"Dobeles pils pagrabā akmens svīst. Lielie laukakmeņi, kas vēl nesen gulēja apslēpti zem gadsimtu krātās zemes kārtas, dvesmo uzkrāto miklumu. Vasarniekam ir patīkami pieglaust vaigu stindzinošajai rasas kārtai, bet vienlaikus, kad dienas gaismai ir atsegts kaut kas, kas ir samierinājies ar aizmirstību, tas rada spokainu sajūtu. Vai patiesībā tās nav asaras, ko akmens raud par mūžīgā miera traucējumu?
Svīst arī pērles Anitras Bērziņas gleznās. Izpletušās pa visu gleznas laukumu kā planētas, kuru masa ir krietni par lielu, lai ietilpinātos mazajā perimetrā, pērles piedzīvo dziļu iekšējo elementu transformācijas procesu, kā rezultātā pat krama cietais objekts dvašo ārā mitrumu. Gleznojuma fotoreālisms rada ilūziju, ka glezna nudien ir aprasojusi. Anitra Bērziņa savos iepriekšējo darbu ciklos ir atsaukusies uz pareizticīgo ikonogrāfiju un studējusi raudošo ikonu noslēpumus, tomēr Dobelē rasas pilītes neliekas svētību vai ļaunumu vēstošas asaras, vairāk gan kā spriedzes izlāde. Un patiesi Anitrai Bērziņai pērle ir "ļaundabīgs audzējs". Tā ir svešķermenis, kas ieviesies kādā organismā. Kā to savā pērļu sērijā parādījusi arī vienaudze Barbara Gaile, pērles tapšanas process ir vardarbīgs," par Anitras Bērziņas izstādi Planēta x Pērle stāsta mākslas kritiķe un teorētiķe Anda Kļaviņa.
Savējās māksliniece ir salikusi "pa kastītēm", kur gleznas kvadrāts kalpo par ietvaru. Katrai pērlei ir dots kādas zvaigznes nosaukums. Savukārt pavadošā "mūzika" ir ņemta no mūsu saules sistēmas planētu un to pavadoņu rotēšanas procesā izdotās skaņas. Tās ir svešādas, pat baismīgas skaņas. Šķiet, dabā nav bijis paredzēts, ka tās jelkad klausīsies cilvēka auss. Tomēr Anitru Bērziņu tas neatvaira: "Klausoties planētas, piezogas svešas – citas domas. Es tiecos uz šīm domām." Un līdzīgi kā tik daudzi mākslinieki pirms viņas: "Es gribu gleznot to, ko es nesaprotu. Skatīties uz lietām ar citplanētieša acīm: bez iepriekšējas vienošanās par to, ko redzu."
"Padarīt neredzamo redzamu, ir spokaini [unheimlich]," teicis literatūrkritiķis Pols de Mens. Savā izstādē Anitra Bērziņa atklāj kaut ko no procesa, kas parasti notiek tumsā – austeres ietvarā, kosmosa aukstumā, mūsu psihes dziļumos. Viņa atklāj mūsu iekšējās vardarbības radošo potenciālu, kas var aizvest līdz pērlei. "Latvijā pērles nevar atrast. Mums katram pašam tās sevī jāizslīpē." Vai arī: "Glezniecība nav nekas dvēseli glāstošs. Tās ir sāpēs, kas noved pie pērles."
Mākslinieces darbi ir kā ikona, kuras slēģi uz brīdi ir atvērti. Un tiem, kas nokāpuši Dobeles pils pagrabā, ir iespēja skatīties "horizontā, kas dziedē un ved tālāk." Pēc brīža slēģi aizvērsies, lai acis ikonu nenobružā, to skatoties. Cerams, mūsos jau būs ieperinājies pērles jeb apziņas aizmetnis.
Anitra Bērziņa 1988. gadā absolvējusi Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Stikla nodaļu, 2008. gadā ir beigusi Latvijas Mākslas akadēmiju un ieguvusi maģistra grādu glezniecībā pie profesora Alekseja Naumova. Piedalījusies vairāk nekā 100 izstādēs, simpozijos Latvijā, Eiropā, ASV, prezentējusi sevi neskaitāmās personālizstādēs, saņēmusi balvas un radošās stipendijas, uzvarējusi konkursos. Viņa darbojas arī stikla tehnikās un ir veidojusi kolekcijas Itālijā - Murāno stikla studijās. Anitra ir gleznotāja, stikla māksliniece, grafiķe, interjeriste, dizainere.