Izstāde tiek organizēta divos cēlienos. Pirmajā cēlienā Jansone eksponēs kolāžas un eļļas glezniecības tehnikas apvienojumu uz lielizmēra saplākšņa (daļēji eksponēts Alma ekspozīcijā Ice Palace Studio NADA Miami 2023), otrajā cēlienā tiks eksponēts kolāžas cikla turpinājums uz papīra.
Rasa Jansone ir zināma kā māksliniece un publiciste, kas jau ilgstoši nodarbojas ar mātbūšanas jautājumu neredzamo, nepieklājīgo un sāpīgo pusi – to pusi, kuras apzināšana un iecelšana publiskās uzmanības lokā Latvijā norisinās salīdzinoši nesen.
Kolāžās tiek interpretēti Rafaela Mazās Kauperu Madonnas, Albas Madonnas un Madonnas ar ciglīti hrestomātiskie gleznojumi paralēli citu Renesanses mākslinieku svētās mātišķības attēlojumiem. Vienlaicīgi izstādei Tērbatas ielā Alma soctīklu kontos tiks publicēti īsi Jansones stāstījumi par Rafaela gleznojumu blīvo simbolismu un saistību ar izpratni par to, kādai jābūt mūsdienu mātei. Kādu apsvērumu vadīti mēs vēl arvien mēdzam rūpju nomāktu mammu laipni nodēvēt par svēto? Uz ko īsti balstās, piemēram, Māmiņdienas patoss? Ne jau uz sabiedrības patiesu izpratni par mātes rūpēm. Feminisma pētniece Žaklīna Roza (Jacqueline Rose) savā darbā Mātes. Eseja par mīlestību un cietsirdību rezumē: “izsakoties nežēlīgi – māte drīkst ciest, viņa drīkst būt mūsu sirsnīgās līdzjūtīgas objekts tik ilgi, kamēr vien nesāks iedziļināties vai pārāk daudz runāt”. Un visbiežāk viņas nerunā. Viņa ir pārāk nomāktas ar savu nespēju būt labai mātei, pārāk apmulsušas, lai to darītu. Kur nu vēl lai protestētu.
Vēsturiski tikai viens vienīgs mātes ķermenis ir ticis godāts kā tīrs un nevainojams gan fiziskā, gan garīgā nozīmē – un tas ir kalpojis kā žilbinošs aizsegs dziļi Rietumu apziņā sakņotajai aizdomīgajai, neviennozīmīgajai attieksmei pret dzemdējošu vai gaidībās esošu sievietes ķermeni. Neskatoties uz to, ka Renesanses meistari izcīnīja savas cīņas, labojot un papildinot Jaunavas Marijas kanonu, viņi tomēr pildīja kādu noteiktu pasūtījumu – un tieši šis fakts ļauj Jansonei Renesanses Mariju interpretēt kā burtiski izgrieztu bildīti no mācību grāmatas par ideālo māti. Kombinējot to kopā ar izgriezumiem no mūsdienu pamācību manuāļiem sievietēm, ar izgriezumiem no dzīves stila, ceļojumu un glancētajiem modes žurnāliem rodas salikts tēls – mūsdienu mammas un viņas vēsturiskās priekšgājējas Jaunavas Marijas sakausējums. Nav nošķirams, kura ir svarīgāka, kur viena sākas un otra beidzas.
Klasiski mazā Jēzus pēdiņa, kas balstās uz Jaunavas Marijas plaukstas vai kailās pēdas, tiek skaidrota kā bērna tiekšanās pēc mātes atbalsta. Tomēr mūsdienās ir iespējams skaidrojums, ka tik delikātā un izsmalcinātā veidā ir iespējams attēlot ne tikai patiesu mīlestību, bet arī hierarhiju. Jēzus stāsts, jau mazam esot, ir nesalīdzināmi nozīmīgāks nekā viņa mātes stāsts. Mātes loma vēlarvien tiek skatīta kā pašuzupurēšanās un labprātīga, visaugstāko piepildījumu sniedzoša sevis noliegšanas loma. “Tava pēda uz manas plaukstas” tādējādi nolasās kā komentārs mātes vietai arī mūsdienu sabiedrībā. Kļūstot par mātēm, jaunas sievietes nonāk nabadzības un emocionālas ievainojamības riska zonā gandrīz vai neizbēgami, tomēr pēc noklusējuma no viņām tiek pieprasīta Jaunavas Marijas dzelžainā izturība un nesūdzēšanās par Krusta pakājē.
Kolāžas tehnika, protams, ir vandāļa tehnika. Šo to ir iespējams sagraizīt un tādējādi uz īsu brīdi atvieglot savu sirdi. Tomēr nav iespējams sagriezt visus TikTok vai Instagram gludo, jauno meiteņu portretus, kas atkal un atkal vēsta, kā izskatās laba un forša sieviete. Viens no TikTok trendiem ir nosaukts Clean Girl vārdā – meitene ar saglaustiem, mirdzošiem matiem, atturīgās drēbēs, ar tik tikko jaušamu smaidu lūpās, bieži vien nolaistu acu skatienu. Vai tas kaut ko neatgādina?
Tomēr kolāžas tehnika ir arī negausības un līksmības tehnika – vismaz pagaidām nekas neliecina, ka skaistumžurnāli vairs netiks tirgoti, lai gan atšķirībā no divtūkstošo gadu sākuma, tiek drukāti uz aizvien nekvalitatīvāka papīra. No šķietami nekā, no masveidīgi tiražēta tēla, no ciniskā cietuma, kurā jaunas sievietes spiestas uzturēties tieši savas jaunības dēļ, tomēr ir iespējams izveidot kaut ko. Kaut ko, kas mākslas valodā pretosies iedīdītajai pieticībai, centībai un neticībai sev – iedīdītajam skaistuma kanonam, kas apvieno Renesanses laika nemirstīgos gleznojumus un mūsdienu glancētos stilīga dzīves veida žurnālus sievietēm.