Rīgas Starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle (RIBOCA) notiek otro reizi: izstādes nosaukumā ietverti Māras Zālītes vārdi viss reizē zied, un tā ir skatāma Andrejsalā – plašā, industriāli noplicinātā teritorijā bez dzīvības. RIBOCA2 atklāšana tika pārcelta no maija beigām uz 20. augustu, tās norises laiks sarucināts no pieciem mēnešiem līdz trim nedēļām, un daudzas mākslinieku ieceres palikušas neīstenotas. Paradoksālā kārtā biennāles kvalitāte no tā itin nemaz nav cietusi, tieši otrādi – tā ļauj pilnībā izgaršot savas koncepcijas augļus.
Iedomājieties tikai, kā maijā viss reizē ziedētu, skanētu un smaržotu, uz pasākumu sabrauktu simtiem, tūkstošiem krāšņi uzcirtušos viesu no visas pasaules, viņi cits par citu skaļāk runātu, un kaijas būtu spiestas vēl skaļāk klaigāt, un tad tiktu uzšauts līksms salūts... Diezin vai tad varētu sanākt "ieklausīšanās vietā", kas ir RIBOCA2 kuratores Rebekas Lamaršas-Vadelas sievišķīgi novatoriskās koncepcijas stūrakmens.
Zemes ārstēšana
Biennālē ir iepazīstami 50 jaunradīti darbi un pati vieta, kuru līdz šim izstaigājis tikai retais rīdzinieks. Kādreizējā industriālās ostas teritorija ir Rīgas mērogam gigantiska gan ainaviskā, gan arhitektoniskā ziņā, un droši vien arī toksiskais piesārņojums, ar ko šī zeme daudzu gadu desmitu laikā piesūcināta, ir gigantisks.
Kuratore savas idejas uztveramībai akcentē divus būtiskus aspektus. Pirmais: "Man Andrejsala ir to problēmu metafora, ar kurām mēs saskaramies globālā mērogā.» (No intervijas Sergejam Timofejevam portālā Arterritory.) Otrais: "Mākslinieki un radītāji, iespējams, ir mūsu vienīgie ceļveži cita veida attiecību izveidošanā ar pasauli. [..] Viņi mudina mūs pieņemt šaubas un nedrošību. Nevis izmisīgas un paralizējošas šaubas, bet gan tādas, kuras ļauj atplaukt iespējām, lai visu pasauļu galā uzziedētu jaunas idejas, ideāli un ilgas." (Izstādes ceļvedis, 7. lpp.). Tā nu viens no raksturīgākajiem darbiem šķiet farmācijas profesores Vijas Eniņas žests – kopā ar domubiedru grupu viņa Andrejsalas zaļajās joslās izsējusi dažādu ārstniecības augu sēklas, kas nu tur labi iedzīvojušies un ārstē pašu zemi.
Kā jau pienākas, biennālē īstenotas šobrīd aktuālākās laikmetīgās mākslas tendences un kuratoriālā pieeja. Dalībnieku vidū ir ne vien diplomēti mākslinieki, bet arī dažādu citu profesiju pārstāvji, un demokrātiski nešķirota ir mediju daudzveidība, mērķtiecīgi mēģinot iedarboties uz visām apmeklētāja maņām. Nav brīnums, ka dominē instalācija un video, svarīgākā loma piešķirta kinētiskajai un skaņas instalācijai, tomēr ne mazāk nozīmīga ir performance, deja, mūzika, dzeja, zemes māksla, tekstils, tērpu un pat rotu dizains, kā arī pavārmāksla un tādi tradicionāli, visaptveroši mediji kā tēlniecība un arhitektūra.
Tematiskais loks vietējam Rīgas skatītājam pārklājas ar pēdējos gados Latvijas Laikmetīgās mākslas centra rīkotajās izstādēs jau aktīvi proponēto: postkoloniālisma sekas, vides aizsardzība, kosmisms, zinātniskā fantastika, entropija, utopija– antiutopija u. c.
Aspazijas frekvencē
Īpaši tīkami un viesmīlīgi atbruņojoši ir redzēt, kā vairāki citzemju mākslinieki "ieklausīšanās" metodi ir īstenojuši vietējā materiālā, kāda ir, piemēram, Katrīnas Hornekas un vietējo pusaudžu veidotā māla ainava, Olivera Bīra saklausītās Aspazijas lietoto trauku frekvences, Evas Lestas video, ko iedvesmojušas teikas par to, kas tik nav appludināts zem Daugavas, Augusta Serapina Dubļuvīri, Timura Si-Cjiņa Caur sidraba birzi gāju un Nikolaja Smirnova lībiešu un citu alternatīvu izdzīvošanu apspēlējošie Reliģiskie libertārieši. Un, protams, viens no izteiksmīgākajiem biennāles darbiem – Bridžitas Polkas mēmi daiļrunīgo, aizkustinošo skulptūru ansamblis, kas sastutēts no apkaimē atrastiem būvgružiem.
Ekspozīcijas izkārtojums ir iespaidīgs visupirms jau ainaviskā un telpiskā vērienīguma dēļ. Apmeklētājam nākas un šķiet visnotaļ intriģējoši kā kukainītim zirneklītim tumsā klīst pa necilvēcīga izmēra daudzstāvu ēku, ik pa laikam uzduroties kādam mākslas darbam, dažbrīd tiekot svaigā gaisā un pie panorāmiskas ainavas uz tāda kā improvizēta Pompidū centra balkoniņa.
Pievēršoties ne tik veiksmīgām ekspozīcijas vietām, varu norādīt uz Valda Celma un Kristapa Ancāna darbu pārāk tuvo izvietojumu trešajā stāvā, jo līdzīgās materialitātes un kinētiskās konstrukcijas dēļ darbus var uztvert kā vienotus, kaut arī to saturs un vēstījums ir gluži vai pretējs. Arī Miķeļa Fišera In-finity radītā spriedze, gaidot balona sprādzienu, it kā neļauj pilnvērtīgi nodoties līdzās esošo darbu vērošanai, bet tad atklājas, ka blakus skatāmā Somijas mākslinieču filma, kurā gozējas 40. gadu Holivudas skaistule, ir par dārgakmeni trinītu, kas radies kā blakusprodukts atombumbai. Tad iebildumu vairs nav.
Baltu tautu dziesma
Cieņu raisa elegance, ar kādu kuratore izkļuva no situācijas, kad vīruss šķita sagrāvis projektu. Ekspozīcijā ir iekļautas arī nerealizētās ieceres, kas katalogā izklāstītas svītrotas, kā teksta korektūra, bet dabā klīst kā rēgi. Piemēram, Tomass Saraseno bija plānojis skulptūru no Berlīnes atsūtīt pa gaisu, izmantojot tikai saules un vēja spēku (no tā redzams vien parašuta modelis), par Dominikas Olšovijas sākotnējo ieceri inscenēt Veļu mātes guļamistabu liecina vien maza vitrāža, Margaritas Umo skulptūra tiek uzburta ar izstādē dežurējošās meitenes vārdiem.
Man patiesībā pat ļoti patika pastaiga procesija Andrejsalā. Iedvesmojošu atsauksmi saņēmu arī no Lietuvas kolēģes, kurai paveicās biennāli apmeklēt klātienē, kamēr citi starptautiskās auditorijas interesenti gaida, kā ekspozīciju filmā atainos un interpretēs režisors Dāvis Sīmanis. Mākslas kritiķe Aiste Paulina labprāt piekrita savu svaigo iespaidu iekļaušanai šajā rakstā: "RIBOCA2, manuprāt, skan kā baltu tautu dziesma. Mierīgs un lirisks stāsts par dzīvi, mīlestību un nāvi mūžīgajā dabas ritumā. Droši vien pirms pāris gadiem man būtu pietrūcis straujāka ritma, vairāk dažādu provokatīvu un radikālāku pieeju, ironijas, asprātības. Šodien – trauksmes un arvien pieaugoša radikālisma laikos – ceru uz kaut ko vairāk nekā tikai uguņošanu. Priecājos, ka starp biennāles darbiem neredzēju ne pārmērīgu iebiedēšanu un moralizēšanu, ne entuziastiskus solījumus, ka mums visiem viss būs izcili. Tā vietā Rīgā es saņēmu atgādinājumu, ka arī pēc visgrūtākajiem laikiem pienāks laiks, kad pēkšņi viss uzziedēs neatkarīgi no tā, vai mēs to redzēsim vai ne. Nevaru iedomāties labāku rudens un gaidāmās ziemas sezonas karantīnas vadmotīvu."
Biennāle
RIBOCA2 izstāde viss reizē zied Andrejsalā līdz 13.IX
Seko līdzi aktuālajam arī notikumam veltītajā Diena.lv sadaļā!