Galvenais kritērijs – forša māksla

No 20. aprīļa līdz 20. maijam Madonā notiek starptautiska laikmetīgās mākslas un biznesa biennāle MABOCA jeb Madona Bunch of Cool Art. To organizē ekstravagantā mākslinieku Aksela Bruka un Margrietas Griestiņas apvienība GolfClayderman, kas pēdējos gados Latvijas mākslas vidē ar savām izstādēm un performancēm radījusi ironiskus komentārus par mums apkārt esošajiem augstās un masu kultūras kodiem. Iecere veidot laikmetīgās mākslas festivālu mazpilsētā pati par sevi šķiet amizanta performance, kas pārkāpj daudzus elitārās mākslas tabu.

Mākslinieki atzīst, ka "forša māksla" ir festivāla programmas galvenais kritērijs, un piedāvā plašu (gribētos teikt – demokrātisku) dalībnieku amplitūdu, kurā ietilpst gan pavisam mazpazīstami jaunie autori, gan Latvijas laikmetīgās mākslas klasiķi, kā Gints Gabrāns, Ivars Grāvlejs un Ojārs Pētersons. Vēl programmā – mākslas svinēšana ar eksperimentālās mūzikas koncertu Brīnumu nakts, kas Madonā notiek jau desmit gadu un kam bijusi liela ietekme uz neformālās kultūras attīstību Latvijā. GolfClayderman dalībnieki kļuvuši par vieniem no redzamākajiem tās pārstāvjiem, taču nav ļāvuši popularitātei un atzinībai mazināt savu īpašo skatījumu uz mākslas potenciālu ielauzties ikdienas patērnieciskajā trulumā.

Intervijā KDi Aksels Bruks un Margrieta Griestiņa stāsta par biennāli MABOCA.

Pasaulē ir vērojama mākslas biennāļu un festivālu pārprodukcija. Kā jums radās ideja izveidot savu laikmetīgās mākslas festivālu, un kāpēc tieši Madonā?

Madona ir ļoti interesanta Latvijas mazpilsēta ar attīstītu sporta scēnu un tai piemērotu vidi, svaigu un retinātu gaisu – Madonu no visām pusēm iekļauj mežs. Madonā dzīvo puse no GolfClayderman, tāpēc tā neizbēgami ir arī mūsu apvienības centrs paralēli Rīgai. Madona ir vieta, kurā ir iespējams pasportot un uzlabot garīgo veselību, taču pilsētā pietrūkst attīstītas mākslas vides un informācijas par mākslu, bet GolfClayderman bez mākslas notikumiem ir sarežģīti dzīvot.

Ko ietver nosaukums MABOCA?

Nosaukums Madona Bunch of Cool Art nozīmē, ka festivālā ir iespējams ieraudzīt cool mākslu. Ar cool būtu jāsaprot nevis burtiskā vēsuma nozīme, bet sarunvalodā lietotais vārds "forši" – tas ir foršās mākslas festivāls.

Festivāla MABOCA nosaukums, protams, raisa asociācijas ar pagājušajā gadā pirmo reizi notikušo Rīgas Starptautisko laikmetīgās mākslas biennāli RIBOCA, taču MABOCA pievēršas pavisam citādām, vairāk eksperimentālām un marginālām mākslas izpausmēm. Vai festivāls iecerēts kā parodija par lielajiem mākslas notikumiem? Kāda ir jūsu attieksme pret tiem?

MABOCA nosaukums, protams, sasaucas ar RIBOCA. Rīgai ir sava biennāle, un Madonai tagad ir sava, taču, tā kā vēlamies šo notikumu rīkot katru gadu – vai arī vairs nekad –, biennāles nosaukums īsti nederēja, jo tad notikums būtu jāorganizē ik pēc diviem gadiem.

Festivāls MABOCA noteikti nav parodija par RIBOCA. Mēs paši gribētu piedalīties RIBOCA, jo esam dzirdējuši, ka tur par darba veidošanu pat var saņemt autoratlīdzību, ne tikai segt darba izmaksas, un tas ir cool. Pagājušajā gadā piedalījāmies arī Ginta Gabrāna darba Ms BOCA blanket radīšanā, tas bija skatāms ar SAN lietotnes palīdzību RIBOCA atklāšanas vietās. Uz visiem atklāšanas pasākumiem gan nebijām, bet dažviet bija izcili garšīgas kanapē maizītes un satiekams viss sabiedrības krējums. Iepazināmies ar bijušo prezidentu Valdi Zatleru. Esam nosūtījuši uzaicinājumu pašreizējam Latvijas valsts prezidentam Raimondam Vējonim kļūt par festivāla patronu, jo viņš ir uzaudzis Madonā un sirdī ir īsts madonietis, taču atbildi vēl neesam saņēmuši.

Margrieta, tu arī iepriekš esi strādājusi par izstāžu kuratori Madonas Novadpētniecības un mākslas muzejā. Kāda ir tava pieredze, cenšoties realizēt laikmetīgu, pat eksperimentālu mākslas programmu mazpilsētā? Vai vietējā sabiedrībā pēc tā vispār ir pieprasījums?

Muzejā paspēju nostrādāt tik īsu laiku, ka savas iecerētās programmas realizēšanos nemaz nepaspēju sagaidīt. Mākslas pasivitātes iemesli pirmām kārtām ir meklējami muzeja iekšējās tradīcijās un nozares darbinieku disproporcionālajā sadalījumā. Piemēram, Madonas muzejā strādā aptuveni desmit novadpētniecības un vēstures speciālistu, savukārt mākslas nodaļā ir tikai pusotra amata vieta. Taču Madonas muzejā ir lieliski izveidotas izstāžu telpas ar lielu potenciālu, bet būtu pamatīgi jāmaina sistēma, lai muzejā, Madonas vienīgajā oficiālajā mākslas darbu eksponēšanas vietā, būtu iespēja ienākt laikmetīgajai mākslai.

Mazpilsētu institūcijām ir bail no vārda "laikmetīgs", jo tradicionālā māksla un amatniecība tām ir daudz vienkāršāk saprotama. MABOCA laikā Madonas muzejā notiek Kaspara Groševa personālizstāde Velni un pelni. Tomēr, runājot par pieprasījumu, jāmin, ka paspēju pastrādāt arī vietējā mākslas skolā, kur ir diezgan augsts mākslas izglītības kvalitātes līmenis. Tās audzēkņi ir ļoti ieinteresēti laikmetīgās mākslas procesos un aizraujas ar to tiktāl, ka tagad, padzirdējuši par festivālu, piesakās palīdzēt krāsot sienas un izsaka cerību, ka MABOCA būs tikpat populārs un piesaistošs pasākums kā savulaik Madonā notiekošais mūzikas festivāls Sinepes un medus.

MABOCA programma ir ļoti daudzveidīga, tā aptver atšķirīgu paaudžu māksliniekus un arī citu jomu pārstāvjus, piemēram, filosofs Ainārs Kamoliņš lasīs poēmu par festivālā Sinepes un medus noslīkušu panku. Kādi bija dalībnieku atlases kritēriji?

Dalībnieku izvēle bija ļoti intuitīva, balstīta uz personisko gaumi un kopējo prognozējamo atmosfēru. Mūsu mērķis bija radīt vislabāko iespējamo programmas veidolu, un domājam, ka tas ir izdevies ar uzviju. Mūs ļoti interesē visi dalībnieki gan atsevišķi, gan saistībā citam ar citu – lai tas viss kopā radītu izcilu mijiedarbību. Vēl kā atlases kritērijs tika ņemts vērā apstāklis, ka ar šiem darbiem nāksies sadzīvot veselu mēnesi, tāpēc šai sadzīvošanai būtu jābūt tikpat patīkamai, kā traukties ar velosipēdu pa Madonas tukšajiem ceļiem.

Festivāla atklāšanas naktī notika leģendārā Brīnumu nakts. Vai varat vairāk pastāstīt par to?

Brīnumu nakts ir eksperimentālās mūzikas pasākums, ko pirms desmit gadiem izveidoja trīs madonieši un domubiedri – mūziķi TV Maskava, Kodek un MC Kokx. Festivāls izceļas ar savdabīgu mūzikas un performanču programmu, kurā par galveno mērķi ir izvirzīta nebijušas pieredzes sasniegšana un savstarpēja draudzība. Brīnumu nakts šajos gados ir notikusi dažādās Madonas vietās un kļuvusi par kaut ko līdzīgu Ziemassvētkiem vai dzimšanas dienai, kam vienkārši ir jānotiek reizi gadā, par spīti visam. Tas ir festivāls, kurā dvēsele un centrālā nervu sistēma dzied un sirds bioritms darbojas pilnu slodzi.

Šogad sava veida galvenie mākslinieki ir šim notikumam speciāli izveidotā muzikālā apvienība Kolektīva indivīdu masa, tāpat gribas izcelt jauno hiphopa duetu Ziedu Vija un, protams, faktu, ka festivāla Skaņu mežs dibinātājs Viestarts Gailītis ir piekritis notraukt no platēm putekļus, lai Brīnumu naktī atskaņotu savas mīļākās melodijas.

Jūs paši kā apvienība GolfClayderman arī piedalīsieties MABOCA ar modes skati. Šķiet, ka dažos gados esat kļuvuši par leģendāru parādību Latvijas mākslā, un MABOCA gribas uztvert kā vēl vienu GolfClayderman multiperformanci. Kā jūs definējat to, ar ko nodarbojaties?

Sākumā apvienība radās kā zāles pret piespiedu bezsamaņu, tagad esam kā biznesmeņi, kuri meklē sadarbības iespējas ar cilvēkiem no visām dzīves sfērām. Mākslā cenšamies izklaidēties paši un izklaidēt citus, lai līdz ar briedumu pakāpeniski sasniegtu vēl nebijušus garīgus augstumus un profesionālos amatus. Mūsu mērķis ir radīt darbus, kas pašiem patīk. Ar katru nākamo darbu šīs ambīcijas tikai pieaug.

Festivāls uz mēnesi ir pārņēmis lielu daļu Madonas publisko telpu – pasākumi un izstādes notiks vidusskolas sporta zālē, velosipēdu veikalā, muzejā, saieta laukumā, privātā Poruka ielas aktu zālē, kinoteātra foajē, viesnīcas restorānā. Kā tika izvēlētas šīs neparastās notikumu vietas?

Izvēles pamatā bija vēlme iesaistīt nejaušus skatītājus. Izvēli noteica arī telpu specifika, tās ir skaistas un mums personiski mīļas telpas. GolfClayderman modes skate ļaus padzīvoties Madonas 1. vidusskolas sporta zālē, kas ir pilna ar krāsām un smaržām, kuras daudzus pieaugušos pa atmiņu serpentīna takām aizvedīs atpakaļ uz skolas gadiem. Savukārt Poruka ielas aktu zāle bija pārsteigums mums pašiem un būs atklājums daudziem vietējiem iedzīvotājiem, jo ikdienā tā ir privāta, publiski nepieejama telpa. Šī zāle ir iebūvēta kādā privātmājā, kurā daudzviet ir saglabājušās smalkāko padomju interjeru detaļas.

Kopumā MABOCA telpas māksliniekiem ir izaicinājums, jo, piemēram, viesnīcas restorāns, kurā darbojas māksliniece Ieva Putniņa, krietni sarežģī radīšanas apstākļus, jo telpa jau ir piepildīta ar restorāna mēbelēm un priekšmetiem. Tai jau ir izveidots savs stils un scenogrāfija, ko nedrīkst pilnībā deformēt, jo festivāla laikā tā turpinās nodrošināt savas primārās restorāna funkcijas. Tādos pašos apstākļos funkcionē arī velosipēdu veikala ekspozīcija, kurā visu paaudžu "geimeriem" būs iespējams spēlēt dažādas virtuālas spēles.

Laikmetīgās mākslas pasākumu organizēšana finansiālā ziņā prasa diezgan lielus resursus. Cik viegli vai grūti jums nācās izveidot savu pasākumu, kurš bez kompromisiem balstās tikai uz "foršās" mākslas konceptu?

Bija ļoti grūti, bet vienīgais, kas motivēja, bija šis bezkompromisa uzstādījums – tam ir jānotiek, jo tas ir tik ļoti nepieciešams.