Mākslas zinātņu doktore Silvija Grosa ir Latvijas Mākslas akadēmijas profesore un Mākslas vēstures un teorijas katedras, kā arī Mākslas zinātnes nodaļas vadītāja. Viņas pētniecisko interešu lokā ir XIX un XX gadsimta mijas arhitektūra un dekoratīvā māksla. Gada nogalē izdevniecībā Neputns iznākusi Silvijas Grosas grāmata Dekors Rīgas jūgendstila perioda arhitektūrā. Tās pamatā ir mākslas vēsturnieces izstrādātā un 2009. gadā aizstāvētā disertācija Jūgendstila perioda plastiskais un gleznieciskais dekors Rīgas 19. un 20. gadsimta mijas arhitektūrā.
Kāpēc jums personīgi jūgendstils šķiet interesants? Jūs šo periodu izvēlējāties pētīt gan savā doktora grāda promocijas darbā, gan tagad pamatīgas grāmatas formātā.
Mana interese par jūgendstilu ir vēl senāka. Tā sākās, rakstot bakalaura darbu. Tolaik, XX gadsimta 80. gados, gan to sauca citādi – par studiju noslēguma darbu. Ir svarīgi, kādu tēmu students izvēlas savam studiju noslēguma darbam. Tā bieži kļūst par tālāku pētījumu objektu. Jūgendstila pētniecību kopš studiju gadiem esmu turpinājusi.
Šķiet, ka Latvijā ir īpaši raksturīgi, ka promocijas darba tēma kļūst par visa mūža pētījumu tematu.
Pieļauju, ka tā nav tikai pie mums. Šāda pētījumu attīstība zinātnē ir loģiska. Protams, no vienas puses, tā ir šaura specializācija, bet no otras – iespēja iedziļināties. Dažkārt zinātniskajās konferencēs tiek diskutēts par ļoti šaurām, specifiskām tēmām. Tomēr strādāšana pie konkrētas tēmas netraucē darboties arī citās jomās.
Salīdzinājumā ar citiem periodiem Latvijas mākslas vēsturē par jūgendstilu ir diezgan daudz publikāciju.
Salīdzinot ar līdzšinējiem izdevumiem, manā grāmatā ir vairākas būtiskas atšķirības. Pirmkārt, tas ir kopējais skatījums uz XIX un XX gadsimta mijas periodu Rīgā. Ir arī atšķirīgs hronoloģiskais ietvars un stilistiskā klasifikācija. Esmu centusies atklāt jūgendstila laikmetu arī vizuāli, daudz izmantojot "toreiz un tagad" principu. Grāmatā ir raksturota arhitektūra, tomēr tajā nav attēlu ar ēku plānojumiem. Akcents ir likts uz dekoratīvo risinājumu, analizēti ornamenta motīvi, to izcelsme. Ir sniegts ieskats par dekoratīvās apdares veicējiem, un iespējami daudz raksturota interjeru dekoratīvā apdare. Šī tēma ir papildināta ar ieskatu tālaika interjeros, kas redzami vēsturiskās fotogrāfijās.
Latvijas mākslas vēsturē ir daudz balto laukumu. Šāda situācija, no vienas puses, pētniekiem dod iespēju būt pirmatklājējam, bet, no otras puses, ir sajūta, ka esi purvā bez jelkāda atspēriena punkta, – nav ar ko savu darbu salīdzināt, nav pat ko apšaubīt.
Tā ir, bet es koncentrējos uz šīs situācijas ieguvumu – iespēju būt jaunatklājējam. Pētniecība līdzinās detektīva darbam – kaut ko meklēt un atrast. Par katru atradumu savā tēmā esmu ļoti laimīga. Man joprojām gadās šādi atklājumi, kas vērotājam no malas var likties maznozīmīgi. Piemēram, pavisam nesen, aplūkojot nama Lāčplēša ielā 61 cilni ar Olimpa dieviem, pēkšņi sapratu, ka cilnis ir Rafaēla un viņa skolnieku freskas Dievu sapulce Romas villā Farnezīna (Villa Farnesina) atdarinājums un amatnieciska interpretācija, kuras pamatā, visticamāk, ir kāda XIX gadsimta gravīra.
Grāmatā Dekors Rīgas jūgendstila perioda arhitektūrā jūs rakstāt par perioda pētniecības grūtībām – par nepilnīgajiem avotiem, ka daudz kas vispār nav ticis dokumentēts, bet no dokumentētā daudz kas ir gājis bojā.
Par laimi, ir ēku būvvēstures, kurās ir norādīti ēku arhitektu vārdi. Protams, žēl, ka būvvēsturē nav minēti apdares darbu veicēji. Būvvēsturē ir atrodami arī ēku īpašnieku vārdi. Mēs Latvijas mākslas vēsturē īpašniekus bieži vien esam ignorējuši. Tomēr jūgendstila periodā īpašnieki ir ļoti svarīgi, ņemot vērā, ka liela daļa no tolaik uzbūvētajām ēkām bija privāti īres nami. Bieži vienam īpašniekam bija vairāki nami, un var novērot, kā mainījusies viņa gaume. Piemēram, Jāņa Valtera-Niedres nams Alberta ielā 11, kas tiek uzskatīts par svarīgu ziemeļu nacionālā romantisma paraugu Rīgas arhitektūrā. Valteram-Niedrem ir piederējušas vismaz trīs ēkas, un to arhitektūrā var redzēt, cik ātri notiek atteikšanās no šīs stilistikas izpausmēm.
Arhitektūras pētniecība vienmēr ir bijusi tā šaurā laipiņa, uz kuras satiekas mākslas vēsturnieki un arhitektūru studējošie pētnieki. Nereti uzvirmo karstas diskusijas, kuri arhitektūru spēj saprast pilnīgāk.
Iespējams, arhitektiem ir raksturīgs racionālāks skatījums. Tomēr nav iespējams apgalvot, ka mākslas vēsturnieki nevar analizēt arhitektūru. Šajā ziņā spilgts piemērs ir Imanta Lancmaņa darbs, viņa pētījumi un publikācijas.
Jūgendstila periods ir ļoti īss – nepilni divdesmit gadi. Vai tik īsā laika sprīdī stils varēja pilnībā attīstīties, īpaši arhitektūrā?
Jūgendstils nāk kā mērķtiecīgs mēģinājums radīt jaunu stilu. Tas rodas, jo visiem ir apnikuši nemitīgie vēsturisko stilu atdarinājumi. Šis stils dzimst gandrīz vienlaikus vairākās vietās, tāpēc ir dažādi jūgendstila varianti. Pat īsā laikā jūgendstils tomēr spēja pilnvērtīgi uzplaukt arī arhitektūrā, kurā tas pat radījis paradigmu maiņu.
Jāatceras, ka Rīgā jūgendstila periods bija ekonomiskā pacēluma laiks, kad, pateicoties izdevīgiem kreditēšanas noteikumiem, notika ļoti strauja būvniecība. Kā jau minēju, tolaik visvairāk būvēja privātus īres namus – iedzīvotāju skaits Rīgā strauji auga un līdz ar to arī nepieciešamība pēc dzīvokļiem.
Iepriekšējā pasaule savās izpausmēs bija nonākusi līdz galējībai, un bija sajūta, ka tā vairs ilgi nevarēs turpināties?
Jā, jūgendstils kaut kādā ziņā ir 1900. gada fenomens. Vēsturiski ir zināms, ka gadsimtu mijas periodā vienmēr uzvirmo pesimistiskas izjūtas. Arī XX gadsimta atnākšana nebija izņēmums. Vienā no 1900. gada laikraksta Dienas Lapa numuriem pārpublicēts raksts no krievu žurnāla, kas saistīts ar simbolismu: "Vēl tikai nedaudz dienas, un gadu simtenis nogrims bezgalīgajā mūžības jūrā. Beidzot nāk viņš, šis noslēpumainais, nevienam nepazīstamais, jaunais, divdesmitais gadu simtenis. Viņš tuvojas kā baigs tēls iz tālas sapņu valsts, aizsegtām acīm… Vecais mūsējais gadu simtenis, kuru mēs visos sīkumos pazīstam, izzudis. Tiešām žēl viņa. Kāds tas arī nebūtu bijis – tas taču ir mūsu laiks, mūsu jaunība, sapnis… Dzīves rīta jaukākos, cēlākos brīžus mums dāvājis XIX gadu simtenis. Mums viņa žēl, kā žēl šūpļa, tēvijas, dziestošās dzīvības…" (Meščikovs M. Gadu simteņa maiņa. Dienas Lapa – 1900 – nr. 288; pārpublicējums no žurnāla Kņižki Ņedeļi.)
Jūgendstilu dēvē arī par buržuā stilu, kas attīstījās tur, kur aristokrātijas tradīcijas nebija tik dziļas un noturīgas.
Ja ar aristokrātiju Latvijā XX gadsimta sākumā saprot muižniecību, tā pret jūgendstilu bija samērā atturīga. Jūgendstils bija pretrunīgs. Tas varēja būt elitārs un saistīts ar jaunbagātnieku pasūtījumiem, un bija arī masveida izstrādājumi, ko kritiski vērtēja tā laika inteliģence ne tikai Rīgā, bet arī citur. Tā uzskatīja, ka ar šādu stilistisko piedāvājumu tiek bojāta cilvēku gaume. Rihards Zariņš vienā no savām vietējās amatniecības rosināšanai veltītajām publikācijām vērsās pret šausmīgajiem, šablonētajiem traukiem, kas atrodas katrā mazā lauku veikaliņā. Pretstatā masveida piedāvājumam mākslinieki centās radīt unikālas lietas. Latviešu inteliģences slānis, kas varēja atļauties pasūtīt mākslu, bija šaurs. Vienmēr ir bijuši pārmetumi, ka tiem, kuriem ir nauda, pietrūkst gaumes un viņi nepērk augstvērtīgu mākslu.
Kāda loma rīdzinieku gaumes veidošanā bija tā sauktajām parauggrāmatām?
To loma bija milzīga. Tolaik Rīgā celtniecība notika strauji, un svarīgi bija atrast veidu, kā ēku padarīt skaistu. Ornaments un dekors bija neatņemama ikvienas ēkas sastāvdaļa. Lai darbu gaita ritētu ātrāk, ņēma jau gatavus dekoru paraugus. To, ka vācu žurnāli ir galvenie fasāžu kompozīciju un dekoru avoti, pamatoti savās publikācijās pārmet Jūlijs Madernieks. Tomēr jāatzīst, ka tie nebūt nav tikai vācu žurnāli, bet arī specializēti Vīnē, Parīzē un Berlīnē sagatavoti izdevumi, turklāt lielākoties gatavie risinājumi tika pielāgoti vietējai situācijai.
Jūgendstila laikā dekoratīvās mākslas prestižs pieauga.
Jā, tā šajā laikā mākslas hierarhijā nostājās uz viena pakāpiena ar tā saukto augsto mākslu. Tas ir saistīts ar pārmaiņām tālaika cilvēku domāšanā. Jūgendstila piekritēji nāk ar uzstādījumu, ka skaistais ir jārada visur. Beļģu mākslinieks un arhitekts Henrijs van de Velde uzskatīja, ka skaistums var glābt pasauli. Šāds viedoklis noteica arī interesi par mazo un ikdienišķo lietu skaistumu, kā arī virzīja Riharda Vāgnera ideju par visu mākslu vienotību Gesamtkunstwerk.
Vai par šo laiku varam teikt, ka Rīga bija vienā elpā ar pārējo Eiropu, ka tur notiekošais šeit atspoguļojās bez laika nobīdes?
Mēs gājām vienā solī. Rīga Krievijas impērijas kontekstā vienlaikus bija gan centrs, gan province. Šo dualitāti var ļoti just. Meklējot radniecīgas lietas, es negribētu Rīgu salīdzināt ar Eiropas lielajām metropolēm, bet Vācijas un Polijas pilsētās redzam ļoti daudz līdzīgā.
Šķiet, ka Rīgā jūgendstils savās izpausmēs ir mērens. Tas neaiziet tādās stilistiskās galējībās kā Vācijā un Beļģijā.
Tas varētu būt saistīts ar mūsu latvisko pasaules izjūtu. Jūgendstila perioda beigās lielākā namīpašnieku daļa jau ir latvieši. Jūgendstila pirmajos gados latviešu izcelsmes pasūtītāji izvēlas būvēt ļoti greznas ēkas historisma stilistikā. Tomēr acīmredzot pašapziņa tiek iegūta ļoti ātri un greznības uzsvērums izzūd.
Es grāmatā minu piemēru ar trim Bergu ģimenes īpašumā esošiem namiem. Trīs līdzās esošās ēkās viena un tā paša arhitekta – Konstantīna Pēkšēna – rokraksta ietvaros izmantotā izteiksme mainās uz arvien atturīgāku dekoru.
Ekstrēmākie jūgendstila piemēri Rīgas arhitektūrā ir novērojami nevis etnisko latviešu namos, bet gan ēkās, kas projektētas, piemēram, krievu tirgotājiem vai ierēdņiem, – gandrīz visa Alberta iela, Bobrova nams Smilšu ielā 8, Tupikova nams Ģertrūdes ielā 10/12. Vairākām no šīm ēkām agrāk bija izteiksmīgi akrotēriji, kas līdz mūsdienām nav saglabājušies. Tātad arī Rīgā bijuši ekstrēmi jūgendstila piemēri, bet diemžēl tie nav saglabājušies, un mūsdienās tos nevaram novērtēt.
Varbūt, ņemot vērā to, kas ir saglabājies, mums rodas kļūdains priekšstats par jūgendstilu, kāds tas ir bijis savā laikā?
Neapšaubāmi. Arī mūsdienās, veicot izpēti, nereti tiek secināts, ka oriģinālais interjers ir bijis ārkārtīgi košs un krāsains, bet renovācijas laikā interjera apdare tiek tonāli pieklusināta, daudz kas tiek atstāts balts un harmonizēts. Dažreiz netiek akceptēta arī agrāko laiku vienkāršība. Tipisks piemērs ir Kultūras pils Ziemeļblāzma renovācija. Augusts Dombrovskis, ceļot jauno ēku 1905. gadā nodedzinātās celtnes vietā, bija izveidojis ļoti vienkāršu interjeru. Tā laika prese rakstīja, ka Ziemeļblāzmas telpu vienīgais rotājums ir dzīvu augu grupas. Mūsdienās, atjaunojot ēku, tas ir šķitis pārāk askētiski un ir radīts izdomāts stāsts. Ja nezina, kā ir bijis sākotnēji, izmaiņas var nepamanīt, bet fakts ir tāds, ka Ziemeļblāzmā mūsdienās izskatās citādi, nekā savulaik tur bijis.
Vai varam runāt par īpašu Rīgas arhitektu skolu? Vai var just, kur Rīgā strādājušie arhitekti ir mācījušies?
Noteikti. Rīgas Politehnikuma (vēlāk Rīgas Politehniskā institūta) Arhitektūras nodaļai ir ļoti liela nozīme Rīgas pilsētvides izveidē, sevišķi vēlā jūgendstila periodā. Te atšķirībā no vairākām citām Krievijas augstskolām studentu uzņemšanu neierobežoja ne etniskie, ne reliģiskie faktori. Te studējušie strādāja ne tikai Rīgā, bet arī, piemēram, Polijā – Varšavā, Lodzā un citur. Rīgas arhitektūras skola ir ar savu ļoti izteiktu konteksta, proporciju un samērīguma izjūtu. Rīgas pilsētvidē harmoniju sekmēja arī būvnoteikumi. Rīgā nav pārmērīgi augstu namu, tāpēc arī to dekoru varam novērtēt pilnīgāk nekā, piemēram, Pēterburgā, kur ēkas ir daudz augstākas.
Rīgas namu dekoros bieži vien vispārīgos tēlos tika iekļauta kāda vietēji svarīga nozīme.
Jā, tas ir ļoti jūtams. Protams, ir arī daudz jūgendstilam kopīgo un vispārīgo simbolu, piemēram, dabas tēma, kas dominē šajā stilā, saskanēja ar tā laika cilvēku dzīves uztveri un ir sajūtama arī citās mākslas nozarēs. Arī nacionālais elements ir raksturīgs jūgendstilam kopumā, piemēram, Antonio Gaudi savās ēkās interpretējis Katalonijas gotiku.
Rīgā simboli ar lokālu nozīmi spilgti ienāk vēlā jūgendstila periodā, kad ir aktuāls ziemeļu nacionālais romantisms ar arhitektūrā izmantotajām raupjajām formām un etnogrāfiskajiem motīviem. Interesanti, ka šie motīvi sabiedrībā netiek īsti novērtēti un ziemeļu nacionālā romantisma izpausmes tiek kritizētas.
Tā latviešu arhitekti meklē citu izteiksmi un nonāk pie neoklasicisma formveides un alegorijām dekorā. Šajā ziņā skaists piemērs ir Aleksandra Vanaga projektētais Miķeļa Tetera īres nams Brīvības ielā 61, kas mūsdienās pazīstams kā Stūra māja. Tā frontonā ir cilnis ar arhitekta vīziju par latviešiem XX gadsimta sākumā. Kompozīcijas centrā ir Merkurijs burulaivā. Viņam līdzās atrodas divas figūras, kas reprezentē mākslu un industriju. Vienā pusē tas ir antīks templis, otrā – fabriku dūmeņi un pat lidmašīna. Savukārt Teātra ielā 9 – Jura Zihmaņa ēkas fasādē – Hermejs ir atainots laivā, kas ir pilna ar grāmatām, jo nama pirmajā stāvā savulaik ir atradies grāmatu veikals.
XX gadsimts nāk ar jaunām tehnoloģijām – jaunas ēku konstrukcijas, centrālā apkure un elektrība.
Rīga XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā ir industrializēta lielpilsēta. Celtniecībā tika izmantoti gan jaunie materiāli un tehnoloģijas, gan senie amatniecības paņēmieni. Par to spilgti raksta jau minētais Henrijs van de Velde. Viņu pārsteidza, cik veikli un prasmīgi amatnieki Rīgā prot strādāt ar vienkāršiem darbarīkiem. Jaunās tehnoloģijas spilgtāk var redzēt ēku interjeros. Krāsnis joprojām tika lietotas, bet ienāca arī centrālapkure. Interesanti, ka pirmie radiatori tika novietoti telpā – līdzīgi kā krāsnis – uz krāsainu flīžu fona un arī paši bija ļoti dekoratīvi. Žēl, ka ir saglabājies ļoti maz agrīno radiatoru paraugu.
Varbūt tas ir viens no iemesliem, kāpēc vēsturiskie neostili norietēja, – ka to vizuālā izteiksme bija pretrunā ar jaunajām tehnoloģiskajām iespējām?
Atkāpšanās no vēsturiskajiem stiliem nebija ātra. Piemēram, skatoties Grosvaldu ģimenes fotogrāfijas, var redzēt, ka interjera apdare ir Jūlija Madernieka veidota, bet visas mēbeles ir no XIX gadsimta. Ja tika nopirkta pamatīga mēbele, to lietoja, un tik viegli katrai jaunai modes vēsmai līdzi neskrēja.
Vai jūgendstils ir piemērots mūsdienu pasaulei?
Tas noteikti ir cita laika stils. Jebkurš mēģinājums atdarināt jūgendstilu parasti beidzas ar neveiksmi. Jūgendstilā ir neatkārtojams smalkums, cita laika izjūta, cita ritma izjūta. Bet mēs nevaram atkārtot nevienu vēsturisko stilu. Arī rokoko un citi stili ir neatkārtojami.
Sadarbībā ar Ernesta Berņa un Oļega Fiļa labdarības fondu
