Laikmetīgās mākslas centrs 2009. gadā organizēja publiskas mākslinieku portfolio skates – prezentācijas. Atsaucība bija liela. Vienā no šiem sarīkojumiem centra nelielā bibliotēkas telpa bija pārpildīta. Auditorijas priekša iznāca slaids, smaidīgs puisis gludi sasukātiem matiem. Viņš bija ģērbies buktētās uzvalka biksēs un gaišā, izgludinātā kreklā, tāpēc vairāk izskatījās pēc biroja darbinieka, nevis vairākuma Rīgas bohēmiešu. Ēriks Apaļais – tā viņš bija pieteikts – atšķīrās no pārējiem arī priekšnesuma stilā: viņš demonstrēja iepriekš sagatavotu slaidšovu, nevis kā dažs labs bakstīja ar kursoru neskaitāmus folderus un failus, lai konstatētu, ka vajadzīgais nez kur pazudis. Ēriks savus darbus komentēja raiti, lakoniski, labā valodā. Mākslinieku runās daudzkārt dzirdamos "ē...", "nū..." un "vispār" viņš nelietoja, toties spēja saprotami izklāstīt savu pieeju un loģiski pamatot risinājumu. Turklāt Apaļais bija parūpējies par prezentācijas dramaturģiju: parādījis darbu, kurā attēlots sniegs, viņš deva vārdu fizikas skolotājam, kurš populāri izskaidroja, kā veidojas sniegpārsliņas, bet pēc cita attēla, kurā bērnišķīgā manierē bija uzgleznota, šķiet, sēnīte, – bērnudārza audzinātājai. Neviena prezentācijas daļa neievilkās, un viss beidzās precīzi noteiktajā laikā.
Ēriks Apaļais (1981) joprojām tiek uzskatīts par "jaunu un daudzsološu", kaut gan viņa pirmā publiskā parādīšanās notika gandrīz pirms desmit gadiem. Apaļajam vēl neuzbrūk dzeltenā prese kā plaši pazīstamiem "māksliniekiem", prasot parādīt dzīvokļa interjeru un valkātās drēbes. Tomēr profesionāļu lokā interese par viņu ir diezgan spraiga – tam ir vairāki skaidrojumi. Mākslas vide jaunpienācējus reizēm uzņem negribīgi, reizēm – sagaida atplestām rokām. Priekšrocības reizēm dod rozentāļu vai lietišķo aizmugure, piederība kādam spēcīgam kursabiedru grupējumam Mākslas akadēmijā.
Un talants ir dzimis
Ēriks Apaļais nekad nav mācījies mākslu Latvijā. Viņa skolas gaitas iezīmējas ar teicamām atzīmēm pamatskolā, vēlāk – mācībām Ziemeļvalstu ģimnāzijā un studijām Latvijas Universitātē angļu valodas specialitātē. Pēc trešā kursa Ēriks paņēma atvaļinājumu un devās uz Dāniju, lai kārtīgi iemācītos dāņu valodu. Viņa mērķis bija, bruņotam ar divām svešvalodām, kļūt un strādāt par labu tulku. Kā pats tagad smaidot atzīstas, nesanāca... Dānijā viņš izmantoja šīs valsts sniegtās izglītības iespējas – sāka nodarboties ar gleznošanu Tautas augstskolā. Tā kādas iekšējas nepieciešamības zemledus straume izlauzās virspusē, mainot labi iecerētās karjeras gultni.
2005. gadā Apaļais sarīkoja personālizstādi Dzelzceļa muzejā ar nosaukumu Zaudējot līdzsvaru. Zīmīgs nosaukums bija arī kritiķes Andas Kļaviņas recenzijai par šo notikumu Dienā – Mūsdienu mūka meklējumi. Tajā vēstīts: "Pretī seklumam un vērtību sajukumam mākslinieks liek savu jūtu spēku. Jānis Avotiņš savu iepriekš pieredzēto patiesības atklāsmi tēlojis kā konceptuāli rafinētu atmosfēru, bet Ē. Apaļajam tā lielākoties dzimusi, otai emocionāli uzlādēti traucoties pa audekla virsmu un iemiesojoties ekspresīvos tēlos. Tik klaju ekspresiju konceptuālās mākslas dominantes laikā patiesi gribas apzīmēt kā drosmīgu." Atsauksme liecina, ka tas bijis pavisam cits Apaļais, nekā to pazīstam no pēdējā laika darbiem. Interesanti, ka dažas gleznas no šī perioda daudzus gadus vēlāk atrada vietu Nacionālā mākslas muzeja organizētajā izstādē Negantnieki, kurā "tagadējais" Apaļais nu nekādi neiederētos. Tāpat gandrīz pravietiski pieminēta tobrīd uzlecošā latviešu glezniecības zvaigzne Avotiņš – abi mākslinieki vēlāk kļuva par labiem draugiem.
Pēc pirmās personālizstādes gādību par jauno talantu uzņēmās galerija Alma, kuras vadītājai Astrīdai Riņķei Ēriks velta labus vārdus vēl šobaltdien. 2008. gadā Almā notika personālizstāde Stiprāko bērzu meklējot. Tomēr ne tikai vietējie panākumi noteica publikas interesi.
Pa spēkam daudzu sapnis
Ērikam Apaļajam izrādījās pa spēkam daudzu sapnis, kas izdodas tikai dažiem, proti, studijas prestižā mākslas augstskolā pie respektabla pasniedzēja un tūliņ pēc tam – sadarbība ar ietekmīgu mākslas galeriju. Apaļais iestājās Hamburgas Mākslas akadēmijā, kur studēja pie pasaulē pazīstamā laikmetīgā mākslinieka Andreasa Slominska. "Slominskis vienmēr pats izvēlas, kurus studentus uzņemt klasē. Pie viņa var iekļūt tikai tad, ja pats ir studentu noskatījis un aicina. Tā tas notika arī ar mani, viņš jautāja, vai vēlos studēt pie viņa, uz ko es atbildēju ar "jā"," – šis ir citāts no Apaļā sarakstes ar šī raksta autoru, daļa no kuras lasāma žurnāla Studija 2011. gada augusta/septembra numurā. Vēstulēs Ēriks atklājās kā ļoti nopietns profesionālis, bet arī vaļsirdīgs un jūtīgs jauns vīrietis, kura domas nemitīgi nodarbina sarežģīti teorētiskie jautājumi, bet sirdi – ilgas pēc vasaras un pludmales smiltīm Latvijā.
Tobrīd jau Hamburgas Mākslas akadēmija bija absolvēta, turklāt izcili – saņemot Karla H. Dīces prēmiju par labāko diplomdarbu. Ērika rakstītā eseja bija veltīta iekšējā laika un telpas sajūtai Tarkovska filmās un Augustīna darbā Atzīšanās. Notika gatavošanās pirmajai personālizstādei Veras Munro galerijā Hamburgā. Ēriks rakstīja: "Ar Veru Munro man ir kontakts vairākus gadus, viņa sekoja tam, ko es daru. Kad piedāvāja kopā strādāt, tas nebija spontāni." Izstāde Confessions notika 2011. gadā, bet 2012. galerija piedāvāja viņu Ķelnes mākslas tirgus speciālajā sadaļā, kas iepazīstina ar 20 perspektīvākajiem jaunajiem autoriem. Apaļā darbi bijuši skatāmi vairākās grupu izstādēs Hamburgā, Bonnā un citur.
Rīgas publikas uzmanības lokā Apaļais atkal nonāca 2013. gada sākumā ar Laikmetīgās mākslas centrā kim? sarīkoto izstādi Vārdi. Apaļā rokraksts ir nostabilizējies: tagad tā ir monohroma glezniecība, kurā uz vienmērīgi melna, it kā kosmiska fona lidinās atsevišķas gaišas detaļas, kas atgādina te debess spīdekļu atlūzas, te grāmatas vai varbūt vēl kaut ko neidentificējamu. Tieši daudznozīmība, kas ietverama pavisam skopos vizuālajos tēlos, ir Apaļā interese, kas robežojas ar mednieka kaislību. Bet mākslinieks to izvērš arī rakstiskā analīzē, kas atgādina par autora lingvistisko izglītību. Lūk, ko viņš raksta izstādes pavadesejā Vēlme izteikt vārdos un autobiogrāfija: "No glezniecības izteiksmes līdzekļu viedokļa es mēģinu izrunāt savu vēlmi pēc sniegavīra caur palēninātu, šķietami ekspresīvu otas triepiena intonāciju (gleznas labajā pusē – lielākā elementa pamatnes aplis (Vārdi, 2010)), šādi reģistrējot bērnišķīgās sniegavīra vēlmes raksturu, taču vienlaikus arī apziņu par kultūras struktūru, kas apslāpē ekspresīvi emocionālo spriedzi." (satori.lv, 24.01.13.) Izstādei bija veltīta arī filozofa profesora Jāņa Taurena eseja. Latviešu mākslas praksē retā tekstuālā lavīna, kas pavadīja izstādi, kuluāros radīja pat diskusijas, vai māksliniekam piedien tik intelektuāli skaidrot pašam savus darbus. Tikmēr "dievs slēpjas detaļās", proti, sajūsmu izraisa tīri fiziskā iejūtība, ar kādu Apaļā ota ir ievilkusi to vai citu gaišo līniju uz gleznu tumšajām pamatnēm.
Vai tomēr Brisele?
Ērika Apaļā darbus ir iegādājies Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, daudzi kolekcionāri, kā arī ABLV Bank topošā Laikmetīgās mākslas muzeja krājumam. Izstādē ...lai gadījums kļūtu par notikumu… apskatāmajā darbā nojaušams mākslinieka iemīļotais motīvs – sniegavīram līdzīgs priekšmets.
Ēriks Apaļais gatavojas nākamajai personālizstādei Veras Munro galerijā, ko papildināšot arī katalogs. Tikmēr viņš mājo Pārdaugavā, izskatās apmierināts ar personisko dzīvi, bet sarunā izskan ideja, kādu neesmu dzirdējis ne no viena cita latviešu mākslinieka. Cik labi būt par tulku Briselē! Mākslinieka dzīve ir tik nedroša. Ēriks esot nolēmis pabeigt iesāktās angļu valodas studijas. Vēlme... būt par sniegavīru?