“20.gadsimts ir melnbaltais laikmets. Valstis radās un zuda, cilvēki slepkavoja un glāba cits citu. Notikumi satricināja pasauli pašos pamatos, un atmiņas par tiem gandrīz visa gadsimta garumā ir iemūžinātas melnbaltos attēlos. No sākuma - maigi klusinātos sēpijas toņos, kā mana vecvectēva fotogrāfija, kad viņš, kā Tērbatā izglītojies latviešu zemnieka dēls un impērijas ierēdnis gadsimta sākumā kā mikrobiologs vadīja vakcinācijas serumu izmēģinājumu laboratoriju Aizkaukāzā. Un tad manas ģimenes ebreju daļas trīsdesmito gadu fotogrāfijas, šķietami tik bezrūpīgas, bet ar drūmo priekšnojautu, ko nākotni zinošais skatītājs saskata un jūt līdzi smaidošajiem, kurus gaida vēl neapjausts izmisums. Un gadsimta vidū – pastmarkas izmēra attēli, kuros smaidi un sejas iznira uz fotopapīra pašu mājās aptumšotajā istabā, vēstot par zaudējumiem un prieku par doto iespēju dzīvot tālāk. Un tad dzīves turpinājums, jauna audze un jaunas attiecības, un bērni, kuri mantos iepriekšējo paaudžu pārdzīvojumus, un skatoties attēlos, mēģinās iejusties citas paaudzes sajūtās.
Tāpat, kā to daru šodien caur saviem darbiem - mēģinu iztēloties, ko mani radinieki tajā laikā domāja un juta. Daļēji man palīdz dzirdētie stāsti un no vecvecākiem mantotās atmiņas. Bet daļēji tā ir arī mana iztēle, mēģinājumi iejusties, projicēt savas sajūtas. Katrs no šiem attēliem, no kuriem daži ir gadsimtu seni, un kuru fragmentus esmu izvēlējusies ieaicināt savās gleznās, ir daļa no tās tēlu sistēmas, kas ir veidojušas nākamo paaudžu, arī manu pasaules uztveri.
Mani nodarbina tas, kā mūsu vecāku pārdzīvojumi ietekmē mūs. Kaut arī šo izstādi neesmu iecerējusi kā ģimenes albumu, tomēr neizbēgami mana personīgā pieredze ir manu darbu avots. Daļa no vērtību sistēmas, ko esmu saņēmusi mantojumā, balstās uz daudzajām vēstulēm, ko divi jauni cilvēki, mani vecvecāki, rakstīja viens otram kara laikā, esot tālu un nošķirti viens no otra, bieži izmisumā un nelaimē. Trijās valodās rakstītās vēstules noturēja mīlestības pavedienu un ir saglabājušās kā taustāms simbols savstarpējam atbalstam, cieņai, un mīlas pilnām attiecībām vairāk kā pusgadsimta garumā. Caur šo vēstuļu prizmu nākamās paaudzes vērtē attiecību patiesumu un dziļumu.
Atmiņas ir gaistošas, un nodotas no paaudzes paaudzē tās kļūst arvien izplūdušākas un neskaidrākas. Man gribētos šo neizbēgamo procesu piebremzēt, uz mirkli apturēt, un sajust to saikni, kas mani vieno ar katru no cilvēkiem, kuru dzīves ir ietekmējušas manējo. Man arī gribētos, lai mani darbi mudinātu skatītāju aizdomāties par tiem pavedieniem, kuri mūs saista ar iepriekšējām paaudzēm un veido mūs.” Tā par savu izstādi stāsta māksliniece.
Gleznotāja Dita Lūse ir vidējās paaudzes māksliniece, izglītojusies Latvijā, Dānijā un ASV.
Ditas Lūses radošajā krājumā ir gandrīz četrdesmit personālizstāžu, viņa regulāri piedalās un guvusi novērtējumu grupu un žūrētās izstādēs gan Latvijā, gan pasaulē. Guvusi atzinību dažādos mākslas konkursos, tostarp divreiz starptautiskajā konkursā Art Olympia Japānā, vairākkārt starptautiskajā mākslas festivālā Art Revolution Taipei Taivānā, Aviskar konkursā Indijā. Mākslinieces darbi ir arī žūriju izvēlēti starptautiski nozīmīgiem mākslas projektiem, kā Beidžinas biennālei Ķīnā, Arte Laguna Venēcijā un divreiz NordArt Vācijā.
Darbi atrodas publiskās un privātās kolekcijās Latvijā, Lietuvā, Vācijā, Francijā, Itālijā, Portugālē, Grieķijā, Nīderlandē, Čehijā, Slovēnijā, Zviedrijā, Dānijā, Lielbritānijā, ASV, Taivānā, Honkongā un Indijā.
Izstāde tapusi ar AKKA/LAA atbalstu. Izstāde Zūdošie laiki bez maksas apskatāma no 27. janvāra līdz 2. martam, no otrdienas līdz piektdienai no plkst. 10.00 līdz plkst. 18.00 un sestdienās no plkst. 10.00 līdz plkst. 16.00 kultūras centrā Siguldas devons.