Pirms pusotra gada, 2013. gada rudenī, Rīgas mākslas telpā notika joprojām neaizmirstama kuratores Solvitas Kreses diriģēta izstāde. Tās nosaukumu citēta fragmenta formā – ...lai gadījums kļūtu par notikumu... – inspirējis kāds dziļdomīgs dižā francūža Žana Pola Sartra izteiciens. Izstādes viducī bija likts virmojošās mākslinieciskās stihijas kopā savilcējs un spēcīgākais centra akcents – Krievijas līdergrupas mākslinieka – konceptuālista, gleznotāja, instalatora, video un foto darinātāja, teorētiķa, rakstītāja un domātāja – Dmitrija Gutova (1960) metālplastika Tihvinas Dievmāte.
Vienmēr centrā
Gutova Tihvinas Dievmāte ir pārsteidzošs sametinātu metāla stieņu "zīmējums" – it kā haotisku un bezjēdzīgu līniju mākonis, kas pēkšņi tikai vienā skatpunktā vēršas klasiskas pareizticīgo ikonas tēlā. Negaidīti – kā līdz ar pēdējo pagrieziena klikšķi atrisināts Rubika kubiks! Varētu pat teikt, ka šāds telpiski optisks triks mākslas izstādes kontekstā pārtapis pacilājošā filozofiskā vispārinājumā, kā jau solīts paša Sartra vārdā. Dmitrijs Gutovs piedāvā tēlojumu, kā pasaules haosa buljons sabiezē cildena garīguma esencē. Šeit, mākslas darbā, tas it kā pāraug reliģisku dogmu ietvarus un sniedz teju ilustratīvu liecību it kā pat zinātniskās dimensijās.
Atšķirībā no daudziem mūsdienu mākslas rēbusiem, difūzijām un divdomībām šis krievu mākslinieka darbs fascinē ar savu skaidro vienkāršību un gandrīz didaktisko idejas uzskatāmību. Dievišķā klātbūtne jebkurā matērijas sabiezējumā, tā vibrācijas atomārās pamatstruktūrās... Vajag tikai rast pareizo, dažkārt pat unikāli vienīgo skatījuma leņķi. Jāpiebilst, ka šo paņēmienu mākslinieks sekmīgi un ar visiem papildefektiem pārbaudījis, šādi pat telpiskos režģos metalizējot Rembranta zīmējumu sēriju.
Bet arī citureiz Latvijas mākslas dzīves arēnā Dmitrijam Gutovam veicies ar līdzīgu centra pozīciju gūšanu. Šo neparasto personību jau 90. gadu vidū mums atklāja laikmetīgās mākslas nepagurstošā jundītāja Helēna Demakova. 1995. gadā Sorosa Mūsdienu mākslas centra – Rīga programmatisko pasākumu ietvaros viņa kūrēja vērienīgu izstādi Monuments. Tā bija veltīta vienmēr un joprojām aktuālai tēmai – avangardiskas mākslas iespējām urbānā vidē un maksimāli plašākos, ārpuselitāros sociālos kontekstos. Tieši šajā testā atklājās negaidītas pretrunas un sabiedrības apziņā dziļi ieperināti konflikti. Māksla neganti provocēja lumpenizētās publikas agresiju un vulgāru barbarismu, kas izpaudās prastā dažādu objektu demolāžā. Vēl jo vairāk – sociāli histēriskais uzbudinājums guva pat idejisku nokrāsu. Gan kreisi, gan labēji norūpējušies ļauži naski ieslīga aktuāli politiskās pretrunās motivētā obskurantismā. Par šādu izstādi pilnīgi neko neviedošais Soross publiski nu tika apzibeņots un apspļaudīts gan kā fašists, gan kā komūnistu aģents...
Vārdiem sekoja arī darbi. Monumenta kontekstā Vērmaņparka koku galotnēs tika iestiprināta instancēs oficiāli saskaņota Dmitrija Gutova instalācija, kas izpaudās kā debesīs lidojošs transparents, loģiski, krievu valodā – ...что-то тревожно у меня на душе... (...nemiers valda manā sirdī...). Kā nākotnē būtu ieskatījies… Brīnišķs sabiedrības apziņu spicējošas mākslas piemērs!
Bažas debesīs dažas dienas patramdīja parka publiku, un tad kādu nakti tās nozuda bez pēdām. Notikums guva starptautiska skandāliņa raksturu, un krimināltango norisēs iejaucās pat visai apmulsusī policija.
Paradoksāls domātājs
Dmitrijs Gutovs joprojām nerimstas un līdzīgi testē dažādus sabiedriskos "svētumus", sāpīgi kāpj uz to varžacīm pašā Krievijā. Piemēram, 2011. gadā skandalozu ievērību guva viņa plakātgleznu sērija Krieviju – visiem ar tekstuālām konstatācijām it kā no krievu nacionālekstrēmista pozīcijām, kuram izšķiroša šķiet personāžu etniskā piederība: Marija Dievmāte – ebrejiete, Jēzus – ebrejs, Puškins – moris, Katrīna II – vāciete, Bartolomeo Rastrelli – itālis, Ivans Aivazovskis – armēnis, Staļins – gruzīns, Pēteris Čaikovskis – francūža mazdēls, Fjodors Dostojevskis – poļu/lietuviešu cilme, Īzaks Levitāns – ebrejs, Māris Liepa – latvietis... Tika uzskaitīti desmitiem kanonisku krievu kultūras un vēstures pamatlicēju un veidotāju vārdu, kuri nu būtu ietverami melnajā sarakstā.
Daudz laimīgāks Latvijas stāsts māksliniekam padevās jaunizveidotajā muzejā Rīgas birža. Katrs tā apmeklētājs var ieraudzīt centrālās halles griestos iekārtu daudzos fragmentos "saspridzinātu" Venēcijas dižgondolu. Arī šis Dmitrija Gutova "demolāžas" mākslas objekts še parādās kā nosacīts kopsaucējs, laikmetīgās kultūras zīme. Vēl jo vairāk – tā ir sava veida metafora, kas iezīmē mierīgo un trekno laiku beigas un ieiešanu grandiozas sabiedriskās turbulences laikmetā.
Tomēr šāds alarmisms ir tikai viens no iedzimtā maskavieša Dmitrija Gutova darbības aspektiem, kura vārdam zinātāji itin bieži liek klāt apzīmējumu "pasaulslavens". Patiesi tā, jo viņš bijis trejkāršs Venēcijas biennāles dalībnieks (1995, 2007, 2011), piedalījies Kaseles Documenta (2007), Roterdamas Manifesta (1996), Stambulas (1992), Sanpaulu (2002) un Šanhajas (2012) biennālē, eksponējies Luvrā un Ņujorkas Gugenheima muzejā... Tās ir vietas, kurās caurlaidi gūst tikai augstākās līgas spēlētāji.
Brežņevisma norietā, 70. gadu nogalē, Dmitrijs Genadjevičs studēja psiholoģiju V. I. Ļeņina Maskavas Valsts pedagoģiskajā institūtā. Turpat – tikai jau Sabiedrisko zinību fakultātē – apguva akadēmiskās zīmēšanas iemaņas. 1985. gadā pabeidza glezniecības studijas Tautas mākslas neklātienes universitātē. Lai arī cik pamatīgas būtu krievu mākslas izglītības tradīcijas, to visu vēl varētu uzlūkot tikai kā amatierismu. It kā "samoģelkina" centienus izlauzties lielajā mākslas pasaulē vairoja aktīva un mērķtiecīga rīcība, 1988. gadā apņēmīgi sākot izstāžu praksi. Pie visām jau iepriekšminētajām top klases izstādēm vēl piekabināmas kādas 30 personālekspozīcijas un regulāra līdzdalība mākslinieku kopskatēs pasaules malu malās.
Autora būšana mākslas vidē kļuva jau daudz nopietnāka pēc studijām I. E. Repina Glezniecības, tēlniecības un arhitektūras institūtā Sanktpēterburgā. Tur censonis Gutovs izurbās cauri Tēlotājas mākslas vēstures un teorijas fakultātes programmai, ko vainagoja ar diplomdarbu par supremātisma ģēniju Kazimiru Maļeviču un ievērojamo pareizticīgo teologu, filozofu Pāvelu Florenski.
Dmitrijā Gutovā saliedēti vairāki šķietami paradoksi. Viens no ievērojamākajiem Krievijas mūsdienu mākslas pārstāvjiem faktiski veidojies ārpus augsti kultivēta profesionālisma kalves. Viņa mākslinieciskās pasaules uzskatu sistēmu veido vairāk psiholoģiskās, filozofiskās, teorētiskās izglītības pieredze. Varētu teikt, Gutovs mākslā ienāca caur teorētisma durvīm. Viņam primārais – izdomāšana, ideja, koncepts. Kas mūsdienu mākslā ir milzīgi pieprasīts deficīts! Jo kritiskam vērotājam jāatzīst – esenciāli dziļš māksliniecisko formu pildījums nebūt nav tik bieži baudāms prieciņš, to nereti aizstāj ekvilibristika estētikas poligonos.
Tiešs emociju pieslēgums
To, ka māksliniekā dominē domātājs, šķiet, apliecina arī viņa Maskavā organizētais pasākums – Lifšica institūts. Atgādināsim, ka Meļitopoles, kas tagad Ukrainā, ebrejs Mihails Aleksandrovičs Lifšics (1905–1983) reiz bija īpaši ievērojams, dažbrīd pat augsti vadošs padomju filozofs, literatūras zinātnieks, kultūrvēsturnieks un teorētiķis, turklāt arī akadēmiķis, kas stāvēja uz paša pārdzīvotās marksisma versijas pamatiem. Arī liels speciālists Marksa, Engelsa un Ļeņina estētikas un mākslas uzskatu pasaulē. Un vēl Hēgelis... Cita starpā – arī visai dedzīgs formālisma kritizētājs. Sešdesmitgadnieki vēl atcerēsies viņa slaveno rakstu Kāpēc es neesmu modernists?. Tas akurāt sakrita ar hruščovisko pretabstrakcionistu ideoloģiskās panikas kampaņu, kas uzbangoja 1962. gadā.
Lifšics bija unikāli paradoksāla personība. Māksliniecisko pamatizglītību guvis 20. gadu VHUTEMAS (Высшие художественно- технические мастерские), kas tolaik bija viens no pasaules aktīvākajiem avangarda mākslas vulkāniem. Ar to vien varēja iekļūt mākslas vēsturē. Jaunībā uzrāvies uz sarkanarmiešu pamestām marksisma brošūriņām, un pārmijas viņā totāli pārslēdzās uz citu pusi. Marksisma savvaļas pētījumu dēļ no VHUTEMAS modernisma fundamentāli atsvešinājies un radis jaunatklāsmes apgaismību reālistiskā patiesīguma meklējumos (gluži kā Svētais Pāvils, nokrītot no zirga, pievērsās kristietībai). Vēlāk ortodoksālo marksistu vidē Lifšica personīgais filozofijas paveids brīžiem uztverts kā kaitīgs disidentisms. Staļina laikos viņš piedzīvoja oficiālās kritikas uzbrukumus, ko pats traktēja kā "...lidojošas mīnas sveicienu no nāves valstības...". Visādi varēja beigties, bet Lifšicam paveicās izlīst starp NKVD "stīgām".
Lifšics pārcieta arī pēckara bezdzimtas kosmopolītu antisemītiskās vajāšanas periodu. Tad soli pa solim kā marksistisks mākslas un ideoloģijas teorētiķis uzkāpa padomju oficiālā kultūrolimpa virsotnēs un radošās inteliģences aprindās ieguva neglābjama obskuranta un konservatora slavu. Tieši viņam piederot Aleksandra Solžeņicina dienasgaismā izcelšanas gods. Lūk, kādas nesavienojamības un pretrunas var iemājot vienā cilvēkā!
Maskavas mākslas kritiķis un teorētiķis Aleksandrs Jevangeli šo kokteili Dmitrija Gutova personībā komentējis šādi: "...Gutova darbu novatoriskais raksturs izpaužas spējā vienot iespaidus no pilnīgi dažādiem avotiem – tur ir tīri gleznieciski meklējumi, kas dažkārt robežoti ar tīru abstrakciju vai sakņoti grafiskajā dizainā, austrumu kaligrāfijā, konceptuālisma tradīcijās. Tur var parādīties padomju un pasaules kultūras intelektuālās atklāsmes, kas saplūst neatkārtojamā autora amalgamā, jaunā estētiskā sakausējumā. Padomju kultūras fenomenam, ko reiz sāka analizēt Maskavas konceptuālisti, Dmitrijs Gutovs iedeva fundamentāli citu jēgu. Viņš atklāja mākslas filozofa Mihaila Lifšica mantojumu – dzīvo straumi, kas pildīta ar aktuālām nozīmēm un saistīta ne tik daudz ar pagātni kā ar ietieci nākotnē. Dmitrijs Gutovs šo mantojumu ir aktualizējis un radījis no visa tā pastāvīgu intelektuālu notikumu – Lifšica institūtu. Tiešais mākslinieciskais darbs še nereti saistīts ar fetišu intelektuālu pārcēlumu tradicionālā audekla gleznieciskajā satraukumā."
Krievijas mākslas avangardista Dmitrija Gutova fanātiskā aizraušanās ar biedra Lifšica marksismu, kura gaismā (bet varbūt – tumsā?) pašam māksliniekam nekāda vieta zem saules nekad nebūtu atvēlēta, ir ne mazāk paradoksāla kā viņa darbi. Gutovs piebilst: "Es negribu teikt, ka tas nav postmodernisms, taču tur ir tiešs emociju pieslēgums, nevis ironija. Tas ir fakts – manus darbus vistiešākajā veidā ir iedvesmojuši Lifšica teksti."