Atšķirībā no Eiropas ziemeļos valdošās aktīvas pilsoniskās sabiedrības, Latvija atdarina Eiropas dienvidos valdošās vērtības un organizētas politiskās aktivitātes apsīkumu.
Sjūzenas Skerovas (Susan E. Scarrrow) un Gežgora Burču (Gezgor Burcu) pētījums (http://www.allacademic.com/meta/p140497_index.html) par ES pilsoņu dalību politiskās partijās parāda, ka partiju biedri un atbalstītāji noveco, un partijas biedru skaits ir samazinājies salīdzinot ar 1960. un 1970.gadiem. Atšķirībā no pārējām ES valstīm šodienas Latvijā partijas biedru skaits vidēji sastāda vienu procentu no vēlētāju skaita, kamēr ES vidēji šis skaitlis bija 4,95%, un iedzīvotāju skaita ziņā mazākā kaimiņu Igaunijā divi procenti.
Skerova&Burču savā pētījumā neatklāja saistību starp partijas biedru skaita samazināšanos un vispārēju uzticības zudumu demokrātiskajam režīmam. Ja mēs skatāmies Latvijas situāciju, tad partiju biedru skaita ziņā situācija patiesībā ir palikusi nemainīga, bet uzticība partijām, Saeimai un valdībai ir gadu no gada samazinājusies salīdzinot ar citām Skandināvijas valstīm un Igauniju. Sekojot “Latvijas faktu” aptauju rezultātiem uzticības zudums demokrātijas institūtiem neatgriezeniski samazinājās zem 20% uzticības robežas pagājušā gada septembrī. Tas nav pārsteidzoši zinot pagājušā gada notikumus sākot ar 2007.g. martā neizsludinātajiem labojumiem drošības likumos, un tam sekojošo tautas nobalsošanu.
Partijas dibināšanai nepieciešamais partijas biedru skaita mazskaitlīgums (200!) Latvijā neveicina demokrātisku konkurenci partiju iekšienē. Neskaitāmi Latvijas politiķi ir savdabīgi aicinājuši iedzīvotājus t.s. “nečīkstēt”, bet stāties partijās un mainīt politisko stagnāciju republikā. Atšķirībā no Latvijas politiķiem Igaunijas parlamentārieši gāja citu ceļu un jau 1996.gadā izdarīja labojumus partiju likumā (https://www.riigiteataja.ee/ert/act.jsp?id=12810147). Kopš 1996.gada Igaunijas Uzņēmumu reģistram ir tiesības reģistrēt tikai tās partijas, kurām ir nevis sākotnējie divsimts, bet gan tūkstotis biedru. Šādi labojumi Igaunijas partiju likumā veicināja konkurenci partiju iekšienē aizsākot demokrātiskā režīma konsolidāciju nevis pēc personālijām, bet gan pēc ideoloģiju principiem. Visbeidzot šie labojumi ļāva nonākt līdz partiju likuma 12. panta labojumiem 2005. gadā, un šādi no budžeta sākt finansēt ne tikai Riigikogu iekļuvušās, bet arī vairāk kā procentu no visām balsīm ieguvušās partijas. Tāpēc pamatots jautājums pirms 2.augusta referenduma - vai šodienas Latvijas parlamentārieši ir spējīgi beidzot sākt darboties ar saviem tiešajiem (likumdevēja) pienākumiem, ja jau līdz šim viņu darba rezultāti ir bijuši tik pliekani?