Interešu sfēru pārklājums
Šoreiz Ginta prieka iemesls ir grāmata, kuru izdevis Mākslas un mediju centrs ZKM Karlsrūē Vācijā un kura, spriežot pēc pasītes, tiek izplatīta ar Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta palīdzību. 500 lappušu biezais "ķieģelis" saucas Molekulārā estētika. Tas ir zinātnisku rakstu krājums, kurā autoru vidū ir prominenti pētnieki no visas pasaules, Nobela prēmijas laureāti vai laureātu asistenti, rakstus papildina daudz ilustrāciju. Tajās redzamas apmēram 30 mākslinieku darbu reprodukcijas, sākot ar tādiem gigantiem kā Eduardo Kacs un Entonijs Gormlijs un beidzot ar šaurākā lokā zināmiem. Četras lappuses atvēlētas Ginta Gabrāna darbiem Asinsgaisma (2011) un Ne vilnis, ne daļiņa (2008).
Bildes arī nezinātajam rada priekšstatu, ar ko tad "molekulārā estētika" kā zinātnes starpdisciplīna nodarbojas – šobrīd tik aktuālajām jauno materiālu studijām, kurus vairs nedefinē tikai makrorādītāji, bet, pateicoties nanotehnoloģijām, arī to molekulārās īpašības. Rakstu krājums, kas, domājams, būs kā bāzes avots turpmākajiem strauji plaukstošās nozares pētniekiem, parāda, kā pārklājas mākslas un zinātnes interešu sfēras: mākslinieki ar negaidītiem skatpunktiem, radošu pieeju un idejām piegādā vielu "smagajai zinātnei", kas arī tiecas savus atklājumus izklāstīt, lietojot vizuālo tēlu valodu.
Neredzamā pasaule, dabas likumības atklājas cilvēka acij tikai caur sarežģītas tehnikas lietojumu, piemēram, rentgena, tomogrāfijas attēli medicīnā, savukārt estētika, kas tradicionāli nodarbojas ar virsmām, formām un faktūrām, arvien biežāk lūkojas, kas ir aiz tām. Šī problemātika jau sen Ginta Gabrāna uzmanības lokā, tāpēc, kā raksta viens no krājuma sastādītājiem Pēters Veibls, viņa darbi perfekti iederas grāmatas ilustrāciju daļā.
No fotoniem līdz asinīm
Gintu Gabrānu ar Pēteru Veiblu, kurš ir pasaulē atzīts mākslas kurators un jauno mediju teorētiķis, saista jau vairākkārtēja sadarbība. Veibls bija Maskavas mākslas biennāles kurators, kurš tajā izstādīja jau pieminēto Asinsgaismu. Šim darbam ir garāka vēsture. Jau 2009. gadā Gints Gabrāns sarīkoja izstādi Baltais punkts mākslas centrā kim? Spīķeros, kurā pirmoreiz demonstrēja jaunu attēlu radīšanas principu: viņš laboratorijā ar lāzeru bija apstarojis ūdens pilienus. Stars ar milzīgu mēroga lēcienu projicējās 360 grādu rādiusā, bet sākotnēji lāzera stara baltā gaisma lūza visās spektra krāsās līdzīgi kā prizmā. Projekcijā iegūtais gaismas elektromagnētisko viļņu interferences mikroskopisko procesu palielinājums bija "ierakstīts" uz lielformāta gaismas jutīgas virsmas – fotopapīra – un attīstīts. Gints Gabrāns šos vairākus kvadrātmetrus lielos attēlus sauca par fotongleznām. Tās tiešām izskatījās kā ainavas vai objekti, ko attēlojis mākslinieks fantasts, kaut gan process bija strikti fizikāls.
Fotongleznas tika izstādītas mākslas gadatirgū Arco Madridē īpašā jaunajām tehnoloģijām veltītā konkursa programmā, kā arī mākslas centros Parīzē un Londonā un dažādās grupu izstādēs. Vairākas fotongleznas tagad ir iegādātas ABLV Bank kolekcijā topošajam Laikmetīgās mākslas muzejam. Tikmēr Gints Gabrāns ideju attīstīja tālāk, ūdens pilienus aizstājot ar konkrētu personu asins paraugiem. Jauno darbu sēriju ar nosaukumu Asinsgaisma viņš pirmoreiz parādīja galerijā Alma 2011. gadā. Tehniski un vizuāli brīnumainajiem milzu attēliem bija pievienojusies jauna nozīmes dimensija – tos varēja salīdzināt ar portretiem, kas nevis ārējas līdzības, bet citā veidā tomēr ir tieši saistīti ar katra portretētā cilvēka unikālo asins sastāvu. Atšķirības bija redzams, lai arī neizskaidrojamas.
Asinsgaismas sērija aicināja pārvērtēt objekta un attēlojuma attiecības arī estētiskā aspektā. Darba process tika dokumentēts videofilmā, kas vēlākajās projekta izstādīšanas reizēs, piemēram, Rīgas mākslas telpā, bija skatāma jau kā instalācijas sastāvdaļa. Tajā pašā laikā video turpināja dzīvi arī kā atsevišķa vienība starptautiskās izstādēs un videofilmu programmās.
Otrs Molekulārās estētikas piedāvātais darbs ir senāks, tas Rīgā bija izstādīts Anglikāņu baznīcā 2008. gada Baltajā naktī. Ne vilnis, ne daļiņa. Ejot cauri sienām izskatījās kā grandioza izmēra vārti tumšā telpā, kuros izgaismots miglas aizkars veidoja it kā sienu, kurai skatītājs aicināts doties cauri. Interaktīvā procedūra atstāja gleznainu iespaidu arī no malas. "Šī siena sastāv no fotoniem, kas no fizikas viedokļa vienlaikus ir gan vilnis, gan daļiņa," toreiz komentēja mākslinieks. Arī šis projekts, mainot izmērus un pielāgojoties konkrētai vietai, ticis izstādīts vairākkārt. Nozīmīgākā bija pirmā reize Baltajā naktī Parīzē, kurā Gints Gabrāns piedalījās kā īpaši uzaicināts Eiropas, bet ne franču mākslinieks un instalācijas izstādīšanai bija atvēlēta Parīzes vēstures muzeja Musée Carnavalet ēka.
Divi Gabrāni
Ginta Gabrāna pievēršanās dabas neredzamajām parādībām, kas izpaužas gaismas un elektromagnētisko viļņu formā, radot brīnišķīgas formas "ne no kurienes", mākslinieka biogrāfijā iezīmējas ar nozīmīga apbalvojuma Baltijas reģiona māksliniekiem saņemšanu izstādē Acīmredzamais/neredzamais. Uztveres sala Rotermaņa sāls noliktavā Tallinā 2005. gadā. Taču balvai viņš tika izvirzīts par pavisam cita veida mākslu – sociāli kritisko projektu Starix, kas 2004. gadā rezultējās videofilmā. Tā mērķis bija parādīt, kā iespējams radīt mediju zvaigzni no pavisam necilas personas – bezpajumtnieka –, ja vien tā tiek mērķtiecīgi demonstrēta publiskajā telpā.
Šī konkrētajam laikam aktuālā tēma, kura gan nav kļuvusi mazāk nozīmīga, tikai zaudējusi Ginta Gabrāna interesi, koši manifestējās saistībā ar darbības jomu, kuru, runājot par sevi, Gints Gabrāns neizceļ. 1995. gadā viņš ir beidzis Latvijas Mākslas akadēmiju scenogrāfijas specialitātē un līdz šim brīdim regulāri darbojas arī teātrī. Arī tur ir sasniegti vērā ņemami rezultāti – kā piemēru var minēt Spēlmaņu nakts balvu 2002. gadā, kuru Gints Gabrāns toreiz pakļāva topošā projekta Starix vajadzībām. Uz VEF Kultūras pils skatuves balvu saņemt kāpa nevis pats mākslinieks, bet viņa izdomātais tēls, zālei līksmi aplaudējot, jo īstais Gabrāns pēc sejas vēl nebija visiem pazīstams.
Darbību scenogrāfijā Gints Gabrāns nekad nav pārtraucis, tomēr pēdējā laikā arī to savieno ar savu galveno – gaismas un projekciju – tēmu, piemēram, projektos kopā ar Latvijas Radio kori vai operā Spēlēju, dancoju. Kā pieeju apvienojums jāmin pagājušajā sezonā Maskavas Majakovska teātrī veidotā scenogrāfija izrādei Osedžas zeme, kuras skatuves risinājums nonāca kritiķu un mediju uzmanības lokā.
Pats sev aģents
Gints Gabrāns pārstāvēja Latviju 52. Venēcijas biennālē 2007. gadā ar ekspozīciju Paraspoguļi (kuratore bija Ieva Kalniņa, organizētājs – biedrība Pareizā ķīmija). Izstāde Paraspoguļi II bija skatāma Rīgas mākslas telpā 2008. gadā. Par to autors tika izvirzīts Purvīša balvai – nozīmīgākajam vietējam apbalvojumam laikmetīgajā mākslā. Tomēr, ņemot vērā Ginta Gabrāna izstāžu darbības plašo ģeogrāfiju un intensitāti, kā lokāls fenomens jāpiemin arī tas, ka šāda mēroga mākslinieks joprojām ir pats savu projektu vadītājs un producents. Respektīvi, neviena mākslas galerija vai nekomerciāla mākslas institūcija neierobežo viņa māksliniecisko patstāvību, bet arī nerūpējas par tās nodrošinājumu. Gints Gabrāns pat joko, ka ārzemnieki nesaprotot, kad uz jautājumu, kas ir viņa pārstāvis, mākslinieks atbild, ka pats.
Katram projektam, kas māksliniekam parasti ir ne tikai laika, bet arī līdzekļu ietilpīgs, viņš mēģina iegūt finansējumu, piedaloties vispārējos VKKF konkursos, piesaistot interesentus un ieguldot personiskos iekrājumus. Aļģes, kas bija daļa no projekta Fotosintēzes kapsula, tika audzētas mākslinieka dzīvoklī un mājo tur joprojām. Tikmēr Gints Gabrāns ziņo par turpmāko dienaskārtību: pirmizrādi piedzīvojusi Olgas Žitluhinas laikmetīgās dejas izrāde Ārā pēc Ibsena lugas Brands motīviem, kurā Gabrāns piedalījās scenogrāfa statusā. Savukārt Ginta Gabrāna senākie darbi dzīvo neatkarīgu dzīvi, piemēram, nākamnedēļ Parīzē demonstrēs viņa videofilmu Parahipnoze, kas tapa vēl Venēcijas izstādei, – programmā ar zīmīgu nosaukumu Moving Images Contemporary ABC.