No 13. maija līdz 26. novembrim norisināsies 57. Staptautiskā Venēcijas mākslas biennāle. Īpašiem viesiem un preses pārstāvjiem tā būs pieejama jau kopš 10. maija. Latvijas paviljons tiks svinīgi atklāts 11. maijā. Šogad lielākajā un vēsturiski nozīmīgākajā starptautiskajā mākslas forumā būs skatāma Miķeļa Fišera izstāde Kas slikts var notikt, kuras projekts uzvarēja nacionālajā atlases konkursā. Izstādes kuratore ir mākslas zinātniece Inga Šteimane. Šī ir jau otrā Venēcijas biennāle, kurā Latvijas paviljona izstāde tapusi sadarbībā ar ABLV Charitable Foundation kā galveno atbalstītāju, tādējādi veicinot Latvijas mākslas starptautisko apriti, kas būtiska fonda iecerei par Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeju jau 2021. gadā. Izstādei izdots arī apjomīgs katalogs, kurā iekļautas mākslas darbu un skiču reprodukcijas, Ingas Šteimanes ievads, kurā viņa sniedz Miķeļa Fišera mākslas skaidrojumu latviešu mākslas un plašākā vēsturiskā kontekstā, saistot to ar ezotērisku uzskatu tradīcijām, kā arī igauņu mākslinieka un kritiķa Margusa Tamma īsais kurss Igaunijas laikmetīgās mākslas attiecīgajās lappusēs un Ilmāra Šlāpina eseja par M. Fišera vēlmi radīt pareizo apziņas situāciju skatītāju galvās. Šī raksta pamatā ir kataloga ievads, kas saīsināts un pārveidots speciāli KDi.
Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors
Laikmetīgais mākslinieks izvēlas ezoteriku – XXI gadsimta mākslā ar to jārēķinās diezgan bieži. Kas ir novedis pie šī akrātiskā (a – būt pret; kράτος – vara) pavērsiena, ko aplūkojis jau Rolāns Barts (Barthes, Roland. The Division of Languages. In: Barthes, Roland. The Rustle of Language. Los Angeles: University of California Press, 1989,111.–126. lpp.)? Citi ievērojami pētnieki runā par "apgaismības polemisko Cit" ar tā maģijām, okulto filosofiju, māņticību, iracionalitāti vai pat vienkārši blēņām. Latvijas paviljons 57. Venēcijas mākslas biennālē, izstādot vienu no spilgtākajiem Latvijas laikmetīgās mākslas ezoteriķiem Miķeli Fišeru, diskusijā dod savu ieguldījumu.
Sākās ar teozofiju
Zināmākais Rietumu ezoterisma avots – Teozofijas biedrība – 1875. gadā radās ar domu "apkopot un izplatīt zināšanas par likumiem, kas pārvalda Universu", bet drīz pēc tam nolēma veidot Cilvēces brālības institūtu. 1896. gadā biedrība precizēja vienu no galvenajiem mērķiem: "Izveidot universālu cilvēces brālības kodolu bez rasu, ticības, dzimumu, kastu vai ādas krāsas ierobežojumiem." Savukārt Venēcijas biennāle 1895. gadā radās, lai māksla kā "viens no visvērtīgākajiem civilizācijas elementiem" varētu veicināt "domāšanas brīvību un brālīgu saprašanos starp tautām". Nevar nepamanīt zināmu līdzību Venēcijas biennāles un Teozofijas biedrības mērķos, kā arī to, ka šie mērķi ir cēli, globāli un politiski. Protams, "politisks" šeit jāsaprot plašā nozīmē jeb – saskaņā ar Rolānu Bartu – kā cilvēku attiecību kopums, kas veido pasauli un tās sociālo struktūru. Taču ir uztverama atšķirība vārdu izvēlē, kas teozofu mērķus liek uzklausīt piesardzīgi, turpretī par biennāles mērķiem bažu nav. Teozofu teiktais šķiet pārāk saviļņojošs un kategorisks, turpretī mākslas notikuma pamatojums – samērīgs.
Latvijas paviljons 57. Venēcijas mākslas biennālē reprezentē Miķeli Fišeru, kura darbos ezoteriskie naratīvi ir viens no galvenajiem materiāliem. Mākslinieks studē literatūru; pārzina simbolus, jaunākās konspirācijas teorijas par Zemes "patieso" vēsturi; apmeklē un glezno spēka vietas. Viņš savulaik ir praktizējis psihedēliskus stāvokļus, bet jau desmit gadu nodarbojas ar cigunu. "Pieredze, ko esmu guvis izmainītas apziņas stāvokļos, bieži ir pārliecinošāka par zināšanām, kuras gūstu šajā realitātē," stāsta mākslinieks.
Uz jautājumu, vai pasaulē varētu iztikt bez sāpīgas un agresīvas cilvēku savstarpējās saskarsmes, kam veltīti daudzi viņa darbi, mākslinieks 2014. gadā portālam Arterritory.com atbildēja: "Jā, ja tu uzņemies atbildību. Ir katram jāuzņemas atbildība par savu rīcību un domām. [..] Man šķiet, ka ievērības cienīgam mākslas darbam ir jāspēj izmainīt cilvēku un padarīt viņu labāku." Miķeļa Fišera mākslas ontoloģija vairāk nekā 20 gados ir pilnveidojusies no shematiskām citplanētiešu un cilvēku seksa ainiņām gleznās Sex’n’spaceships (1995) līdz detalizētiem opusiem gleznās, kokgriezumos un instalācijās, piemēram, gleznās Oficieru balle kopā ar citplanētiešiem par godu Osamas bin Ladena nogalēšanai Jaunās Švābijas velvju zālē (2011) un Pie jauniem vārtiem (2008), kokgriezumos Ekumeniskais dievkalpojums pie Raudu mūra (2014), Sezonālā aplecināšana (2014) un Reptiļi ievāc ķermeņtārpus Ajavaskas kolektīvās ceremonijas laikā (2017). No zinātnes ētikas kritikas instalācijā Dievs ir. Suņi neprot lasīt (1995) mākslinieks nonācis līdz funkcionālisma un birokrātijas kritikai videoinstalācijā Valodas stunda (2014). Viņš ir veltījis gleznu latviešu filosofam un parapsihologam Konstantīnam Raudivem, kurš desmit gadu (1965–1974) veica spirituālus audioierakstus.
Miķelis Fišers gan 90. gados, gan tagad veido mākslas darbus, "lai izraisītu ekstraordināru pieredzi, ko var interpretēt kā garīgu, mistisku, šamanisku, maģisku vai iniciācijai līdzvērtīgu" (Pasi, Marco. A Gallery of Changing Gods: Contemporary Art and the Cultural Fashion of the Occult, 2010). Piemēram, 1994. gadā instalācija Glābšanās modulis bija izstāžu zālē novietota istaba, kuras durvis no iekšpuses nevarēja atvērt. To novēroja drošības kameras. Tajā pašā gadā instalācijas versija ar nosaukumu Alvils Indriksons (istabā dzīvoja cilvēks, abi varianti iecerēti kopā ar Jāni Viņķeli (1968– 1994)) 2. Sorosa Mūsdienu mākslas centra– Rīga izstādes Valsts katalogā raksturota kā "pieteikums alternatīvam indivīda attīstības modelim eventuāli tuvojošās cilvēces rases nomaiņas priekšvakarā, kas neizbēgami saistīta gan ar fizisku, gan arī sociāli psiholoģisku katra izdzīvotspējīga sugas īpatņa transformāciju".
Savukārt videoperformancei Nemūžamnepiedošanas ekspresis 2016. gadā, kurā piedalījās pats autors, ir šamaniska rituāla forma un, visticamāk, arī saturs, kurā "šamaņa" deklamētie jābūtības vārdi nomērķēti tieši skatītāja sirdsapziņā, lai tur sasniegtu subversīvu iznākumu, kas veltīts revanšisma kritikai. Mākslinieks izmanto plašu neoficiālo zināšanu kopumu mākslas darbu saturam un formai.
Fišers un Kandinskis
Miķelis Fišers ir pārliecināts, ka dzīve uz zemes tiek izniekota. Tā ir intuitīva, vispārinoša doma, kas balstās uz dzīves vērojumu, samērojot to ar subjektīvu ideāltēlu. Savā dziļākajā būtībā (ka visam jāmainās) tā atgādina Vasilija Kandinska pārliecību vairāk nekā pirms simt gadiem, kad viņš savā leģendārajā opusā Par garīgo mākslā, sevišķi glezniecībā rakstīja par garīgo pārvērtību priekšvakaru (Kandinsky, Vasily. Über das Geistige in der Kunst, insbesondere in der Malerei. München: R. Piper& Co, 1911, 54. lpp.). Kandinskis atteicās no naratīva un veidoja abstraktu mākslu, kurā, viņaprāt, izpaudās pāreja no vecā naturālisma un materiālisma uz jauno garīgumu.
Miķelis Fišers, apcerot Jauno laikmetu, piedāvā šaušalīgas figurālas distopijas. Viņš jau studiju gados esot zinājis, ka viņa darbos būs literatūra, nevis formāla māksla: "Formāla māksla mani neinteresē vispār, šķiet garlaicīga. [..] mācoties es nekad nepieļāvu domu, ka viņiem ir taisnība – ka tas, ja ir literatūra, ir sūds." (Šteimane, Inga. Dažreiz viņu saprot jeb Miķeļa Fišera message-art. Studija, Nr. 1(6), 1999, 28., 34. lpp.)
Salīdzināt Fišera un Kandinska uzskatus mudina tas, ka no līdzīgas teozofiskas pamatinformācijas par pāreju uz jaunu laikmetu, ko izmanto abi mākslinieki un kas izstiepusies jau gadsimta garumā, radušies tik atšķirīgi mākslas darbi. Kandinskis rīkojas kā ikonoklasts, tomēr neapšauba ideāltēla tradīciju. Māksla Kandinska versijā turpina radīt mītus par pasaules ainu, bet mākslinieks rūpējas, lai aina ir moderna. Kā apgalvo Boriss Groiss, "ikonoklasma nolūks ir apliecināt, ka vecie dievi ir zaudējuši savu varu un nav vairs spējīgi aizstāvēt savus tempļus un tēlus" (Groys, Boris. Art Power. Cambridge, MA: The MIT Press, 2008, 67.–81. lpp.). Un šī jaunā mītiskā identitāte – abstrakcija, ja cilvēki tai tic, var padarīt reālo pasauli labāku. Pavisam citādi, no mīta perspektīvas raugoties, izskatās Miķeļa Fišera darbi. Ar grebtu, gaišu līniju melnā, pulētā kokā vai ar tievu gaismas strēli low-tech gaismas kastēs mākslinieks rāda, kā ķirzakas audzē tārpus cilvēku ķermeņos, kā citplanētieši pārvērš koncertu publiskā atejā un izrēķinās ar zinātniekiem. Cietsirdīga, anekdotiska, bet labi organizēta politika precīzi uzzīmētā vēsturiskā vidē!
Skatoties Miķeļa Fišera darbos, viens no interesantākajiem brīžiem ir ieraudzīt, kā mākslinieka radītais mīts nonāk vēsturiskos apstākļos. Tas tiek panākts ar detalizētu vides zīmējumu, ar precīzu psiholoģisko reakciju atveidojumu un darbības vārdiem nosaukumos. Barts apgalvo, ka ražotāja valoda nav mītiska un, ja "valoda ir saistīta ar lietu izgatavošanu, metavalodu aizstāj valoda – objekts, līdz ar to mīta rašanās kļūst neiespējama" (Barthes, Roland. Mythologies, 146. lpp.).
Miķelis Fišers ar konsekventu darbības vārdu lietojumu un faktiem savu darbu nosaukumos objektivizē valodu, un visas situācijas iegūst vēsturisku veidolu: ja reptiloīdi ārstē depresiju sterilizētajām nāriņām, pelēkās rases zinātnieki noņem cilmes šūnas ciklopiem un trešo planētu spīkers izlūdzas žēlastības dāvanas divu ātrumu civilizāciju samitā, mīts nav iespējams, jo visi ir ļoti aizņemti ar ražošanu un politiku. Vērojot šo rosību, rodas neskaitāmi "kāpēc?", līdz beidzot saproti, ka patiesībā esi to redzējis un piedzīvojis – bezatbildīgu politiku, atsvešinātu funkcionālismu, niknu ego un pilnīgu nevēlēšanos dzīvot tādā pasaulē.
Krāpniecība lielos mērogos
Miķeļa Fišera emocionālajam skatījumam konģeniālā noskaņā ir rakstīta latviešu filozofes Maijas Kūles grāmata Jābūtības vārdi, kas faktoloģiski cenšas noformēt to, ko Fišers saplūdina tēlos: "Modernajā pasaulē arvien skaidrāk kļūst redzams, ka vardarbība pret cilvēkiem tiek vērsta ne tikai ar ieročiem, bet arī ar apmānu, ļaunprātību un nevērību pret viņu ciešanām. Viens no finanšu krīzes cēloņiem pasaulē, arī Latvijā, sākot ar 2008. gadu, bija ētisks – lai arī kā ekonomisti un politiķi gribētu situāciju skaidrot tikai no sava redzespunkta, krīze parādās morālās kategorijās: nav godaprāta un atbildības. Ir krāpniecība globālos mērogos." (Kūle, Maija. Jābūtības vārdi: Etīdes par zināšanām un vērtībām mūsdienu Latvijā. Rīga: Zinātne, 2016, 327. lpp.)
Kā jau bija gaidāms, grāmata tika kritizēta par kategoriskumu un apsaukāta pat par "mušpapīru psihoanalīzei" (Kluinis, Arnis. Baiļu aprīta jābūtība. Neatkarīgā Rīta Avīze, 2016, 8. apr.). Miķeļa Fišera darbi tādus uzbrukumus nepiedzīvo. Ezoteriskā deviācija ir izrādījies efektīvs veids, kā runāt par politiku no mākslas skatuves un apcerēt cilvēces brālību. Protams, tas nebūtu iespējams bez virtuozās formas, kādā strādā Miķelis Fišers. Un nav runas tikai par estētisku un konceptuālu alķīmiju, kas panākta viņa darbos, par lielisko amatniecību un precīzi uzbūvēto domāšanas trajektoriju. Miķelis Fišers mērķtiecīgi izmanto mākslas pašas spēku, un tas ir būt citādai nekā politika, filosofija, dizains, reliģija, zinātne un ezoterika, bet mēģināt atrasties tādā nosacītā telpiskā punktā, kur visas atsevišķās uzkonstruētās jomas zaudē atšķirību asos stūrus.
Spilgts piemērs Miķeļa Fišera spējai atrast šādu punktu ir Latvijas šī gada paviljona Venēcijas biennālē nosaukums Kas slikts var notikt, ko katrs var lasīt, kā saprot un vēlas, – kā pārsteigumu, jautājumu, vēsturi, šaubas utt. Tiecoties definēt savu vēsturisko citādību mākslas kontekstā, laikmetīgā māksla kļūst neuzmanīga attiecībās ar pārējo pasauli. Tā kļūst līdzīga visam citam. Miķelis Fišers to ir ņēmis vērā. Viņš paļaujas un izmanto mākslas citādību tradicionālā veidā – intuitīvi veidojot tēlus, kas izsaka būtību un izkustina ikdienišķo robežu starp esošo un neesošo. Tiesa gan, ne bez konceptuālām stilizācijām.
Draugs