Izstādē, kas būs skatāma līdz 13. janvārim, lācim piepulcējies tīģeris, kura nozīmi māksliniece skaidro šādi: "Lācis un Tīģeris ir mani alter ego. Lācis ir mana ikdienas sajūta. Tīģeris parādās, kad sadusmojos, palieku nesavaldīga vai agresīvāka. Savukārt reizēm, tieši esot šādā "tīģerī", var paveikt arī neiespējamās lietas, jo viņam ir baigais lēciens un nepadošanās, lai tur vai kas. Man bieži ir grūti ar cilvēkiem apkārt, ar notikumiem pasaulē – es sacepos. Tad, stundām šujot un filcējot, ir laba iespēja visu izlaist caur filtriem, sazemēties pašai ar sevi. Tāpat kā gleznojot – krāsas lupatiņām, diegiem un kristāliem tiek rūpīgi izmeklētas un saskaņotas. Izbaudu, kā toņi saskan cits ar citu. Man patīk spēlēties ar krāsām, ar kontrastiem. Tas viss notiek sasodīti lēni, bet arī tieši tik, lai aizmirstos un pavisam aizrautos ar procesu. Tīģeris aizmieg un sāk pat murrāt.
Kad apkārt visi ir baigie minimālisti un ciniķi, grūti būt sev pašam un ļauties lāčiem un kaķiem ar rozā deguntiņiem, viegli var sākt sevi apšaubīt. Palikšana arvien vecākam gan lieliski palīdz uzvesties drosmīgāk. Jo – beigu beigās – es esmu Lācis, es esmu Tīģeris."
Izstādes norises vieta nav nejaušība. Slavenie Emīlijas lāči pirmos laurus plūca savulaik tieši galerijā Istaba – toreizējā Emīlijas darbavietā. Pagājuši desmit gadi, bet mazie lāči vienmēr palikuši stingri uz kājām kā kompasa bulta. "Pat ja cikls ir noslēdzies un lāču vietā tagad jānāk kam citam, tie vienmēr paliks nozīmīga daļa no tā, kas esmu,” saka Emīlija Lielā, kura drīz beigs studijas Latvijas Mākslas akadēmijas “keramiķos” un audzina divus brīnišķīgus puikas.