Mazajā, rosīgajā galerijā Istaba pašlaik ir atrodams kaut kas īpašs. Ir tik paradoksāli, ka ar simtprocentīgu pārliecību jālieto vārds "īpašs", runājot par it kā pavisam parastām gleznām ar it kā pavisam parastu saturu, kas ieturētas it kā pavisam parastā klasiskā modernisma stilā un ko gleznojusi it kā pavisam parasta sieviete. Tomēr šajā parastību uzskaitījumā nav ne miņas no banalitātes, tur ir tikai no visiem sārņiem attīrīta vienkāršība, kas, vairākos slāņos klājusies, veido smalkus mākslas darbus, īstus dārgumus.
Vietas gara situācija
Pie vienas Istabas sienas, iepretim skatlogam, izkārtotas mazas gleznas, kas šķietami izstaro gaismu kā svecītes. Māras Vaičunas (1944–2019) piemiņas izstādes rīkotājas mākslas zinātniece Ingrīda Burāne un pasteļgleznotāja Baiba Vegere atlasījušas šos darbus, skatoties tikai pēc izmēra principa un rēķinoties ar ekspozīcijas iedarbību konkrētajā laiktelpas un vietas gara situācijā, rezultātā izstāde ieguvusi tādu kā ikonostasa veidolu. Atklāšanas runās abas mākslinieces – kolēģes un draudzenes mūža garumā – dalījās iespaidos par šo atlases procesu, atzīstot, ka gleznotājas radošais mantojums (tas uzticēts Baibai Vegerei) ir viscaur vienmērīgs nevainojamas kvalitātes ziņā, jebkurš darbs būtu bez vilcināšanās nesams uz izstādi. Tas, piekritīsiet, nebūt nav raksturīgi mākslinieku darbnīcu revīzijām.
Par spīti iepriekš konstatētajam, šī ir viena no retajām mākslinieces personālizstādēm, pirmā pēc viņas aiziešanas mūžībā šī gada sākumā, un, tā kā diemžēl nav arī dzirdēts par kādiem citiem viņas darbus iekļaujošiem izstāžu plāniem tuvākajā nākotnē, šī iespēja – vienkopus redzēt Māras Vaičunas gleznu oriģinālus – ir jāsauc par ekskluzīvu. Uz miniatūrajām gleznām ir vērts skatīties un skatīties, lai neaizmirstu glezniecības ābeci un tikai šajā mākslas veidā ieslēptās baudas. Turklāt izbaudāmas un apbrīnojamas šeit ir ne tikai filigrānās krāsu, līniju un apjomu improvizācijas per se, bet arī apburošais veids, kā gleznotājas specifiskā valoda savienojas ar domām un attiecībām, kas masē viņu no ikdienas.
Māras Vaičunas gadījumā šī masāža, šķiet, neapzināti ierosinājusi tradicionālo simbola rašanās ceļu – reālās dzīves personāži un situācijas, pārdzīvojumi, sarunas un atziņas tikuši abstrahēti un tad pārdzemdināti jaunos tēlos un jaunās attiecībās klusajās dabās. Kā trauki visbiežāk.
Virsmas mīlēšana
Trauku īpatsvars Māras Vaičunas gleznās ir skaidrojams ar viņas mākslas studijām 70. gados Latvijas Mākslas akadēmijas keramikas nodaļā. Glezniecībai viņa pievērsās 70. gadu otrajā pusē pēc Felicitas Pauļukas ierosinājuma un visu turpmāko mūžu nodevās krāsu noskaņojuma un savstarpējo attiecību skaidrošanai plaknes mākslā. Māra Vaičunas gleznoja uz audekla, koka un vara plāksnēm, ieklausoties katra gleznojuma pamata vēlmē piedalīties attēloto lietu stāstos.
Domājams, tieši diplomētas keramiķes pieredzē lielā mērā balstījās arī gleznotājas aizrautība eksperimentēt ar tehnikām, kas radās 90. gados, kad Rīgas mākslinieku veikaliņos ieplūda jaunie materiāli. Švīkājumus, ieberzējumus, kraklē plaisājumus un citu virsmu mīlēšanas liecības biežāk taču šķiet ierasts redzēt uz traukiem nekā gleznām.
Vairākums izstādes darbu ir klusās dabas. Tāpēc, kā arī nedaudz pazīstot gleznotājas raksturu un dzīvespriecīga humora pilno attieksmi pret apkārt notiekošo, varu tikai piekrist, ka jauka un trāpīga ir Māras Vaičunas nokristīšana par klusuma gleznotāju. Medijos saistībā ar izstādi tas ir izskanējis vairākkārt. Tā LTV1 Kultūras ziņās atzina Māras Vaičunas tuvo lokam piederīgā mākslas vēsturniece Aija Brasliņa: "Klusā daba – tā ir viņas valstība." To apstiprina arī izstādes pieteikumā iekļautie pašas Māras vārdi, kuros ir jaušams, kā priekšmeti pārvēršas par dzīvām būtnēm vai arī otrādi: "Klusā daba man ir tikpat klusa un noslēpumaina kā glezniecība. Tiem priekšmetiem ir tāda burvība, ka tāpēc vien viņus var gribēt tajā gleznā, lai redzētu, kā viņi savā starpā kārtojas, kāda ir viņu dzīve, kā viņi iekļaujas tajā vidē, kurā viņi nokļūst. Tad viņus var vērot pēc formas un gleznojot pakļaut – stilizējot vai deformējot. Un iedot viņiem raksturu vai arī panākt viņu raksturojumu."
Galerijas Istaba saimnieces Lindas Lūses būvētā "attēlu siena" ir rotaļīga. Tajā ir iekļautas gan visnotaļ svētas glezniecības gardēžu lietas, gan ar smaidu pārstāstīti personiski pārdzīvojumi. Vienīgais personāžs ar nimbu ir Māras jaunības dienu mīlestība – basketbola treneris Armands Krauliņš. Izņemot šo portretu un pāris pašportretu, gleznās visa dramaturģiskā darbība ir deleģēta šķīvjiem, bļodām, glāzēm, krūkām, pudelēm, sīpoliem u. tml. Kārtību šeit ievieš Māras skatiens no Valda Brauna fotogrāfijas, kuru viņa vienmēr esot turējusi sev tuvumā.
Māra Vaičunas
Gleznu izstāde
Galerijā Istaba līdz 23.XI