vai neizmērāmas.
Laikmetīgās mākslas sfērā skeptiska attieksme pret jauniem medijiem, kas izaicina pieņemtās paradigmas, ir visai bieži sastopama parādība. Taču būtiskākais, kas atšķir papildinātās realitātes mākslu no citām nesen uzplaukušām laikmetīgās mākslas kustībām, ir mākslas un kultūras institūciju strauji augošā interese. Muzejos un mākslas centros strādājošie kuratori vēlas ne tikai savās izstāžu un pasākumu programmās iesaistīt māksliniekus, kuri strādā ar papildinātās realitātes medijiem, bet arī paši attīstīt projektus, kuros šie mediji aizstāj tradicionālos izstāžu iekārtošanas un skatīšanās principus.
Iespējamais uzplaukums
Piemērs ar Džefa Kūnsa jaunatklāto papildinātās realitātes objektu ir tikai viens no daudziem mākslinieku un kultūras institūciju centieniem strādāt ar jaunajām tehnoloģijām. Šogad Ņujorkas New Museum sadarbībā ar Rhizome (1996. gadā dibināta laikmetīgās mākslas organizācija, kuras fokuss ir digitālā kultūra) tika atklāta izstāde First Look: Artists’ VR. Tā sastāvēja no sešiem mobilās virtuālās mākslas darbiem, kas tapuši īpaši šim notikumam.
Jāatzīmē, ka šim projektam tika piesaistīts vēl trešais sadarbības partneris – jauna start-up iniciatīva ar nosaukumu EE VO, kuras mērķis ir padarīt papildinātās realitātes mākslas darbus pieejamus plašākai auditorijai, ļaujot tos apskatīt mobilo viedtālruņu ekrānos (te gribas vilkt paralēles ar Gabrāna veidoto lietotni). Izveidotā lietotne ļāva izstādi no fiziskās telpas pārnest uz virtuālo. Taču virtuālās realitātes fenomens sniedzas arī ārpus laikmetīgās mākslas pasaules. Kompānija Google ir attīstījusi virtuālās realitātes brilles, kurās, ievietojot telefonu, ir iespējams skatīties filmas, spēlēt datorspēles un darīt visu ko citu interneta pārlūkā Google Chrome.
Skatoties nākotnē, jādomā, ka mākslinieku iespējas izpausties virtuālajos medijos un papildinātajā realitātē var tikai augt, attīstīties un tikt noslīpētas. Arī Ginta Gabrāna projekta perspektīvie mērķi sola kaut ko jaunu un nebijušu Latvijas laikmetīgās mākslas ainā. Lietotnes SAN interaktivitātes iespējas padara to par valdzinošu un pieejamu formātu auditorijas iesaistīšanai.
Papildinātā realitāte kā autonoms mākslinieciskās izpausmes veids vēl atrodas sākuma stadijā. Šķiet, šobrīd ir laiks eksperimentiem, un ievērojams skaits mākslinieku vēlas izmēģināt jauno tehnoloģiju sniegtās iespējas. Arī kuratori labprāt dodas līdzi virtuālajām jaunrades formām. Nākamais solis būtu šo kustību skaidri definēt idejiskā līmenī, lai tā nepiedzīvotu agru norietu un nekļūtu par pārejošu īsa laika perioda trendu. Iespējams, tas būtu izdarāms ar plaša mēroga tematiskajām izstādēm, kurās auditorijai būtu iespēja pietuvoties jaunajam virzienam.