Desmit gadu vienā solī ar pasauli

Augustā Laikmetīgās mākslas centrs Kim? atzīmē desmit gadu kopš dibināšanas, kad tas vēra durvis tolaik vēl nelabiekārtotajā Spīķeru kvartālā. 2009. gadā daļa no centra šarma bija tā atrašanās blakus vecajam nakts tirgum, kur par latu un piecdesmit santīmiem bija iespējams iegādāties kotlešmaizīti un atspirdzinājumu. Pēc izstāžu atklāšanām šeit iepazinās jaunie latviešu un ārvalstu mākslinieki, kurus joprojām saista produktīva draudzība. Par Kim? tajā laikā daudzi teica: "Beidzot ir kā ārzemēs." Salīdzinājums ar ārvalstīm mums bieži ir viens no augstākajiem jebkādu notikumu vai vietu novērtējumiem, pieņemot, ka Rīga pati par sevi ir pasaules nomale, kas nevarētu būt saistoša vai kur nu vēl izvēlēta par brauciena galamērķi kādam no Ņujorkas vai Parīzes.

Laikmetīgās mākslas centrs Kim? ir viena no vispārliecinošāk strādājošajām mākslas institūcijām Latvijā un visā Baltijā, kas ar savu programmu ir sekmīgi gāzusi šo priekšstatu un desmit gados pierādījusi, ka Latvija ir interesanta vieta ārvalstu mākslas profesionāļiem. Neskaitāmas reizes Kim? ir bijis pieturpunkts pasaulē atzītiem māksliniekiem pirms viņu grandiozajām personālizstādēm labākajos muzejos pasaulē un starptautiskas slavas stariem. Vienlaikus Kim? sējis Latvijas laikmetīgās mākslas vārdu pasaulē – organizējis pārdesmit Latvijas mākslinieku izstāžu ārvalstīs, divas Latvijas paviljona ekspozīcijas Venēcijas mākslas biennālē un radījis iespēju piecām pašmāju māksliniecēm strādāt vairākus mēnešus ārvalstu rezidencēs.

Latvijā ir vairākas kultūras institūcijas, kuras darbojas starptautiski un spēlē nozīmīgu lomu latviešu mākslinieku sasniegumos, taču šķiet, ka laikmetīgajā mākslā Kim? ir bijis viens no galvenajiem celmlaužiem. Sasaiste ar ārvalstīm allaž ir bijusi viena no Kim? galvenajām prasībām pret sevi. Tas ne tikai ļāvis atgādināt sev, ka pasaule negriežas ap Rīgu, bet ka Rīga un Latvija tajā ļoti labi iekļaujas.

Skaidri un efektīvi

Kim? uzdevums vienmēr ir bijis pavērst pasaules skatienu uz Latviju, lieki negaidot, ka šī interese radīsies pati no sevis. Mākslā, kā visās citās nozarēs, valda sīva konkurence, informācijas un notikumu pārprodukcija un laika trūkums paspēt un izsekot visam. Šo un citu iemeslu dēļ ir maza iespēja, ka kāds no ietekmīgāko institūciju kuratoriem un kolekcionāriem nolems interesēties par Latvijas laikmetīgo mākslu, ja vien viņš nenonāks ar to puslīdz regulārā sasaistē, par to dzirdot, lasot vai redzot. Apzinoties, ka nāksies durvīs likt kāju pašiem, Kim? par savu mērķi izvirzīja iezīmēt Latvijas laikmetīgo mākslu pasaules kartē. Tas īstenots skaidros un efektīvos veidos – Kim? rezidences balva un Latvijas mākslinieku izstādes ārvalstīs.

Ir pārsteidzoši un iepriecinoši, cik daudz cilvēku, piemēram, Ņujorkā, kur pašlaik studēju, zina Latvijas galvaspilsētu tikai tāpēc, ka tur atrodas Kim?, un spēj nosaukt vairākus latviešu mākslinieku vārdus, kas nav tikai Marks Rotko un Vija Celmiņa. Visbiežāk tie ir vārdi, kuru izstādes Kim? ir organizējis Ņujorkā vai devis iespēju strādāt rezidencē šajā pilsētā pāris mēnešu. 2014. gadā, kad Kim? bija vien pieci gadi, par institūcijas organizēto Oļas Vasiļjevas personālizstādi Ņujorkas galerijā Art in General rakstīja visiem zināmais nedēļas izdevums New Yorker, slavējot to kā daudzsološu jaunas latviešu mākslinieces pieteikumu. Oļas Vasiļjevas izstāde ir viena no piecām, kas organizēta Ņujorkā pēdējos septiņos gados.

Pārmaiņas būs pozitīvas

2016. gadā pēc Kim? rezidences balvas saņemšanas Ieva Epnere devās uz divu mēnešu rezidenci Ņujorkas rezidenču programmā ISCP, kur vienlaikus galerijā Art in General viņa pirmo reizi prezentēja izstādi Dzīvo atmiņu jūra, kas šogad ieguva Purvīša balvu. Ieva Epnere ir viena no piecām māksliniecēm, kurai ir bijusi iespēja strādāt kādā no Kim? sadarbības partneru mākslas rezidencēm ārvalstīs.

2015. gadā aizsāktā Rezidences balvas iniciatīva ir kā atbilde uz vairākiem akūtiem jautājumiem, kas skar Latvijas laikmetīgo mākslu. Viens no tiem ir mākslinieku ierobežotās iespējas nodoties savai profesijai pilntiesīgi, kas paredz arī ilgu izpētes un idejas izstrādes procesu. Pašreiz Latvijā, tāpat kā daudz kur citur, mākslinieki visbiežāk atrodas situācijā, kad ar savu profesiju nav iespējams nodrošināt iztiku un bieži nākas upurēt nodarbošanos, lai izvēlētos ko ienesīgāku, tādējādi domāšana par mākslu pamazām kļūst aizvien mazāk iespējama. Papildus tam Latvijā nav izstrādāta ilgtspējīga atbalsta programma, kas nodrošinātu mākslinieku studiju pieejamību.

Sadarbībā ar starptautiskajiem partneriem un sākotnējos gados ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu konkursa kārtībā Kim? deva iespēju vienam māksliniekam doties rezidencē uz pilsētām, kas joprojām ieņem spēcīgas pozīcijas kā laikmetīgās mākslas centri, – Berlīni (2015), Londonu (2017), Ņujorku (2016, 2019) un Telavivu (2018).

Pašreiz Ņujorkā vienā no vislielākajām rezidenču programmām ISCP darbojas latviešu māksliniece Maija Kurševa, kura par savu pieredzi un iespēju saka: "Ir veselīgi aizmukt prom no Rīgas, lai kritiski palūkotos uz procesiem, kuros esmu sevi iepinusi, un beidzot veltīt laiku savām domām, kuras var turpināt risināt no dienas uz dienu, bez traucēkļiem. Tas, ka apkārt ir citi mākslinieki, kuri domā līdzīgi vai pilnīgi atšķirīgi, ir ļoti veselīgi. Esmu iemesta bagātinošā un veselīgā vidē. Kādā virzienā tas ietekmēs manu nākotni, pagaidām nav zināms, bet tas, ka pārmaiņas būs un tās būs pozitīvas, ir skaidrs."

Atrodoties ārvalstu rezidencē, mākslinieks ne vien spēj nodoties darbam, bet arī kļūst par Latvijas laikmetīgās mākslas vēstnieku, kurš ar vietējām mākslas norisēm iepazīstina profesionāļus teju no visas pasaules, ar kuriem visbiežāk jau pēc rezidences viņam izveidojas ilgtspējīga, produktīva sadarbība. Kopš 2013. gada Kim? kopumā organizējis vairāk nekā divdesmit latviešu mākslinieku izstāžu ārvalstīs – mākslas centros un muzejos Malmē, Milānā, Parīzē, Briselē, Maskavā, Ņujorkā un citur.

Mākslinieku interese

Būtu naivi gaidīt, ka pasaule sāks interesēties par mums, ja mums pašiem nebūs ne kripatas intereses par to, kas notiek pasaulē. Ik gadu Kim? telpās ir skatāmas ap divdesmit izstādēm, no kurām teju puse ir veidota, piedaloties vai sadarbojoties ar mākslas profesionāļiem no ārvalstīm. Kim? ir vienīgā institūcija Latvijā, kas ar tik negausīgu regularitāti tiecas vietējai auditorijai piedāvāt starptautiski nozīmīgu un augstu vērtētu mākslinieku un mākslas profesionāļu sniegumu. Lai gan bieži izvēlētais mākslas virziens ir bijis pateicīgs, lai tam veltītu klišejas, kas tiek asociētas ar laikmetīgo mākslu, tomēr mākslinieku starptautiskie sasniegumi liecina par Kim? programmas veidotāju asredzību un sasaisti ar pasaules aktualitātēm.

Nereti Kim? uz Rīgu atvedis talantus, kurus tikai vairākus gadus pēc viņu izstādes šeit ir izstādījušas institūcijas un kuratori, kuru rocība atbilst to ietekmei uz mākslas pasauli kopumā. Piemēram, 2011. gadā Kim? sarīkoja Maikla Dīna pirmo personālizstādi Baltijas valstīs, kas notika, piecus gadus pirms mākslinieks tika nominēts prestižajai Tērnera balvai Apvienotajā Karalistē.

2016. gadā Kim? kā noslēdzošo izstādi Spīķeru kvartālā piedāvāja amerikāņu gleznotājas un performanču mākslinieces Donnas Huankas personālizstādi. Gadu vēlāk viņa sasniedza starptautiskās slavas zenītu, kurā atrodas joprojām. 2017. gada ziemā Kim? Rīgā organizēja amerikāņu mākslinieka Kevina Bīslija pirmo personālizstādi Eiropā īsi pirms mākslinieka personālizstādes Vitnijas Mākslas muzejā Ņujorkā, kas ir liels gods jebkuram māksliniekam.

Šie ir tikai daži piemēri, kas liecina par centra programmas augstvērtību un starptautisko nozīmību. Vēl vairāk – šo mākslinieku interese sadarboties ar institūciju, kuras gada budžets nesasniedz ārvalstu laikmetīgās mākslas institūcijas vienas izstādes izmaksas, liecina par Kim? starptautisko reputāciju kā profesionālu institūciju ar svaigu un drosmīgu programmu.

Norma, nevis pārsteigums

Nereti starptautiski sasniegumi Latvijā tiek uztverti kā pārsteigums, gluži it kā mums tiktu dota iespēja sēdēt pie viena galda ar pieaugušajiem. Lai gan mākslas pasaule joprojām ir izteikti koncentrēta un rotē ap Rietumiem un iepriekš piesauktajām metropolēm, aizvien biežāk to satricina mākslas procesi citās debespusēs un viss labākais nenāk vairs tikai no Ņujorkas un Berlīnes. Nevar noliegt, ka atrašanās šajās vietās, to resursi un infrastruktūra pamatoti pievelk mākslas profesionāļu pūļus, kuriem šajā vidē ir daudz lielākas iespējas strādāt un attīstīt savas ieceres, un visbiežāk īsāka vai ilgāka laika pavadīšana šeit vai dalība kādā projektā rezultēsies nākamajos sasniegumos.

Pārmaiņas, kas ir vērojamas pasaules mākslas ainā, ļauj pārdomāt arī Rīgas un Latvijas pašreizējo un iespējamo vietu tajā. Kā būtu, ja Rīga kļūtu par centru, kurā darbojas spēcīgākās reģiona institūcijas un attīstīta infrastruktūra, kas ļautu vietējai mākslas ainai kļūt ne vien starptautiskai, bet starptautiski vēl konkurētspējīgākai un pievilcīgākai?

Cerams, drīz mums vairs nebūs jādižojas ar pāris latviešu māksliniekiem, kuri bijuši mākslas vēstures procesu dalībnieki, un mūs nepārsteigs, ka par Latvijas māksliniekiem raksta globālajos plašsaziņas līdzekļos. Mēs ar lepnumu to pieņemsim par normu, kas mudinās attīstīties un redzēt sevi kā pilntiesīgu pasaules daļu. Kim? ir labs pierādījums, ka tas ir iespējams un ka Rīga var būt "ārzemes", pēc kurām ilgojamies.